Noskaņot dvēseles nervus 0
15. janvārī pēc ilgāka laika mūs gaida tikšanās ar jauno latviešu operzvaigzni Marinu Rebeku. Solokoncertā Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Modesta Pitrena vadībā dziedātāja izdziedās skaistāko franču un itāliešu operu mūziku.
“Labākā vokāla gods pienākas soprānam Marinai Rebekai. Viņas balss bija dzidra kā zvaniņš, precīza koloratūrās. Turklāt viņa ir arī lieliska aktrise. Ārija, kurā viņa atsakās no mīlestības pienākuma dēļ, bija vakara kulminācija,” – tā pēc Marinas Rebekas novembra beigās notikušās debijas slavenajā Ņujorkas Kārnegī zālē Anaisas lomā Rosīni operā “Mozus un Faraons” rakstīja “The Classical Music Network” kritiķe.
“Kārnegī zālē ir ļoti laba akustika, arī publika uzņēma ļoti labi,” atminas dziedātāja. “Tagad saprotu, kādēļ daudzas slavenības, kas tur uzstājušās, stāsta, kāda bauda ir dziedāt tur.” Saku – pasaules opermūzikas virsotnes, lielākie teātri – Milānas “La Scala”, Londonas Koventgārdena, Ņujorkas Metropolitēna opera – jau iekaroti, kur vēl tiekties? Marina tikai pasmaida, sakot – galvenais nav vietas, kur dziedi, bet – kā to dari. “Arī vājš dziedātājs sagadīšanās dēļ var nokļūt uz lielām skatuvēm. Tās, protams, ir ļoti svarīgas biogrāfijai un pieredzei, bet tomēr svarīgākais – kā viņš izpilda savu darbu.
Man ir tik daudz neizdziedātas mūzikas, nepiedzīvotu emociju un stāstu, gribu sadarboties ar tiešām labiem režisoriem un diriģentiem. Šis ir mans sākums, kuram, cerēsim, sekos gara interesantu darbu virkne. Man svarīgākais ir novest līdz cilvēku sirdīm lomu būtību un personāžu emocijas. Publika jūt, kad esi patiess – dvēseles nervi ir līdzīgi skaņoti visās pasaules malās.”
Par savām mājām Marina Rebeka pašlaik sauc Štutgarti Vācijā, kur iekārtots dziedātājas un viņas dzīvesbiedra, tenora Dmitro Popova mājoklis, Štutgartē aizvadītajā gadā pasaulē nākusi abu meitiņa Katrīna. “Tā ir mana vieta, tur ir visas manas mīļās lietiņas, manas gleznas, īsti mans kaktiņš,” pasmaida dziedātāja, reizē atzīstot, ka, esot ārpus Latvijas, pietrūkst šejienes dabas, mīļo cilvēku, lauku māju, mežu un pastaigu gar jūru. Reizēs, kad izdodas apciemot Latviju, dziedātāja satiekas ar tuviniekiem – vecākiem un abiem vectēviem, draugiem. “Šoreiz jāparāda vecvecākiem mazmazmeitiņa, koncertu apmeklēs arī vīra vecāki. Un esmu noilgojusies pēc kārtīgas lauku pirts!”
Sarunas laikā dziedātāja atrodas siltajā Spānijā, Madridē, kur papildina vokālās prasmes un atbalsta dzīvesbiedru, kurš Madrides “Teatro Real” dzied grāfa Vodemona lomu Pētera Čaikovska operā “Jolanta”. Arī koncertā Rīgā kaut kas no Eiropas dienvidzemju, Francijas un Itālijas, smaržas – izvēlēta Rosīni, Doniceti, Guno, Mas-nē un Bellīni opermūzika.
“Šis repertuārs ir tuvs manai dabai, nav pārāk smagnējs,” saka Marina Rebeka. “Latvija un Latvijas publika man vienmēr būs sevišķa. Tur vienmēr būs savi cilvēki. Latvijā dzīvojot, neapzināmies, ka ir lietas, kas mūs visus vieno – vai tas būtu klimats, vai audzināšana – esam līdzīgi. Kad aizbrauc uz ilgāku laiku, tomēr apzinies, ka esi no turienes, saknes ir tur.”
Tapt pamanītai un novērtētai pasaules opermūzikas dziedātāju konkurencē – ir jābūt kādam trumpim…? “Par tiem lai spriež publika,” teic dziedātāja. “Svarīgs ir pareizi izvēlēts repertuārs. Ja sakrīt tava tēla uztvere, tavas vokālās prasmes un komponista iecere – viss ir labi. Balsi devis Dievs, bet – kā to attīstīt tālāk, tas ir paša ziņā. Man ir svarīgs patiesums, jo skatuve nav tikai teātris, tie ir mirkļi, kuros rit tava paša dzīve. Cenšos uz skatuves dzīvot tajā mirklī, izjust, izdarīt.”
“Nav noslēpums, ar balsi mūsdienās nepietiek,” pasmaida dziedātāja. “Tu pat vari tikt pie laba menedžera, bet, ja viņš tev piedāvās nepareizās partijas, nekas labs neiznāks. Diemžēl mūsdienās akcents arvien vairāk tiek likts uz vizuālo tēlu, estētisko faktoru.
Opera konkurē ar kino, opereti, tā kļuvusi citāda. Aktieriski jāveic īstas trakulības – režisori grib, lai mēs skrienam, lecam, ļoti bieži tas traucē dziedāšanai. Prasības pret dziedātāju ir arvien lielākas – laba āriene, labs vokāls, laba aktierspēle plus galva un acumirklīga ieceru izpilde. Dziedātāja līmeni apliecina viņa spēja noturēties augstā līmenī un progresēt. Laiks parāda, uz ko tieši esi spējīgs.”
Pēc vairāku gadu starplaika maijā atkal redzēsim Marinu Rebeku uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – šoreiz Gaetāno Doniceti operas “Lučija di Lammermūra” titullomā. “Latvijas operu uzskata par inovatīvu, interesantu operu, kam ir daudz jaunu iestudējumu par spīti nelielajam finansējumam. Tas, ko rāda pie mums, varbūt ne vienmēr visiem patīk, taču tas, ko bieži rāda uz Eiropas operskatuvēm, reizēm ir daudz sliktāks. Starp mums, dziedātājiem, ir pat tāds teiciens – “willkommen in Deutschland und Teaterregie” – laipni lūdzam Vācijā un tās teātra režijā, jo nereti tur rādītās izrādes ir ārkārtēji modernas, bet bezjēdzīgas. Mūsu teātrim ir ļoti labi radošie spēki. Gribētos tikai novēlēt, lai mums būtu vairāk gan moderno, gan klasisko iestudējumu. Piemēram, būtu interesanti izcelt no operas arhīviem kādu no 30. gadu operu iestudējumiem un atsvaidzināt to. Tā tomēr ir mūsu teātra vēsture. Ceru, ka mūsu Lučija būs klasisks iestudējums. Priecājos, ka opera Latvijā ir ļoti populāra, tā nav neizteiksmīgs kultūras “ķeksītis”, un tas ir arī Andreja Žagara garo darba gadu sasniegums. Opera ir populāra ne tikai augstākās sabiedrības aprindās, bet arī tautā, un tas ir burvīgi!”
Uz Baltā nama skatuves Marina Rebeka atgriezīsies arī septembrī, kad sniegs solokoncertu kopā ar LNO orķestri. Šajā sezonā dziedātāja atgriezīsies Donnas Annas lomā Metropolitēna operā, Violetas lomā Berlīnes Vācu operā un Florences Maija festivālā, bet šāgada rudenī notiks viņas debija Vīnes operā Donnas Annas lomā, kā arī Amsterdamas operā Matildes lomā Rosīni operā “Vilhelms Tells”. Ieplānoti arī divi solokoncerti ar klavierēm – Londonā un Prāgā, kā arī dalība Rosīni “Mazās svinīgās mesas” atskaņojumā grandiozajā Romas “Auditorium” mūzikas zālē Antonio Papano vadībā, koncertu ierakstīs DVD kompānija EMI.
Jaunā gada ieskaņā dziedātāja Latvijas cilvēkiem vēl ticību sev un saviem spēkiem – “Latvijā cilvēki ir stipri un talantīgi, stiprāki, nekā paši to apzinās. Jāsaprot, ka vērtība esam mēs paši.”
