1901. gada 6. septembrī prezidents Makkinlijs apmeklēja Panamerikas izstādi Bufalo. Viņš uzrunāja klātesošos un tūlīt pēc tā, pūļa ielenkts, pa centrālo aleju virzījās uz kādu paviljonu. Žolgošs mierīgi pietuvojās, izstiepis roku, it kā vēlētos ar prezidentu sasveicināties. Taču rokā bija zem kabatlakatiņa paslēpta pistole. 5
Uzbrucējs paspēja izšaut divas reizes, un tikai tad apsardze un policisti viņu nogāza zemē. Sākumā šķita, ka prezidenta ievainojami nebūs dzīvībai bīstami, un laikam jau šī eiforija iemidzināja ārstu modrību, jo pēkšņi sākās strauja stāvokļa pasliktināšanās, un pēc nedēļas prezidents tomēr nomira. Leonu Žolgošu tiesāja, atzina par vainīgu tīšā slepkavībā un tā paša gada 29. oktobrī spriedumu izpildīja – nāvessods elektriskajā krēslā.
Par Makkinlija pēcteci Baltajā namā kļuva 42 gadus vecais Teodors Rūzvelts, kļūstot par visjaunāko ASV prezidentu. Taču, neskatoties uz jaunību, viņš kļuva par ievērojamu un ietekmīgu politiķi, prezidenta postenī pavadot divus termiņus (1901–1909). Savukārt 1912. gada 14. oktobrī viņam uzbruka kāds Džons Šrenks, iepriekš sagaidot Rūzveltu pie viesnīcas Viskonsinas štata Milvoki pilsētā.
Tas notika kārtējo vēlēšanu kampaņas laikā, un šīs kampaņas nolūks bija iedabūt Rūzveltu trešo reizi Baltajā namā. Rūzveltu nopietni ievainoja, taču, neskatoties uz to, viņš sakopoja spēkus un vispirms uzstājās vēlētāju priekšā, tikai pēc tam uzticot sevi ārstiem. Viņš sadziedēja brūces, taču vēlēšanās zaudēja sāncensim Viljamam Taftam.
Savukārt Rūzvelta ievainotāju Džonu Šrenku atzina par nepieskaitāmu, un tiesa nolēma viņu ievietot psihiatriskajā klīnikā, kur viņš pavadīja atlikušos savas dzīves 30 gadus.
1951. gada rudenī, uz laiku, kamēr remontē Balto namu, prezidents Harijs Trumens pārvācās uz savu rezidenci Pensilvānijas avēnijā turpat Vašingtonā. 1. novembrī, tūlīt pēc pusdienām, Trumens atpūtās savā kabinetā, kad pēkšņi divi puertorikāņu separātisti Oskars Koljazo un Grizelio Toresola veica mēģinājumu – kā vēlāk noskaidrojās – nogalināt prezidentu.
Uzbrucēji un apsardze uzsāka nopietnu apšaudi, kas ilga vismaz trīs minūtes, un tās rezultātā krita viens apsardzes darbinieks un uzbrucējs Toresols. Dzīvs palikušais uzbrucējs vēlāk tiesā paskaidroja, ka viņš un viņa pārinieks nopirkuši biļetes tikai vienā virzienā, jo patiesībā ne mirkli neesot lolojuši cerības palikt dzīvi.
Tiesa atzina Koljazo par vainīgu uzbrukumā prezidentam nolūkā viņu nogalināt, piespriežot nāves sodu. Taču Trumens pats personiski parūpējās, lai šo nāves sodu aizstātu ar mūža ieslodzījumu.
Bet 1975. gads iezīmīgs ar faktu, ka septembrī viena mēneša laikā veikti divi atentāta mēģinājumi pret ASV prezidentu Džeraldu Fordu. Pirmais mēģinājums bija 5. septembrī Kalifornijas štata pilsētā Sakramento. No rīta apsardzes pavadībā prezidents izgāja no viesnīcas un devās uz ēku, kurā bija paredzēta lietišķa tikšanās.
Ejot cauri ļaužu pūlim, kuri bija sapulcējušies, lai sveiktu un redzētu vaigā valsts augstāko amatpersonu, prezidents laipni spieda pretim pastieptās rokas. Pēkšņi kāda nekārtīgi ģērbta jauna sieviete metās pretim prezidentam, izstieptā rokā turot pistoli.
Taču šāviens neatskanēja. Kad drošības aģenti sagūstīja uzbrucēju, viņa dramatiski pārvērstā balsī visu laiku atkārtoja vienus un tos pašus vārdus: “…pistole neizšāva, pistole neizšāva…” Vēlāk, veicot rūpīgu šaujamieroča apskati, policijas eksperti secināja, ka pistole bijusi pielādēta, taču patiešām notikusi kļūme, neļaujot veikt šāvienus.
Noskaidrojot aizturētās uzbrucējas personību, izrādījās, ka tā ir 24 gadus vecā Lineta Fromma, Čārlza Mensona teroristu bandas locekle. Tā bija banda, kas tolaik spēja iedvest bailes gluži vai visai Amerikai.
Šī noziedzīgā grupējuma kontā bija ne mazums asiņainu darbu un nedarbu, tostarp arī šaušalīgā kinodīvas Šāronas Teitas sadistiskā slepkavība. Savukārt prezidents Fords demonstrēja cienījamu aukstasinību un jau divas stundas pēc notikušā uzstājās ar runu par cīņu pret noziedzību un kontroli par ieroču tirdzniecību Kalifornijas štatā.
