Nosita sievu, nošāva bērnus un savus vecākus. Viltus dakteris lūdz sevi apžēlot 0
Pēc 25 aiz restēm pavadītiem gadiem lūgumu par atbrīvošanu iesniedzis par viltus dakteri dēvētais Žans Klods Romāns (fotoattēla centrā). Pirms ceturtdaļgadsimta ne tikai Francijas sabiedrību, bet vai pusi Eiropas šokēja viņa nodarījums – viņš nogalināja visus savas ģimenes locekļus, jo baidījās, ka tuvinieki atklās 18 gadus tik rūpīgi glabāto viņa patiesās identitātes noslēpumu, proti, ka viņš nav nedz ārsts, nedz arī augstas klases medicīnas speciālists Pasaules veselības organizācijā (PVO).
Laikraksts “Le Monde” vēsta, ka Žans Klods Romāns pašlaik ir 64 gadus vecs. Viņam piespriests mūža ieslodzījums; 22 “drošības gadus” viņš bija izcietis jau 2015. gadā un teorētiski būtu varējis lūgt atbrīvošanu jau tad, taču šādu iesniegumu uzrakstīja tikai pērn. Šā gada 11. janvārī tiesai vajadzēja lemt, vai izpildīt lūgumu vai noraidīt, taču lēmuma pieņemšana atlikta.
Vienīgā izeja – nāve
1993. gada 9. janvāris bija sestdiena. Pirmajās rīta stundās savā ģimenes mājā Šveices pierobežā Žans Klods Romāns ar mīklas rulli iezvēla pa galvu sievai Floransai, viņu nogalinot. Līķi atstājis turpat laulības gultā, viņš aizvēra guļamistabas durvis. Kad pamodās bērni, viņš lūdza tiem uzvesties klusiņām, jo mamma vēl gribot pagulēt. Visi trīs devās uz dzīvojamo istabu. Žans Klods videopleijerī ielika kaseti ar filmu par trīs sivēntiņiem un kopā ar bērniem iekārtojās uz dīvāna. Sēžot starp atvasēm un apmīļojot tās, viņš izteica aizdomas, vai tikai mazie nav tādi kā siltāki nekā parasti, tāpēc ierosināja izmērīt temperatūru. Vispirms viņš lika septiņus gadus vecajai Karolīnai doties uz viņas guļamistabu. Tur meitenītei bija jāapguļas gultā uz vēdera. It kā rotaļājoties tētis viņai uzmeta uz galvas spilvenu un tad iešāva galvā ar šauteni, kurai bija pierīkots klusinātājs. Pēc tam tāpat viņš izrīkojās ar piecgadīgo Antuānu. Apsedza abu mirušo bērnu ķermeņus ar segu. Piekārtoja māju, izgāja nopirkt laikrakstus un izņemt pasta sūtījumus no pasta kastītes. Pēcpusdienu aizvadīja, skatīdamies televīzijas raidījumus.
Nākamajā dienā, līdzi paņēmis šauteni, Žans Klods kāpa automašīnā un devās apciemot savus sirmos vecākus, kuri dzīvoja 60 kilometru attālumā. Pēc tam, kad visi trīs bija kopā papusdienojuši, dēls lūdza tēvu uzkāpt viņam līdzi augšstāvā apskatīt, kas tur īsti nav kārtībā ar ventilāciju. Lai labāk saskatītu, vecais Emē nometās ceļos, un Žans Klods viņu nogalināja ar diviem šāvieniem mugurā. Pēc tam nošāva māti Anmarī, kā arī smilkstošo labradoru.
Pastrādājis šīs slepkavības, vīrietis no jauna sēdās pie stūres un mēroja visu ap 400 kilometru garo ceļu līdz Parīzei. Galvaspilsētā viņam bija norunāta tikšanās ar mīļāko – viņš bija apsolījis Šantalai, ka abi kopā dosies viesos pie viņa “drauga un kolēģa” Bernāra Kušnēra, pazīstamā franču politiķa un ārsta. Vakariņas bija paredzētas Kušnēra ārpilsētas mājā netālu no Fontenblo, taču Žans Klods pa ceļam “apmaldījās”, iebrauca kādā nomaļā vietā, apdullināja Šantalu ar asaru gāzi un mēģināja nožņaugt. Šantala pretojās, raudāja un lūdzās, lai viņu nenogalinot. Aizbildinādamies, ka ir smagi slims, un nozvērinājis mīļāko nevienam neko nestāstīt, Žans Klods viņu aizveda atpakaļ uz mājām Parīzē un pats atgriezās savējās.
Nākamo dienu viņš jau atkal nodirnēja pie televizora, bet dziļi naktī ķērās pie darba: pielēja bēniņus ar degvielu, kā arī pamatīgi aplaistīja gultas, kurās atradās sievas un bērnu līķi, uzvilka pidžamu un nolūkā noindēties norija 10 gadu garumā iekrātos barbiturātus. Četros no rīta viņš aizdedzināja māju un pats atgūlās gultā, lai gaidītu galu, tomēr Žana Kloda Romāna plānā nebija paredzēts, ka ap šo laiku mājas apbraukā atkritumu savācēji. Pamanījuši liesmas, tie nekavējoties izsauca ugunsdzēsējus, kas ieradās jau drīz, apdzēsa ugunsgrēku, izglāba Žanu Klodu, kā arī atrada viņa ģimenes locekļu mirstīgās atliekas ar benzīnu teju vai piesūcinātajos matračos un palagos. Dziļā komā esošais slepkava tika nogādāts klīnikā Ženēvā, bet viņa nomātajā automašīnā atrada ar roku rakstītu zīmīti: “Parasts negadījums un netaisnība var izraisīt trakumu. Piedodiet.” Tā 2006. gadā “Le Monde” aprakstīja šo noziegumu, kura pastrādātājs izmeklētājiem vēlāk teica – viņam šķitis, ka vienīgā izeja no paša uzbūvētā melu labirinta ir nāve.
Aterosklerozes “pētījumi” autostāvvietās
Pamodies no komas, Žans Klods tūdaļ apzinājies, ka viss nav tā kā parasti, ka šoreiz tie nav meli vai sadomājumi – viņš patiešām nogalinājis. Kad 1994. gada novembrī policija Žanu Klodu aizveda uz viņa mājām, lai rekonstruētu slepkavības ainu, no pārdzīvojuma viņš esot drebējis pie visām miesām un vēmis. Pieticis ar neilgu nopratināšanu, lai noskaidrotu, ko šis cilvēks slēpis 18 gadus: ka viņš nav medicīnas zinātnes pētnieks PVO mītnē Ženēvā, nekad nav piedalījies ārstu semināros un starptautiskos kongresos, nepazīst ne Bernāru Kušnēru, nedz arī kādu citu augstu amatpersonu un ka viņš nemaz nav ārsts. Medicīnas studijas viņš pametis jau sen, jo pēc otrā mācību gada nav spējis nokārtot nobeiguma eksāmenus. Šo faktu viņš nevienam neatklāja, jo nevēlējās sagādāt vilšanos vecākiem. Abi taču bija tik bezgala lepni par vienīgā dēla panākumiem, viņu puisēns jau agrāk bija sevišķi uzcītīgs skolnieks, vidusskolu pabeidza gadu agrāk nekā vienaudži un nu – topošais dakteris! Patiesībā Žans Klods 12 gadus pēc kārtas reģistrējies studijām otrajā kursā un turpinājis apmeklēt lekcijas, radiem ieskaidrojot, ka Parīzē ieguvis interna vietu. Tā sākās viņa “melu seriāls”.
1980. gadā Žans Klods Romāns apprecēja Floransu Krolē – attālu radinieci, kurā bija iemīlējies kopš bērnības (arī viņa studēja medicīnas skolā un kļuva par farmaceiti; vēlāk tiesā Romāns izteicās – iespējams, medicīnas studijas viņš esot izvēlējies tieši tāpēc, lai tuvotos savai izredzētajai).
Pamazām viņš sāka iejusties daktera Romāna ādā. Šis ārsts bija kolēģu augstu vērtēts speciālists, kurš veica svarīgus pētījumus par aterosklerozi, kā arī reizi nedēļā strādāja par pasniedzēju augstskolā. Viņu cienīja un godāja fakultātes kolēģi, baznīcas draudzes locekļi un skolēnu vecāku apvienības biedri – viņš bija patīkams un atturīgs, nekad neatteicās palīdzēt.
Patiesībā Romāns bija īsts mītomāns – patoloģisks melis. Paškonstruēto personību viņš uzturēja, regulāri lasīdams specializēto medicīnas literatūru. Presē atstāstīts gadījums, kad Žans Klods ar kundzi viesojušies pie paziņas – kāda īsta ārsta. Tur bijuši arī citi mediķi, viņu vidū kāds kardiologs. Žans Klods ar šo ārstu spējis uzturēt sarunu par sevišķi specifiskiem medicīnas tematiem un demonstrējis ļoti augstas klases zināšanas; kad Romānu pāris jau aizgājis, “daktera” sarunbiedrs teicis mājastēvam: “Blakus tādiem cilvēkiem pats jūties gluži niecīgs.”
Laika, lai lasītu medicīnas grāmatas, Žanam Klodam Romānam bija atliektiem galiem: kamēr citi domāja, ka viņš devies uz darbu Ženēvā vai ārzemju komandējumos PVO uzdevumā, faktiski viņš dienām ilgi sēdēja savā automašīnā kādā nomaļā autostāvvietā pusceļā uz Lemāna ezeru vai kā citādi nosita laiku, piemēram, stundām pastaigājoties pa mežu, sēžot kafejnīcā vai bibliotēkā. Nereti viņš patiešām ieradās PVO mītnē, pagrozījās vestibilā un paņēma pa kādam bukletam vai citam informatīvam materiālam. Vakarpusē pēc “darba dienas” atgriezās mājās (protams, ja vien “neatradās” kādā konferencē Japānā vai ASV).
Finanšu shēmotājs
Romāns nekur nestrādāja un iztika ar līdzekļiem, ko izkrāpa radu, draugu un paziņu lokā: iegalvoja, ka zina veidus, kā veiksmīgi ieguldīt un nopelnīt Šveicē, un tuvinieki bez šaubīšanās uzticēja viņam savus ietaupījumus. Aizņēmies no viena, atdeva to, ko bija parādā citam utt. Daži avoti vēsta, ka Žans Klods nonācis pat tiktāl, ka par bargu naudu esot tirgojis neīstas zāles pret vēzi.
Pamazām mākoņi virs Romāna galvas sāka sabiezēt, un viņu vairs nepameta sajūta, ka prasmīgi slēptā patiesība drīz nāks gaismā. Sieva vairs neslēpa izbrīnu un neizpratni, kādēļ vīru nekad nav iespējams sazvanīt tieši viņa darbavietā Ženēvā, bet gan tikai uz balss pastkastīti, lai tajā ierunātu ziņu neatliekamā gadījumā. Kāds draugs bija ievērojis, ka Romāna vārds nav atrodams PVO darbinieku sarakstos, un pauda par to izbrīnu sarunā ar Floransu. Māte bija atradusi bankas paziņojumu par simtiem tūkstošiem franku viņa kontā, taču arī naudas avoti sāka izsīkt. Sievastēvs Pjērs pieprasīja atdot daļu līdzekļu, ko bija iedevis Žanam Klodam, cerēdams uz peļņu Šveicē (sakritība vai ne, bet drīz pēc šīs sarunas Pjērs nositās, nokrītot pa kāpnēm pats savās mājās; vienīgais šī negadījuma liecinieks bija Romāns, taču viņu neturēja aizdomās par slepkavību un notikušais tika klasificēts kā nelaimes gadījums). Un tad vēl Šantala, kura arī gribēja atgūt mīļākajam aizdotos 900 000 franku (ap 140 000 eiro)! Šo naudu viņa bija ieguvusi, pēc šķiršanās pārdodot savu zobārstniecības praksi. Tāpat kā pārējie, arī Šantala bija cerējusi vairot savu labklājību, ļaujot naudai pelnīt Šveicē – protams, ar Romāna ziņu, taču faktiski līdzekļi tika likti lietā, apmaksājot greznas viesnīcas un dārgus restorānus, kurp Žans Klods labprāt veda savu draudzeni.
Nonācis sprukās, Žans Klods izšķīrās par baismīgu problēmas “atrisinājumu”.
1996. gada 2. jūlijā tiesa nolasīja spriedumu: mūža ieslodzījums ar 22 “garantijas gadiem”, kuru laikā nav iespējams lūgt sprieduma pārskatīšanu. Pa šiem gadiem pēc Žana Kloda Romāna spilgtā dzīvesstāsta motīviem uzrakstīts romāns “Pretinieks”, tā autors Emanuels Karērs, un uzņemtas divas mākslas filmas. Vienā no tām Romānu atveido pazīstamais franču aktieris Daniels Oteijs – viņa radītais Romāna tēls ir ideāls vīrs, mīlošs tēvs, paraugdēls, maigs un dāsns mīļākais. Gluži kā pats Žans Klods savā dzīvē.
Reportieris Matjē Arons, kurš pirms 25 gadiem aprakstīja Romāna gadījumu un sekoja tiesas procesam, intervijā franču televīzijas raidījumam “C à Vous” atceras – viņam radies priekšstats, ka šis cilvēks ļoti nopūlas izprast pats sevi un savu nodarījumu. Domas par to viņam sagādājušas arī nepanesamas ciešanas: brīžiem tiesas zālē viņš šņukstējis, raudājis un izmisīgi kliedzis, kas bijis teju vai neizturami visiem klātesošajiem. Kad procesa laikā runa bijusi par to, kā viņš nogalināja vecāku suni, vīrieti pat pārņemušas konvulsijas un viņam aptumšojusies apziņa, atceras Arons. Suņa pieminēšana Romānā uzjundījusi atmiņas par viņa bērnudienu sunīti un to, ka šis dzīvnieks bijis viņa vienīgais patiesais draugs, kuram varēja uzticēt visus noslēpumus, spriež reportieris.
Bezcerīgi parasts – tā Romānu savās tā laika publikācijās raksturoja Arons. “Viņa dzīves sākums patiešām bija ļoti ikdienišķs – vecāki viņu ļoti mīlēja, rūpējās par viņu, un viņš mīlēja viņus. Nekādu bērnības traumu,” stāsta žurnālists. “Un tad pēkšņi kaut kas notika. Kas? Sekojot notikumiem, var sākt izprast, kāpēc cilvēks sev izgudro citu dzīvi. Pārdomās par to nonākam katrs pie sevis paša. Reizēm taču ir tāda kā krāpšanās sajūta – esam atšķirīgi attiecībās ar vieniem cilvēkiem, citādi saskarsmē ar citiem, vēl pavisam atšķirīgi, teiksim, uzstājoties televīzijā, un, kad esam mājās vieni paši, jau atkal citādi. Romāns to izjuta ļoti asi. Tikpat būtiskas viņa stāstā bija bailes no neveiksmes un izgāšanās, kas arī nav svešas daudziem no mums. “Es izgāzos eksāmenā, es neuzdrošinos to pateikt vecākiem…” Tā tika iedarbināts ellišķīgs mehānisms, ko bija grūti apturēt. To vēl var saprast, taču ne to, ka tas varētu novest līdz kriminālnoziegumam.”
Šausmīgs noziegums – Romāns nogalināja cilvēkus, ko mīlēja visvairāk, kuri viņam bija vissvarīgākie. Kāpēc? Viņa psihes dzīlēs pūlējās iegremdēties veselas trīs psihiatrijas ekspertu komisijas, uz šo jautājumu piedāvājot vairākus atbilžu variantus. Viens no tiem – Romāns esot dziļi narcistiska personība, tāpēc bailes tikt atklātam viņā izraisīja narcistisku niknuma lēkmi un spieda rīkoties tik nežēlīgi. Otrs – šis cilvēks esot tik ārkārtīgi gļēvs, ka nav spējis atzīties melos pats sev, kur nu vēl citiem. Trešais izskaidrojums – Romāna garīgais stāvoklis esot tuvs šizofrēnijai, vienkārši izsakoties, viņš esot pustraks, atstāsta Matjē Arons.
“Lai vai ko arī teiktu eksperti, viņi visi atzina, ka nespēj diagnosticēt, kas īsti ir Romāns. To nezina arī viņš pats.”
