Reliģiskā leģenda par nemirstību 0
Atbilstoši šādai leģendai tūlīt pēc dieva–Saules noslēpumu atminēšanas faraons piedzīvos augšāmcelšanos, bet piramīda pati “atvērsies”. Taču arī jaunajā pasaulē faraonam jābūt vismaz faraonam, varbūt faktiski pat dievam. Tāpēc viņu “iepakoja” sarkofāgā kopā ar visiem viņa varas atribūtiem, bet uz kapeņu sienām sarakstītie dažādie lāsti viņu it kā sargāja no nelūgtiem viesiem. Visdrīzāk, esot bijušas četras “patiesības” jeb leģendas: pirmā – priesteriem domātā, otrā – faraonam, eksperimenta “investētājam”, trešā – celtniekiem, ceturtā – visai tautai. Diemžēl līdz mūsu dienām nav saglabājušās šīs leģendas dokumentāri apstiprinošas liecības, lai gan vairums speciālistu ir pārliecināti, ka tādas nešaubīgi bijušas – gan mutiskas, gan tostarp arī rakstītas.
Katrā ziņā daudzi bija ieinteresēti šādu milzīgu būvju uzcelšanā. Jauno un “vissvarīgāko” Saules noslēpumu atminēšana valdītājam nozīmēja iespēju pietuvoties dievības statusam, iegūt nemirstību, savukārt priesteriem tas nodrošināja iespēju uz ilgiem laikiem paturēt savās rokās varas sviras un šo savu titulu tālāk nodot mantošanas kārtībā. Būvētāji vienlaikus iemūžināja sevi, savu vārdu, savas valdīšanas faktu un savu dzimtu, bet tauta cerēja tapt par izredzēto un visvarenāko, nokļūstot mūžīgā dieva aizbildniecībā. Turklāt ikviens šeit adekvāti saglabāja savas intereses, un šāda ideja patiešām spēja visus ierosināt.
Acīmredzot jārunā par visnotaļ ģeniālu ļoti svarīga un perspektīva jautājuma uzstādījumu, arī par tikpat ģeniālu tā atrisināšanu, ja ņemam vērā tajos laikos esošās zināšanas par Saules sistēmu un Visumu. Savukārt piramīdu kopējam skaitam nav būtiskas nozīmes: ikviens faraons, labi apzinoties, ka vairs nespēj būt pirmais, katrā ziņā nevēlējās būt pēdējais. Tagad mums labi zināms, ka par uzvarētāju kronējams Heopss…
Aizvēsturisko observatoriju pasaules tīkls
Taču ir pamats domāt, ka gan piramīdu, gan Stounhendžas būvētāji tomēr neko daudz nezināja par Saules sistēmas un Visuma uzbūvi, tāpēc šis eksperiments diemžēl nav izdevies. Jau pēc dažiem simtiem gadu pēcteči jutās noguruši un pamatīgi vīlušies, un tā šī grandiozā ideja pamazām nomira, neskatoties uz lielajiem tās attīstīšanā ieguldītajiem līdzekļiem.
Starp citu, Stounhendža ar savu ģeometriju vēl labāk par piramīdām iederas šajā hipotēzē. Šīs būves diametrs ir 90 metri, to veido 125 akmens bluķi, kuru vidējais svars ir 25 tonnas, kas savukārt iegūti un atvesti no vismaz 280 kilometru attāluma, un tieši ar to tā būtiski atšķiras no piramīdām. Tā ir tā dēvējamā ziemeļu specifika. Piramīdas un Stounhendža ir uz viena platuma grāda, bet – jo vairāk uz ziemeļiem, jo zemāk ir Saule. Ja mēģinām iedomāties sevi seno būvnieku lomā, varam pieņemt šādu viņu domu gājienu – gan riets, gan ausma simtgadu laikā var nobīdīties uz jebkuru pusi, tāpēc būtu prātīgi šādu “Saules mērītāju” būvēt kā gredzenveidīgu smagu akmens bluķu būvi. Šo bluķu ideāli gludas virsmas apstrādei acīmredzami pietrūcis spēka, taču augstas mērījumu precizitātes nolūkā tam nav bijis lielas nepieciešamības.
Šodien Ēģiptes piramīdām līdzīgas būves arheologi atrod visdažādākajās pasaules vietās, bet – galvenokārt tikai ekvatoram pietuvinātajos rajonos. Savukārt ziemeļu reģionos atrod tikai un vienīgi Stounhendžai līdzīgas būves. Un tas acīmredzami nozīmē to, ka dažādu mūsdienu Eiropas, Āzijas un arī Āfrikas teritoriju senatnes gudrajie spējuši kaut kādā fantastiskā veidā savstarpēji sazināties.
Starptautiskā tīmekļa izdevumi informē par kādu pirms dažiem gadiem veiktu atklājumu tagadējās Krievijas teritorijā. Netālu no Rjazaņas esošajā apdzīvotajā vietā Spasskaja Luka atrastas senatnes būves paliekas, kas apbrīnojami līdzīgas Stounhendžai. Tās vecums novērtēts ar 4000 gadiem, taču, atšķirībā no britu analoga, šī būve ir mazāka izmēra, turklāt veidota nevis no akmens, bet no koka. Taču krievu arheologs Iļja Ahmendovs, kurš atrada šo mistisko būvi, apgalvo, ka Stounhendža sākotnēji arī bijusi uzbūvēta no koka…
Pēdējā laikā līdzīgi atklājumi veikti faktiski visas Eirāzijas teritorijā. Urāli, Baikāls, Čuvašija, Baškīrija, Karēlija, Jakutija (Saha), Adigeja, Armēnija, Kazahstāna, Tadžikistāna, Vācija, Austrija, Slovākija – tas ir tikai neliels seno observatoriju ģeogrāfiskais uzskaitījums. Un jāuzsver, ka šos atklājumus veikuši ne jau gluži kaut kādi diletanti, bet gan atzīti zinātnieki. Protams, katrs pētnieks uzskatījis par pienākumu uzsvērt, ka viņa atklātā observatorija ir vismaz par tūkstoti gadu vecāka par Stounhendžu, taču tas jau šķiet otršķirīgs jautājums.
Vai šajos it kā sensacionālajos atradumos bija arī kaut kas sevišķi jauns? Bija gan. Kaut vai tas, ka attiecīgajā apkaimē šī patiešām ir ļoti neparasta būve, kas ārēji atgādina savdabīgu krātuvi ar horizontālās observatorijas funkcijām. Gandrīz visas tās uzbūvētas atbilstoši vienotam principam: precīza orientācija atbilstoši debespusēm, turklāt gan vasaras, gan ziemas saulgriežu laikā Saule iekļūst speciālā svētnīcas punktā, kas parasti izveidots vai nu no megalītiskiem akmeņiem, vai pamatīgu koku stumbriem.
Pasaules reliģiju pētnieki apliecina, ka Sauli pielūguši galvenokārt auksto apgabalu iedzīvotāji, Mēnesi – siltzemju iemītnieki. Taču ir arī būtiski izņēmumi: jau minētā Senā Ēģipte un Rietumāzijas valstis, kur Saule bija valsts reliģijas pamatā. Ēģiptē šis kults bija saistīts ar Saules dievu Ra dažādās tā izpausmēs un paveidos, un ar Saules vanagu Horu, ar skarabeju Hepriju. Bet faraons Amenhoteps (Ehnatons) aptuveni 1350. gadā pirms mūsu ēras ieviesa tā dēvēto Saules viendievību.
Katrā ziņā tas viss liecina par labu piramīdu “Saules hipotēzei”, kas pauž, ka šo būvju galvenā būtība bijusi perspektīvu zinātnisko pētījumu veikšana, cerot tādējādi veikt fantastisku izrāvienu zināšanu jomā, kas tādējādi ļautu pastiprināt augšāmcelšanās procedūrai pakļaujamo valdītāju varu un slavu. Un tādā veidā tā faktiski bija pirmā zinātniski tehniskā revolūcija Saules kustības fizikas pētījumos, dižena lielo cerību ēra par iespēju sasniegt iespējami labākus apstākļus cilvēka dzīvošanai šajā pasaulē. Un tas, kā mēs dzīvojam šodien, diemžēl liecina, ka šie pētījumi vēl patiešām tikai veicami.
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”
