Žurnālisti, protams, ir savdabīga riska grupa, galvenokārt jau tāpēc, ka allaž cenšas ielīst gluži vai pašā pekles speltē, un bieži vien tas vārda vistiešākā nozīmē izpaužas dažādu militāro konfliktu vai karadarbības zonās. Desmit Vjetnamas kara gadu laikā nogalināti 145 un bez vēsts pazuduši 19 žurnālisti. Jau pirmajās Līča kara dienās dzīvību zaudēja četri. 5
Tiklīdz bija iekvēlojies horvātu un serbu asiņaino notikumu ugunskurs Dienvidslāvijā, tā uzreiz iesākās arī bēdīgā bojā gājušo preses un televīzijas reportieru uzskaite. Franču avīžnieks Pjērs Blanšē uzkāpa mīnai, vācietis Egons Skotlards krita no snaipera lodes, dānis Ervīns van der Maets zvēriski nogalināts uz ceļa netālu no Staraja Gradiškas ciemata…
Pirmo trīs kaujas darbību mēnešu laikā gāja bojā 21 un bez vēsts pazuda divi korespondenti. Tātad gandrīz trešā daļa no 1991. gadā visā pasaulē bojā gājušajiem žurnālistiem.
Atcerēsimies, ka 1991. gads bija liktenīgs arī dažiem mūsu aktīvākajiem žurnālistikas vides cilvēkiem, un tieši ar Jura Podnieka grupas dalībnieku Alvja Slapiņa un Gvido Zvaigznes nāvīgu ievainošanu bēdīgi slavenajā omoniešu uzbrukumā Iekšlietu ministrijai faktiski iesākās terors pret pārbūves dāvātās brīvības garšu viskārāk iekampušajiem brūkošās boļševiku impērijas žurnālistiem.
