Mistiskie Stounhendžas akmeņi mērojuši tālāku ceļu, nekā uzskatīts agrāk 0
Solis tuvāk mīklas atminējumam
Pērn decembrī Lielbritānijā atklāts 27 miljonus vērtais Stounhendžas apmeklētāju centrs, bet nupat publiskots jauns pētījums. Tas liecina, ka zinātnieki, iespējams, atraduši vietu, no kurienes nākuši Stounhendžas mazākie akmeņi, tādējādi sperot nozīmīgu soli tuvāk atminējumam par to, kādā veidā milzu bluķi nonākuši šajā vietā, ziņo portāls “livescience.com”.
Vieta Viltšīras grāfistē, ko jaunais pētījums uzskata par megalīta materiālu izcelsmes vietu, glabā pēdas no priežkoka balstiem, kas izmantoti aptuveni pirms 10 500 gadiem. Pirmie megalīti Stonhendžā parādījušies aptuveni pirms 5000 gadiem, savukārt sen zudušu kultūru pēcteči monumentālo celtni turpinājuši papildināt gadu tūkstošiem ilgi. Megalīts sastāv no aptuveni 30 tonnas smagiem smilšakmeņiem un nedaudz vieglākiem vulkāniskas izcelsmes iežiem, kas nodēvēti par zilakmeņiem, jo pie plēšanas vai samirkstot tie iegūst zilganu toni.
Arvien vēl noslēpumā tīts ir gan Stounhendžas būvniecības mērķis, gan arī veids, kādā senie celtnieki iespaidīgos akmens bluķus nogādājuši to pašreizējā vietā.
Ilgu laiku zinātnieki bija vienojušies par versiju, ka akmeņi ņemti no lauztuves Preselli kalnos Velsas dienviddaļā, kas atļautu akmeņus pārvietot lejup pa dienvidu nogāzi, tālāk līdz Bristoles kanālam un tad pa jūru transportēt līdz Stounhendžai.
Jaunajā pētījumā zinātnieki pievērsa uzmanību akmeņu sastāvam, kas ļāva secināt: vismaz puse zilakmeņu nākuši no vietas, kas pazīstama kā Karngēdoga (Carn Goedog) un atrodas tālāk ziemeļos, nekā pieļāvuši sākotnējie pētījumi – 225 kilometru attālumā no Stounhendžas. Tas savukārt par mazticamu padara iespēju, ka bluķi varētu būt pārvietoti pa jūru.
Tomēr zinātnieki ir pārliecināti, ka jaunās zināšanas, kaut arī uzdod vairāk mīklu nekā sniedz atbilžu, ar laiku var izrādīties par izšķirošo mozaīkas gabalu Stounhendžas noslēpumu atminēšanā.
