Nepavisam ne labāk veicies Francijas valdītājiem. Nogalināti vai sodīti ar nāvi monarhi Heinrihs III, Heinrihs IV, Ludviķis XVI. Karalis Ludviķis IX nomira no mēra, veicot karagājienu uz Tūnisiju. Viņiem jāpievieno virkne Francijas Nacionālā konventa (parlamenta) prezidentu, un veidojas aina, ka kopumā no 76 Francijas prezidentiem 18 pakļauti giljotinēšanai, savukārt trīs veikuši pašnāvību. 5
Un jāatzīmē, ka, atšķirībā no mūsu dienām, senatnē valdnieki patiešām bieži gāja bojā reālā karā. Klasisks piemērs ir 14. gadsimta Čehijas karaļa Luksemburgas Jana gadījums, kad viņš valsts pārvaldi uzticēja saviem vietvalžiem, pats dodot priekšroku dalībai nemitīgās militārās kampaņās, pāragri ejot bojā kaujā pie Kresas 1346. gadā, kur, starp citu, cīnījās, aizstāvot Francijas intereses.
Tiesa, šveiciešu vēsturnieks Fēlikss Auers apgalvo, ka Eiropas vēsturē, salīdzinājumā ar monarhiem un prezidentiem, ievērojami vairāk gājuši bojā tieši finanšu ministri. Atbilstoši Auera aprēķiniem, visvairāk šādu cietušo finansistu var sameklēt tieši Francijā: no 1315. līdz 1781. gadam tur “mocekļa nāvē” miruši 37 finanšu ministri…
Anglijas monarhu relatīvais miers un nemiers
Bet angļu monarhi vairāku gadsimtu gaitā dzīvojuši relatīvā mierā, ko nodrošināja lieliski funkcionējošā karaliskā apsardze, un tikai kopš nesena laika Anglijā neviens cilvēks nejūtas pilnībā drošs un pasargāts. Par to parūpējusies Īru republikāniskā armija jeb ĪRA. Šīm attiecībām arī ir pietiekami sena vēsture.
Kopš 1483. gada, kad 14 gadus veco Anglijas karali Eduardu V kopā ar jaunāko brāli Ričardu nožņaudza Londonas Tauerā, neviens Anglijas monarhs nav aizgājis aizsaulē varmācīgā nāvē.
Pēdējā laikā gan karaliskā vara Anglijā zaudējusi savu kādreizējo ietekmi – šodien likumīgi kronētajai personai vairs nepiemīt reāls politisks spēks, tā ir tikai nacionāla tradīcija. Varbūt tieši tāpēc ļaundari nav īpaši nopietni iekārojuši viņu dzīvības, saprotot, ka to laupīšana nespēs izraisīt kādas nopietnas sekas…
Taču nav arī gluži tā, ka neviens un nekad nav iekārojis kāda angļu karaliskās ģimenes locekļa dzīvību. Šādu noziegumu iecerētāji un īstenotāji nav bijuši politiskiem grupējumiem piederīgi spēki, bet gan slepkavas vientuļnieki, iespējams, arī maniaki.
Piemēram, karaliene Viktorija dzīves laikā piedzīvoja astoņus fiziskas izrēķināšanās mēģinājumus. 1900. gadā Briselē notika uzbrukums nākamajam karalim Eduardam VII, kurš tolaik vēl bija tikai Velsas princis.
1936. gadā kāda nezināma persona ar revolveri šāva karaļa Eduarda VIII virzienā. 1939. gadā uz savas mājas sliekšņa Belgreiva laukumā par kārtējā anonīmā šāvēja mērķi kļuva Kentas grāfiene. Visos šajos atentāta mēģinājumos neviens karaliskās ģimenes loceklis nav cietis.
Bet visvairāk mēģinājumu apdraudēt nekaitīgo monarhu dvēseles mieru veikts pagājušā gadsimta pēdējo 20–30 gadu laikā. Viens no visu laiku bīstamākajiem uzbrukumiem notika 1974. gada 20. martā Londonā, un tas bija vērsts pret princesi Annu. Tovakar princese un viņas vīrs kapteinis Marks Filipss atgriezās Bekingemas pilī pēc dokumentālās filmas par labdarības iestāžu darbību noskatīšanās.
Princese Anna bija šo iestāžu patronese. Laulātais pāris brauca limuzīnā, ko vadīja viņu šoferis, kad pēkšņi viņus apdzina kāda cita automašīna, tad priekšā strauji nobremzēja, aizsprostojot brauktuvi. No mašīnas izlēca vadītājs un bez brīdinājuma atklāja uguni uz limuzīnu. Princeses autovadītāju un vienu miesassargu ievainoja.
Izdzirdējis šāvienus, netālu dežurējošais policists metās uz notikuma vietu, un arī viņu ievainoja uzbrucēja lodes. Pēdējais cīniņā iesaistījās žurnālists Braiens Makkonels, kurš taksometrā sekoja augstdzimušajam pārim. Viņš izlēca no taksometra un centās satvert šāvēju, taču noziedznieks paspēja izšaut tiešā tēmējumā un tūlīt nozuda tuvējā parka tumsā.
Tomēr viņu drīz notvēra. Policija aplenca parku, iedzina uzbrucēju strupceļā un arestēja. Tas bija 26 gadus vecs bezdarbnieks Jans Bolls.
