Atentāti un prezidenti 5
Un vēl mazliet paturpināsim par valdītājiem un vardarbīgu nāvi. Iespējams, tieši ASV prezidenta amats ir visbīstamākais pasaulē, jo vēsture apliecina, ka patiesībā pat vislabāk organizētā apsardze tomēr nespēj garantēt viņa absolūtu drošību.
Ābrama Linkolna slepkavība kļuva par pirmo ierakstu pastāvīgi papildināmā atentātu sarakstā, kas veikti pret ASV prezidentiem. Faktiski visa pasaule kļuva par aculieciniekiem traģiskajiem notikumiem Dalasā 1963. gada 22. novembrī, kad slepkavas lode (jeb lodes?) izdzēsa prezidenta Džona Kenedija dzīvību. Taču ir arī virkne citu uzbrukumu amerikāņu prezidentiem, bet par šiem gadījumiem runāts mazāk. Mēģināsim šo robu vismaz daļēji aizpildīt.
Džeimss Garfīlds pildīja prezidenta amata pienākumus nepilnus četrus mēnešus un 1881. gada 2. jūnijā kļuva par atentāta upuri. Tobrīd prezidents bija Vašingtonas dzelzceļa stacijā, kad pēkšņi atskanēja šāviens, ievainojot viņu mugurā. Prezidents paspēja pārsteigumā izsaukties: “Augstais dievs, kas tad tas?!” Drīz jau viņš nemaņā gulēja nestuvēs, ceļojot uz tuvāko slimnīcu.
Bet šāvējs stāvēja uz perona, aizvien vēl sažņaudzis plaukstā mazliet dūmojošu pistoli. Tas bija Čārlzs Gigo, ultralabējas organizācijas loceklis, un šai organizācijai prezidents Garfīlds savulaik bija atteicies palīdzēt. Ievainotais prezidents 11 nedēļas cīnījās par dzīvību, taču zaudēja.
Iespējams, izmantojot mūsdienu medicīnas sasniegumus un metodes, viņu izdotos glābt, taču tolaik bija tā, kā nu bija. Uzbrucējam Gigo piesprieda nāves sodu, neskatoties uz to, ka ekspertīze atzina viņu par nepieskaitāmu.
1901. gadā notika trešais atentāts pret ASV prezidentu. Šoreiz par slepkavu upuri kļuva Viljams Makkinlijs, kurš jau sešus mēnešus vadīja likumīgi pieļaujamo otro prezidenta krēslā pavadāmo četru gadu termiņu.
Makkinlijs ievērojams ar to, ka faktiski viņa valdīšanas laikā ASV kļuva un nostiprinājās kā pasaules lielvalsts. Viņš īstenoja ekspansijas politiku, kuras rezultātā izveidojās aizjūru impērija: amerikāņu interešu sfērā iekļāvās Havajas, Guama, Filipīnas un Puertoriko. Tas, protams, izsauca dažādas emocijas – vieniem prieku, otriem sašutumu. Pēdējo nometnei acīmredzot piederēja arī Leons Žolgošs, poļu anarhists.
