Noslēdzošais kalums “Latvijas gredzena” ciklā 0
Mēnesi pirms Latvijas valsts simtgades datuma beidzies Radio kora un tā mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas iecerētais koncertuzvedumu cikls “Latvijas gredzens” – tā pieteikums “Latgales gredzens” ar koncertizrādi “Rakstiem un skaņai” pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada pavasarī Rēzeknes koncertzālē, turpinājums “Kurzemes gredzens” ar lielkoncertu “Pūt, vējiņi!” pirmoreiz izskanēja Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”, “Vidzemes gredzens” ar muzikālo izstādi “Kalns uz augšu ies” – Cēsu koncertzālē, bet tagad tapis arī “Zemgales gredzens” jeb kino koncerts “Vēstures palos”, ko publika vispirms iepazina Jelgavas Kultūras namā 2018. gada 17. oktobrī. Un jāpiebilst, ka klausītāju netrūka arī ģenerālmēģinājumā dienas pirmajā pusē, Latvijas Radio kora un viņu domubiedru radīto multimediālo partitūru uzņemot ar nepārprotamu atzinību – un pelnīti.
Iepriekšējie trīs koncertuzvedumi atstāja neviennozīmīgu un pretrunīgu iespaidu – kas, starp citu, mākslas darbu tapšanā un to uztverē nebūt nav tā lielākā nelaime, kas varētu notikt.
Taču “Zemgales gredzens” visa cikla ietvaros raksturojams kā viengabalainākais un visvairāk saliedētais veikums – un arī tādēļ priecēja, ka “Latvijas gredzena” uzvedumi beigušies tieši ar šo kino koncertu, liekot ar atvieglojumu domāt – tieši fināls kļuvis par māksliniecisku virsotni, kurš, tāpat kā agrākās cikla daļas, uzdod virkni diskutablu jautājumu, bet pret kuru vairs nav nekādu principiālu iebildumu. Vēl jo vairāk – “Zemgales gredzena” veidotājiem izdevies tas, kas ne vienmēr sanāk pat visizcilākajiem māksliniekiem: dažādu kultūras jomu pārstāvju sadarbībā tapis visaptverošs opuss, kurā trīs galvenie līmeņi – mūzika, kino un horeogrāfija – savstarpēji papildina cits citu, vienlaikus neaizēnojot nevienu no iepriekšpieminētajām dimensijām.
Acīmredzot līdzās Sigvarda Kļavas vadībai šeit būtiski nopelni ir arī libretistei Inesei Zanderei, jo uzveduma struktūra būvēta vienlīdz skaidri un kontrastaini. Katra no septiņām daļām (“Degošie pilskalni”, “Valodas tīrums”, “Skola”, “Dvēseļu putenis”, “Vīru laiks”, “Lestene” un “Sievu laiks”) ir atsevišķs stāsts, katra iedarbojas gan emocionālā, gan konceptuālā līmenī, kopumam iemantojot simbolisku jēgu un metafizisku vispārinājumu.
Pirmām kārtām, tas panākts ar precīzu mūzikas atlasi un iedzīvinājumu – pretstatā iepriekšējo “Latvijas gredzena” daļu kaleidoskopiskumam šeit uzveduma veidotāji apstājušies pie diviem autoriem – Pētera Vaska un Līgas Celmas-Kursietes, un, lai arī cik atšķirīga būtu šo komponistu daiļrade, “Zemgales gredzena” kontekstā viņu mūzikas stila un vēstījuma kontrasti iegūst vienotu lējumu.
Līdz ar to īstajā vietā iekļaujas gan Vaska kordarbu “Zemgale”, “Tēvu zeme” un “Zīles ziņa” balādiskums, gan Celmas-Kursietes opusu “Saules meitas” un “Nakts” apcere un ainā “Skola” izmantotās mūzikas neslēpti rotaļīgās intonācijas, gan arī citu darbu tēlu un raksturu nianses, ieskaitot Alfrēda Vintera ziņģes “Draugs, nejautā” fonogrammu un latviešu strēlnieku dziesmas “Mirdzot šķēpiem” autentisku ierakstu. Un papildu daudzslāņainību un paradoksālus vaibstus uzveduma muzikālajiem rakursiem piešķir instrumentārija izvēle – “Zemgales gredzenā” uzstājas Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbenda grupa, saksofonists Oskars Petrauskis un pianists Raimonds Petrauskis, un šo mākslinieku profesionalitāte lika pieņemt, ka viņi lieliski saprot arī darba virsuzdevumu.
Izcils radošs sasniegums šoreiz izdevies arī režisoram Robertam Rubīnam – sekojot mūzikas ritējumam, video partitūra piedāvā patstāvīgu stāstu, kas uzrunā ar dramatisku spriegumu (ainā “Dvēseļu putenis”), brīnišķīgu simbolu piesātinājumu (ainā “Sievu laiks”), spoži īstenotu vizuālu izteiksmību (kaut vai otrajā un trešajā daļā) vai arī ar Latvijas pirmās brīvvalsts atainojumu epizodē “Vīru laiks”, kur ironija nebūt neizslēdz patriotisma klātbūtni un otrādi. Un būtisks pienesums kopīgajā vēstījumā ir arī horeogrāfu un dejotāju Lilijas Liporas un Gunta Spridzāna veikums; atkal – nekādu ilustrāciju, nekādas viennozīmīgas patētikas, tā vietā uz skatuves un ekrāna redzama poēzija, traģiskas atklāsmes un apgarots skaistums.
Šķiet, ka īpašs “Zemgales gredzena” spēks ir dialogā starp nacionālo un individuālo, vispārcilvēcisko un personiski nozīmīgo.
No vienas puses, šajā uzvedumā spilgti atklājas nācijas dramatiskā vēsture, taču, no otras puses, uzreiz nepaliek nepamanīta arī caurviju ideja par vīrišķā un sievišķā unikalitāti un nepieciešamo līdzāspastāvēšanu. To pauž abu dejotāju priekšnesums (galu galā – arī Vaska un Celmas-Kursietes muzikālā devuma mija), bet to tikpat mērķtiecīgi ataino arī aina “Sievu laiks” ar atgādinājumu par latviešu izcilajām dzejniecēm – Aspaziju, Annu Brigaderi, Veroniku Strēlerti, Veltu Tomu, Māru Zālīti, Inesi Zanderi –, kam seko mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju un paša meistara balss.
“Zemgales gredzena” autori rod izlīdzinājumu pagātnē un raugās neparedzamā nākotnē – mierīgi, piesardzīgi, nedaudz skumīgi, taču ar cerību. Tas paliek kā laikmeta dokuments mākslinieku redzējumam, pasaules uzskatam, mentalitātei un profesionālajai varēšanai uz Latvijas otrās simtgades sliekšņa, un tas arī ir pārliecinošs un godīgs veids, kā sagaidīt nākotni.
