NOSKATIES. Vai Ziemassvētku vecītis ir Dieva vietā? Atbild Klāvs Sedlenieks 1
Rīgas Stradiņa universitātes docents, sociālantropologs un maģistra studiju programmas “Sociālā antropoloģija” vadītājs Klāvs Sedlenieks rosina aizdomāties par to, kas mūsdienās ir Ziemassvētku vecītis, salīdzinot to ar Dievu un mītisko tēlu, kas sabiedrībā un ģimenē palīdz nodrošināt pieņemto uzvedības normu ievērošanu.
“Ziemassvētku vecītis parasti ir vecs, svešs vīrietis, kurš ierodas reizi gadā un apbalvo bērnus. Turklāt ir nepārprotami, ka vecīša funkcija ir parādīt, kuri uzvedības modeļi ir pareizie un kuri nav tik pareizi,” sarunu par Ziemassvētku vecīti sāk RSU docents Klāvs Sedlenieks. “Protams, vecāku uzdevums ir parādīt, kā bērnam vajadzētu uzvesties un kādas ir sabiedrībā pieņemtās normas, bet te nāk Ziemassvētku vecītis – šis mistiskais tēls kā tāda ārējā autoritāte, kurš visu redz un kuram ir spiegi – rūķi –, kuri novēro, cik labi bērns šīs prasības ievēro.”
“Savā ziņā tas sasaucas ar franču sociologa Emīla Dirkema viedokli par to, kāpēc sabiedrībai ir vajadzīgs Dieva tēls un ka caur Dievu sabiedrība pielūdz pati sevi. Spriežot analītiski, Ziemassvētku vecītim ir šīs dievības iezīmes. Tā ir dievība, ko ieviesuši vecāki, un viņi priecājas par to, ka bērni tic Ziemassvētku vecītim – jo ilgāk, jo labāk.
Un te darbojas tie paši argumenti, kas tiek izmantoti diskusijā par to, kāpēc ir vajadzīga reliģija un Dievs. Reliģijas aizstāvji apgalvo: ja nebūšot šīs augstākās ārējās autoritātes, tad sabiedrībā valdīšot haoss. Ar Ziemassvētku vecīti ir tāpat – tiek piesaistīts ārējais tēls, dievišķa autoritāte, kas palīdz nodrošināt pašas sabiedrības noteikto normu ievērošanu un nes lielākas vai mazākas balvas. Tas sasaucas ar to, ka mūsdienu kristietībā retāk runā par elli, bet par to, ka būs vai nebūs paradīze, tāpat kā Ziemassvētkos – būs vai nebūs lielāka vai mazāka balva jeb dāvana, bet sods vai žagari netiek izmantoti.
Vecākiem ir izdevīgi, ka dāvanas dod vecītis, jo tas no viņu pleciem noņem atbildību par dāvanu kvalitāti un daudzumu. “Interesanti arī tas, ka vecāki, paši neticēdami vecītim, ļoti vēlas, lai bērni tam ticētu. Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad neticīgie veicina to, lai kāda cita grupa ticētu šai mistiskajai būtnei,” piebilst sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
