Noslēgums Jūrmalā, turpinājums Cēsīs 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar tenora Aleksandra Antoņenko un pianista Reiņa Zariņa koncertu 2020. gada 4. augustā noslēdzies Jūrmalas festivāls, taču koncertdzīve turpinās, un jau pēc pāris dienām Reinis Zariņš bija dzirdams Cēsu Mākslas festivāla muzikāli kinematogrāfiskajā programmā.
Tas parāda, ka arī šovasar katram atsevišķam cilvēkam no kultūras pasākumiem iespējams aptvert tikai daļu – vēl jau ir arī Valmieras vasaras teātra festivāls, un Vladislava Nastavševa skatījums uz Antona Čehova kanonisko darbu “Trīs māsas”, un koncerti Mazajā Mežotnes pilī un vēl citur ārpus galvaspilsētas.
Atliek vien cerēt, ka rudenī nekas neapstāsies.
Aleksandra Antoņenko un Reiņa Zariņa uzstāšanos katrā ziņā bija vēlēšanās noklausīties klātienē, un nojauta nelika vilties.
Lai arī Dzintaru atklātā koncertzāle, lai arī kamermuzicēšanai ne pārāk labvēlīgi apstākļi, viss, kas vien bija no interpretiem atkarīgs, vēstīja par pirmklasīgu priekšnesumu un teicami izvēlētu programmu, ar ko varētu lepoties jebkurš prestižs festivāls ārpus Latvijas.
Uzreiz gan jāpiezīmē, ka tādā gadījumā festivāla organizētāji rastu iespēju darīt zināmu publikai koncerta repertuāru, jo ar paziņojumu “Rihards Vāgners un Rihards Štrauss” vien nepietiek – katrai solodziesmai tomēr ir savs nosaukums un vārdu autors.
Tā nu absolūtais vairums publikas, kam nebija padziļinātu zināšanu par Riharda Štrausa daiļradi un vācu valodas prasmju, klausījās šos skaņdarbus kā tīru, abstraktu mūziku – taču pat ar to pietika, lai saprastu, cik veiksmīga ir atskaņotāju veidotā programmas koncepcija un kādus emocionālos dziļumus, krāsas un kontrastus atainojuši abi koncerta dalībnieki.
Divpadsmit Riharda Štrausa solodziesmas, kuras atdalīja divas plašākas ainas no Riharda Vāgnera operas “Tristāns un Izolde” klavieru skanējumā, klāt vēl divas piedevas – un priekšstats par Štrausa vokālo kamermūziku kļuva visnotaļ daudzveidīgs.
Solista un pianista priekšnesumā vācu komponista astoņpadsmit dziesmu kopums atklājās kā vesela pasaule – ar romantiskām kaislībām, ar dramatisma un lirikas, melanholijas un patētikas mijiedarbību, ar skatu uz pārpasaulīgām norisēm un uz šīszemes realitāti, kur galu galā neiztrūka arī humora izjūtas.
Turklāt šajā noskaņu, pārdzīvojumu un vērojumu gammā neatsverami būtisks bija arī pianista sniegums, Reinim Zariņam vienlīdz izsmalcināti un kolorīti atveidojot visus muzikālos afektus un transcendences.
Turpretī par Aleksandru Antoņenko jāteic pavisam skaidri – viņš bija lieliskā vokālā formā. Izteik-smīgs tenora tembrs ar precīzu balss kontroli un frāzējumu – jā, protams.
Taču tikpat skanīgi izvērtās arī dziedājuma zemākie reģistri, un tas ļāva mūzikas emocionālajam diapazonam izgaismoties visā pilnībā.
Tāda paša līmeņa interpretācijas kvalitātes, tikai pianistiskos aspektos, raksturoja Reiņa Zariņa lasījumu Vāgnera operas “Tristāns un Izolde” lappusēm.
Un, lai gan saprotams, ka viendaļīgā koncertā visu nevar ietvert, Aleksandra Antoņenko dziedājumā būtu bijis tik brīnišķīgi dzirdēt arī kādu Vāgnera operas epizodi.
Taču tas attiecas ne tikai uz “Tristānu un Izoldi” vien – arī Riharda Štrausa muzikālās traģēdijas Latvijā nav uzvestas gadu desmitiem ilgi. Nav šaubu, ka šādos iestudējumos Aleksandrs Antoņenko varētu būt sevišķi spožs.
No traģēdijām uz komēdijām – 8. augustā Cēsu pils parka estrādē uz lielā ekrāna bija redzama Bastera Kītona filma “Šerloks jaunākais”.
Taču vēl pirms tam Cēsu Mākslas festivāla programmas ietvaros skanēja Dmitrija Šostakoviča Pirmais klavierkoncerts, stīgu orķestrim, klavierēm un trompetei rakstīto partitūru iedzīvinot Reinim Zariņam un Andra Pogas vadītajam Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ar Jāni Porieti.
Vispārzināms, ka Šostakoviča Pirmais klavierkoncerts atskaņotājiem sagādā veselu šķēršļu joslu no dažādām konceptuālām un mākslinieciskām problēmām, un šī tik aizraujošā opusa daudzo interpretāciju virknē ir ļoti grūti nosaukt kādu ideālam tuvu piemēru.
Taču Reinis Zariņš ar domubiedriem darīja ļoti daudz, un rezultāts tad arī izcēlās ar veiksmīgu formas saliedējumu, stilistiski trāpīgām stīgu instrumentu balsīm un trompetes virāžām, žilbinošiem pianistisko vijumu pavērsieniem un romantiskas agoģikas epizodēm, kas klavieru partijā nebūt netraucēja pavisam pretēju tēlu un tembru zīmējumam.
Vienīgā būtiskā iebilde – fināla daļā solists tomēr nenoturējās un ķērās pie vienkāršotiem trikiem (ģenerālpauze pusstundas garumā un tā tālāk).
Šī mūzika jau tāpat ir pietiekami satīriska, un likt klāt vēl papildu grotesku nav nekādas vajadzības – Šostakoviča vēstījuma daudzdimensionalitāti šāds paņēmiens padara plakanu, starp citu, kaitējot arī nošuraksta lasījuma tīrībai.
Secinājumi tādēļ neviennozīmīgi – Reiņa Zariņa versija vienalga ir viena no labākajām, kādas dzirdētas, taču patiesi pilnvērtīgs iztulkojums joprojām paliek nesasniegts.
Kinozinātnieki uzskata, ka Bastera Kītona 1924. gada filma “Šerloks jaunākais” pieder pie spožākajām komēdijām mēmā kino periodā, un tas automātiski nozīmē – pie izcilākajām komēdijām visos laikos.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Andra Pogas profesionalitāte šo atziņu tikai nostiprināja, un Artura Maskata piemeklētā mūzika no Šostakoviča partitūrām aizrāva ne tikai “Korzinkinas piedzīvojumu” galopā ar Reiņa Zariņa un Elīnas Bērtiņas klavieru duetu – īstajā vietā bija arī Šostakoviča rakstītās lappuses kinofilmām “Jaunā Bābele” un “Dundurs”, teātra izrādei “Blakts” un Pirmajai džeza svītai, kas tieši tāpat akcentēja uz ekrāna redzamo norišu kontrastus un fantāziju.
Gaidīšu atgādinājumu arī par citiem Bastera Kītona meistardarbiem, gaidīšu arī sen jau nepieciešamās Frenka Kapras, Billija Vaildera un Vudija Allena filmu retrospekcijas.
