Vienā no pasaules lielākajiem ogļu ieguves reģioniem Ukrainas Donbasā ir ļoti savdabīga statistika: uz katru ar šahtu ieguves metodi iegūto ogļu tonnu miljonu ir viens bojā gājis ogļracis. Piemēram, 1991. gada 29. jūnijā pasauli satricināja kārtējās avārijas trauksme – ugunsgrēks Donbasa dienviddaļas šahtā Nr.1 paņēma 32 ogļraču dzīvības. 5
Tā paša gada 12. decembrī gandrīz vienlaikus notika virkne negadījumu Karagandas apgabala šahtās, kad vienā atskanēja sprādziens jau spridzekļa ievietošanas mirklī, paņemot divu cilvēku dzīvības. Tajā pašā dienā Doņeckas tuvumā esošajā Rosipjanskas šahtā pārtrūka ogļu kombaina trose un bojā gāja divi strādnieki – maiņas meistars un šahtas priekšnieks.
Liktenīga šī diena bija arī diviem Komsomoļskas šahtas strādniekiem, kuriem neveiksmīgi beidzās brauciens ar pārvietošanās mehānismu, kam pēkšņi atteicās klausīt bremzes… Aprēķināts, ka padomju jeb krievu ogļrača vidējais dzīves ilgumus ir 49 gadi.
Statistiķi uzskata, ka otra bīstamākā profesija uz mūsu planētas ir žurnālista arods. Daudziem vēl ir atmiņā gadījums ar angļu žurnālistu Farzadu Barzoftu, kuru tolaik – 1989. gadā – vēl pastāvošā Irākas diktatora Sadama Huseina valdīšana apvainoja spiegošanā un sodīja ar nāvi. Īpaši smagi pārlūkot ir tieši pagājušā gadsimta 80. gadu hronikas.
Atbilstoši sabiedriskās organizācijas Freedom House ziņām 1987. gadā nogalināti 32 dažādu valstu žurnālisti, 1988. – 45, 1989. – 70. Par pēdējo rādītāju jāpiebilst, ka vairāk par pusi, proti, 37 gadījumi, attiecināmi uz tolaik īpaši nestabilo Dienvidamerikas reģionu: Kolumbijā – 15, Salvadorā – 11, Peru – 7 un Brazīlijā 4 bojā gājuši žurnālisti.
Freedom House ziņo, ka kopumā laikā no 1969. līdz 1990. gadam pasaulē nogalināts 751 žurnālists. Savukārt starptautiskajā seminārā “Žurnālista drošība un aizsardzība”, kas 90. gadu sākumā notika Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā, minēts vēl iespaidīgāks skaitlis – 830 nogalinātu žurnālistu, no kuriem nedaudz vairāk par 500 dzīvību zaudējuši tieši Latīņamerikā.
Par tā laika perioda žurnālista darbam visbīstamākajām valstīm atzītas Filipīnas, Kolumbija un Pakistāna. Gadsimta nogalē šo sarakstu papildināja citi karstie punkti – bijušās Dienvidslāvijas teritorijas, Čečenija, daudzas Tuvo Austrumu valstis, kur šī “tradīcija” turpinās arī mūsdienās.
