Nosists ar bulvāravīzi 0
“No kļūdām ir jāmācās. Un uzticību, kas nepieciešama prezidentam, var atjaunot, tikai pierādot, ka viņš no savām kļūdām mācījies,” tā, paziņojot, ka negrasās atkāpties no amata pēc skandālu virtenes, kas ap viņu savijusies pēdējo sešu nedēļu laikā, televīzijas intervijā nesen skaidroja Vācijas prezidents Kristians Vulfs.
Tomēr nesmukumu sērija ap viņu katru dienu bagātinās ar jaunām apsūdzībām. Tāpēc Vācijas politikas aizkulišu pārzinātāji skeptiski vērtē iespēju, ka prezidenta amatā nepilnus divus gadus aizvadījušajam Vulfam vēl būs iespēja mācīties. Katrā ziņā ne vairs greznajā Belleuve pilī Berlīnē, kas ir valsts prezidenta darba vieta. Vulfs varētu paciest mediju un sabiedrības neapmierinātību, taču maz ticams, ka viņa nervi izturēs spiedienu, kas nāk arī no viņa partijas biedriem Kristīgo demokrātu savienībā.
No huligāna par upuri
Pirms dažiem gadiem Vācijas bulvārlaikraksts “Bild” zaudēja kādā savdabīgā tiesas prāvā, kuras spriedumu varētu tulkot šādi: “Bild” lasītājus ir atļauts uzskatīt par “dumjiem un aprobežotiem”. Tādu priekšstatu, kā atzina tiesnesis, par “Bild” cienītājiem rada avīzes “TAZ” reklāmas rullītis, kurā “Bild” lasītājs attēlots kā nošņurcis, treniņbiksēs tērpies vīrelis, kuram pietrūkst prāta, lai lasītu nopietnākus laikrakstus. Lai gan pirmās instances tiesa bija apmierinājusi “Bild” izdevēja “Axel Springer” prasību aizliegt šo “TAZ” reklāmu, pēc kasācijas sūdzības lēmums tika atcelts, attaisnojot reklāmas veidotājus.
Pēdējās nedēļās “Bild”, par kuru, augstprātīgi dēvējot par “drazu”, līdz šim bijusi goda lieta smīkņāt katram puslīdz izglītotam vācietim (un vienlaikus arī pirkt un lasīt; ne velti “Bild” ar savu trīs miljonu tirāžu ir visvairāk pirktā avīze ne vien Vācijā, bet arī visā Eiropā), nonācis gluži citā statusā.
Avīze, kuras lapas ņirb no puskailu sieviešu fotogrāfijām un kuras tipiskākie temati ir vardarbība, sekss un rakņāšanās slavenību privātajā dzīvē, nereti neliekoties ne zinis par jelkādiem ētikas standartiem, kļuvusi par “preses brīvības apdraudējuma upuri”. Šo statusu laikrakstam izgādājis Vācijas prezidents Kristians Vulfs. Viņa telefoniskie draudi “Bild” galvenajam redaktoram Kajam Dīkmanam, cenšoties nepieļaut jeb, kā apgalvo pats Vulfs, “tikai atlikt” kritiska raksta publicēšanu par Vulfa privāto aizdevumu, sacēluši sašutuma vētru medijos un sabiedrībā.
“Jautāja nevis par sievu, bet vīru”
“Ministru prezidentam Vulfam un minētajām personām un uzņēmumiem pēdējos desmit gados nav bijis nekādu darījumu attiecību.” Tā pirms diviem gadiem Kristians Vulfs, tolaik vēl būdams Lejassaksijas premjers, atbildēja uz Landtāga deputātu jautājumu, vai viņš bijis iesaistīts kādos darījumos ar Lejassaksijas turīgo uzņēmēju Egonu Gērkensu vai ar viņu saistītām firmām. Ja Vulfs toreiz būtu varējis iedomāties, pie kādām sekām vēlāk novedīs šis teikums, viņš būtu piebildis, ka, lai gan ar pašu Gērkensu darījumu attiecībās nav bijis, mantiskas attiecības viņam ir ar Gērkensa sievu – Edīti Gērkensu. Viņa Vulfam ar izdevīgiem noteikumiem aizdevusi pusmiljonu eiro mājas iegādei. “To man būtu vajadzējis pateikt,” vismaz tā savā pēdējā no retajām sarunām ar žurnālistiem – intervijā TV kanāliem ARD un ZDF – atzina pats Vulfs. Vienlaikus gan viņš uzsvēra, ka neesot melojis: nevis par Edīti, bet gan par Egonu Gērkensu ticis jautāts.
To, ka pusmiljonu eiro mājas pirkšanai Vulfam ar ļoti izdevīgu likmi savulaik aizdevusi Edīte Gērkensa, publikācijā pērn 13. decembrī atklāja bulvārlaikraksts “Bild”. Vulfs vēlāk šo aizdevumu bija atmaksājis, aizņemdamies naudu no bankas, un atkal saņēmis ļoti izdevīgus, “parastai publikai”, pēc speciālistu vērtējuma, nepieejamus procentus…
Neko nelikumīgu gan Vulfs pastrādājis nebija. Viņam varēja pārmest tikai “nepilnīgu atbildi” jeb “informācijas slēpšanu”, lai gan cilvēkam, kurš ir valsts galva, arī tas ir nepieļaujami.
“Preses brīvība kā pašmērķis”
Visticamāk, “skandāls” būtu izčākstējis, ja atklātībā nenāktu jaunas ziņas: pirms raksta publicēšanas Vulfs draudējis “Bild” redaktoriem ar “karu” un kriminālapsūdzībām, ja raksts tiks publicēts.
Vulfs, atrazdamies ārvalstu vizītē Kuveitā, zvanījis un atstājis ziņu “Bild” redaktoram Kajam Dīkmanam. Par to gan pavēstīja nevis pats laikraksts “Bild”, bet avīze “Süddeutsche Zeitung”. Šis apstāklis, tāpat kā citi fakti, “Bild” un “Axel Springer” lomu Vulfa skandālā dara “necaurspīdīgu”, žurnāla “Der Spiegel” lapās spriež mediju žurnālists Stefans Nīgermeijers. Un tikai pagājušajā nedēļā žurnāls “Spiegel” beidzot publicēja daļu no Vulfa “draudu zvana” atšifrējuma. Iepriekš bija zināmas tikai atsevišķas detaļas.
Divas lapas garajā atšifrējumā ne visi vārdi ir saprotami, tāpat nav zināms arī, kāds ir zvana konteksts: ko iepriekš ar Dīkmanu runājis Vulfs, kurš vairākus gadus tika baudījis pat pārsteidzoši lielu “Bild” atbalstu. Turklāt dažas frāzes no prezidenta teiktā liek domāt par viņu nevis kā par negantu preses ierobežotāju, bet gan cilvēku, kurš vienkārši piekrāpts no “Bild” puses.
“Prasības, ko valsts galvam un citiem varas pārstāvjiem un atbildīgajiem uzstāda mediji, pašas par sevi ir leģitīmas un pareizas. Taču preses brīvība, kas šeit tik demonstratīvi tiek aizsargāta, vairāk ir tikai pašmērķis,” tā vērtē S. Nīgermeijers.
Pārmetumu mutulī
Šobrīd gan pārmetumu Vulfam sakrājies tik daudz, ka grūti izšķirams, cik daudz svara kopējā apsūdzību mutulī vairs ir “kredītafērai” un konfliktam ar “Bild”. Vulfs neprot sarunāties ar sabiedrību; Vulfs ir melis, jo nav ievietojis internetā atbildes uz 400 žurnālistu jautājumiem, kā solīja; Vulfs, būdams katolis, nedrīkstēja šķirties un apprecēt 12 gadus jaunāku sievu – šādi uzbrukumi prezidentam medijos birst kā no pārpilnības raga. Cik būtiski vai gluži nenozīmīgi tie ir, bieži vien vairs netiek šķirots, jo medijiem svarīgāk pārsteigt jau tā pret Vulfu noskaņotos lasītājus.
Zem mediju lupas nonākuši teju vai visi Vācijas prezidenta draugi, starp kuriem ir arī vairāki ļoti bagāti cilvēki. Viens no viņiem miljardieris Karstens Mašenmeijers, kurš 2007. gadā finansējis Vulfa grāmatas “Labāk patiesību” reklāmas izdevumus. Tāpat Vulfs tiek vainots savā ministru prezidenta laikā piekoptajā paradumā atvaļinājumus bez maksas pavadīt savu turīgo draugu īpašumos ārvalstīs. Par zvanu “Bild” redaktoram un patiesības slēpšanu Gērkensa lietā Vulfs atvainojās, atzīdams to par kļūdu, bet šo apsūdzību valsts galva uzskata par absurdu. Draugiem, pie kuriem viņš bez maksas nakšņojis, viņš atmaksājot tā, ka viņi tāpat bez maksas pārnakšņo, kad ciemojas Vulfa mājās. “Ja ministru prezidentam vairs nedrīkstēs būt draugu un ja visiem politiķiem Vācijā no šā brīža vairs nebūs atļauts pie viņiem pārnakšņot, bet gan, ja būs pārnakšņojuši viesistabā, vajadzēs pieprasīt rēķinu, tad republika mainīsies uz negatīvo pusi,” pauda Vulfs.
Vai vajag prezidentu?
“Prezidents ir Vācijas reprezentants ārzemēs un valsts iekšienē. Cik labi viņš šo uzdevumu veic un cik nopietni tiek uztverta viņa priekšzīmes rādītāja funkcija, ir atkarīgs no tā cilvēka personības, kurš šo amatu ieņem,” ir pārliecināta berlīniete Konstance Greinere. Ne Vulfs, ne viņa priekštecis Kēlers, viņasprāt, nav bijuši šā uzdevuma cienīgi, “un tad rodas jautājums, vai šāds amats vispār ir vajadzīgs”.
Tieši šādu diskusiju – vai Vācijai vispār nevajadzētu atteikties no prezidenta – aizsākuši arī vairāki mediji. Pati prezidenta institūcija tika ieviesta pēc kara, rakstot demokrātiskās Vācijas Satversmi. Tomēr tika nolemts, ka viņam nedrīkst ļaut plašu politisko ietekmi. Tobrīd pārāk biedējoši labā atmiņā visiem bija piemērs par to, cik drausmīgas var būt sekas, ja viens cilvēks (Ādolfs Hitlers) sagrābj pārāk daudz varas.
Demokrātiskās Vācijas jaunais prezidents nedrīkstēja būt “vadonis”, viņam vajadzēja “mērenāku” lomu. Tāpēc valsts galvam vairs netika dotas tiesības ne atlaist parlamentu, ne iecelt vai nominēt kancleru. Viņam tika atstātas tikai reprezentatīvas, likumu parakstīšanas un “morālā līdera” funkcijas, kas pēckara apstākļos bija īpaši svarīgi, lai mobilizētu demoralizēto tautu.
Taču mūsdienās Vācija bez “monarha aizvietotāja”, kuram “īsti nav ko teikt” un kurš ir kā “ķeizars bez karaļvalsts”, varētu arī lieliski iztikt, domā žurnālists Frīdrihs Kuperbušs. Viņš prezidenta institūciju principā uzskata par monarhijas palieku, kas iedibināta, lai likvidētu “absistences sindromu” pēc ķeizaristes. Viņaprāt, prezidenta pienākumus varētu uzticēt parlamenta spīkeram.
Viedokļi
Konstance Greinere, teoloģijas studente: “Visa šī epopeja ar Vulfu ir nožēlojama no paša sākuma līdz beigām. Jau tad, kad Vulfs nokļuva amatā, saprātīgi cilvēki brīdināja, ka viņš tam nepavisam nav piemērots. Protams, visi cilvēki pieļauj kļūdas, bet savā televīzijas intervijā viņš parādīja, cik maz mugurkaula viņam ir un cik maz viņš ir sapratis, ko vispār nozīmē viņa amats, un mēģināja nožēlojamā veidā izlocīties. Vienīgā piemērotā tālākā rīcība viņam būtu ar godu atkāpties pēc iespējas ātrāk.”
Andreass Ermlers, IT speciālists: “Nebija pareizi, ka prezidents jau no paša sākuma nepateica visu patiesību, bet gan nāca klajā ar informāciju tikai soli pa solim. Nedomāju, ka viņš paliks amatā līdz sava termiņa beigām – spiediens uz viņu tomēr ir pārāk liels. Interesants man liekas fakts, ka pret viņu nostājies laikraksts “Bild” (manā skatījumā gan šis laikraksts ir apšaubāma lapele), kas agrāk vairāk vai mazāk bija Vulfa atbalstītājs.”
Sāra Šepere, grāmatnīcas darbiniece Berlīnē: “Manuprāt, bundesprezidentam ir ļoti svarīgi, lai viņš radītu labu iespaidu ārvalstīs, pat ja viņam citādi nekā īpaša nebūtu ko sacīt. Taču šis teātris, kas tagad izveidojies ap Vulfu, pavisam noteikti kaitē valsts tēlam ārzemēs.”
Roberts fon Lūciuss, laikraksta “Frankfurter Allgemeine Zeitung” žurnālists Lejassaksijā: “Vācijā ir tikai divas no partiju politikas pilnībā neatkarīgas institūcijas – Satversmes tiesa un prezidents. Un prezidents ir vienīgais Satversmes orgāns, kas pārstāvēts tikai vienā personā. Vēsturē galvenokārt (gan ar dažiem izņēmumiem) šajos amatos ir bijuši labi ieredzēti ļaudis, pārsvarā bijušie politiķi, kuriem piemitusi neatkarīga domāšana. Prezidenta loma, pirmkārt, ir “vārds un pārliecināšana”, un izņēmuma gadījumos – valdības krīžu laikā – viņam var būt ietekme arī uz dienas politiku. Prezidents tiek uztverts kā morālais līderis – un tieši šo lomu Vulfs šobrīd sabiedrības acīs ir zaudējis. Viņš gan ir no tāda tipa cilvēkiem, kuri tik viegli nepadosies. Ja viņš to darīs, tad pirmkārt Kristīgo demokrātu savienības vadības spiests.”
uzziņa
Vācijas prezidents
Prezidentu ievēl Federālā sapulce – institūcija, kurā ietilpst Bundestāga locekļi un tāds pats skaits zemju delegātu. Valsts augstākās amatpersonas oficiālās funkcijas ir lielākoties reprezentatīvas. Kā uzjautrinās prezidenta institūcijas kritiķi, “prezidenta darbs ir būt notāram”, izsludinot parlamenta pieņemtos likumus, dažas reizes gadā noturēt pa gudrai runai, kā arī reizi pa reizei “atņemt” kanclerei kādu ārzemju braucienu. Tiesa gan, ja konkrētā persona, kura atrodas šajā amatā, bauda augstu sabiedrisko autoritāti, prezidenta ietekme var būt arī krietni lielāka.
Prezidentam pēc amata atstāšanas uz atlikušo mūžu pienākas pensija līdzšinējās algas apmērā. Tas ir gandrīz 200 tūkstoši eiro gadā jeb 16 500 eiro mēnesī (kancleram alga ir 15 800 eiro mēnesī). Eksprezidents arī uz mūžu tiek nodrošināts ar auto un šoferi, kā arī biroju ar vairākiem darbiniekiem.
Prezidenta institūcija kopā Vācijas valstij izmaksā aptuveni 30 miljonus eiro gadā.
Kristians Vulfs 2010. gadā amatā stājās kā desmitais demokrātiskās Vācijas prezidents, nomainot tautā mīlēto Horstu Kēleru, kurš divus gadus pēc otrreizējās pārvēlēšanas atkāpās, nokļuvis kritikas krustugunīs par saviem izteikumiem.
