Nošāva un apraka. Kāpēc? Atšķetina 7 gadus vecu noziegumu 4
Pirms deviņiem gadiem, 2009. gada 29. decembrī, no Ēdoles pagasta “Ābeļkroga” viensētas pazuda 57 gadus vecais Harijs Austers un viņa 82 gadus vecā māte Zelma Voiceha. Notikuma vietā atrada asinis, bija daudz spekulāciju par notikušo, taču pazudušos neatrada. Pret toreiz aizdomās turamajiem, tostarp diviem, kas tagad atrodas uz apsūdzēto sola, policijai nebija pietiekami daudz pierādījumu. Iespējams, tiesībsargājošās iestādes nebija pietiekami pastrādājušas. Bet lieta jaunu pagriezienu ieguva 2016. gadā, kad atrada līķus. Tos, noraktus apmēram 600 metrus no vecās Ventspils šosejas Padures pagasta mežā, uzrādīja tagad 43 gadus vecais Kuldīgas novada iedzīvotājs Nauris Ratnieks.
Viņa rīcības motīvi nav līdz galam skaidri, bet zināms, ka vīrietis līķu atrašanās vietu izlēma policijai parādīt laikā, kad viņu kopā ar vēl citiem Ēdoles huligāniem turēja aizdomās par invalīda noslīcināšanu vietējā dīķī. Šajā lietā vēl notiek tiesvedība: pirmajā instancē notiesāts viens huligāns, otrajā – attaisnots, Augstākajā tiesā lēmums pārsūdzēts, un šo lietu no jauna skatīs apgabaltiesā. Vismaz pagaidām Ratnieks invalīda slīcināšanas lietā sodīts nav bijis. Šīs lietas izmeklēšanas laikā Ratnieks norādīja, kur 2009. gadā aprakti līķi, un teica, ka slepkava esot viņa paziņa Aigars Jēkabsons, tagad 55 gadus vecs.
Pagājušajā nedēļā un vakar Kurzemes rajona tiesā Kuldīgā notika pirmās tiesas sēdes “Ābeļkroga” viensētas pazudušo lietā. Uz apsūdzēto sola ir gan Jēkabsons, gan Ratnieks. Abi bijuši īslaicīgi aizturēti, tagad ir uz brīvām kājām un savu vainu slepkavībā noliedz, Jēkabsons tikai atzīst, ka nelikumīgi ieguvis un glabājis pistoli ar patronām. Prokurors Juris Siders uzskata, ka slepkavībā vainojami abi.
Saskaņā ar prokurora apsūdzību 2009. gada 29. decembrī notikumi risinājušies sekojoši. Ratnieks bijis pie Jēkabsona Padures pagastā, un abi dzēruši. Tad nolēmuši ar Ratnieka automašīnu “Mazda 323” braukt pie Harija Austera uz Ēdoles pagastu. Jēkabsons līdzi paņēmis savu pistoli. Kur Austers dzīvo, nav zinājuši, tāpēc iebraukuši pie paziņas Alvja pajautāt, kurš arī pateicis. Ieradušies “Ābeļkrogā”, kur Jēkabsons ar vismaz vienu šāvienu nošāvis Austeru, bet viņa māte, iespējams, mirusi no vairākām lodēm. Pēc tam abi iznesa līķus no mājas un ielika mašīnā: vienu bagāžniekā, otru uz aizmugurējā sēdekļa. Saslaucīja istabā asinis un pēc tam brauca uz mežu, kur līķus apraka. Pistoli Jēkabsonam policija izņēma tikai 2016. gadā.
Dūmi no skursteņa vairs nekūpēja
Pirmais, kas pamanījis, ka kaut kas “Ābeļkrogā” nav kārtībā, bija kaimiņš Edgars. Viņš nākamajā dienā, 30. decembrī, redzējis, ka mājas skurstenis nekūp, un gājis skatīties. Arī tāpēc, ka Austers neatbildējis uz telefona zvaniem un nesatikās pie autoveikala, kā abi iepriekšējā dienā bija vienojušies. Sētā Edgars pamanījis asinis. Durvis nebijušas aizslēgtas, uz palodzes stāvējis mobilais telefons, gaisma izslēgta, bet neizskatījies, ka kaut kas pazudis. Edgars zvanījis kaimiņa mātes māsai.
Kā tiesā liecināja lieciniece, tai pašā dienā “Ābeļkrogā” ieradusies pazudušās māsa (liecinieces māte) kopā ar radiem, arī lieciniece. Mājās bijis mazais takšelis, pie ķēdes – lielais suns. Gan sētā, gan mājā bijušas asinis. Lieciniece sacīja, ka viņai ar brālēnu kontaktu neesot bijis, bet tante ikdienā dzīvojusi Ventspilī un pie sava vienīgā dēla braukusi reizi mēnesī. Brālēns iepriekš bijis sodīts par zādzībām, strādājis celtniecībā, bet pēc pārdzīvotā insulta piepelnījies ar gadījuma darbiem, sēņojis, ogojis. Dzīvojis viens.
Alvis no Ēdoles ne pirmstiesas izmeklēšanas laikā 2009. un 2016. gadā, ne tiesā nenoliedza, ka saviem paziņām Ratniekam un Jēkabsonam pateicis, kur dzīvo Austers, labs paziņa, kas viņam palīdzējis aku rakt, krāsni mūrēt. Abi pie viņa atbraukuši 29. decembrī pēc septiņiem vakarā un uzkavējušies apmēram 15 minūtes. Runājušies koridorā. Neviens neesot bijis agresīvi noskaņots. Pasmējušies. Runa gan bijusi par kādu laivu, ko Austers vai nu Ratniekam nozadzis, vai par kuru neesot samaksājis. Vienā brīdī gan Jēkabsons izvilcis un Alvim parādījis aiz bikšu jostas aizbāztu pistoli: “Re, kāds mans stroķis!” Tas gan Alvim nekas dīvains nelicies. Nākamajā dienā gan, kad uzzinājis par kaimiņa un viņa mātes pazušanu, kļuvis jocīgi ap dūšu.
Sliktā vai labā policija?
Par cietušo atzītā lieciniece (H. Austera māsīca) kritizē Kuldīgas policijas darbu 2009. un 2010. gadā. Viņasprāt, izmeklētāja Daiga Ēķe strādājusi pavirši un arī tā laika policijas vadība neesot bijusi ieinteresēta atklāt noziegumu, kaut gan aizdomas un pierādījumi esot bijuši. Kad 2016. gadā jauni izmeklētāji Kristīne Vikštrema un Māris Vikštrems atraduši mazu mapīti par malā nolikto neatklāto lietu, viņiem radies azarts to atklāt. Piesaistīti speciālisti no Rīgas. Kā apgalvo lieciniece, tad jau nodegušajā “Ābeļkrogā” atrasta lode un no mazdas izņemtajos salona paraugos esot atrastas cilvēku, nevis dzīvnieku asinis, kā bija ziņots iepriekš. Prokuratūra gan krimināllietu vairākkārt sūtījusi atpakaļ policijai, līdz beidzot lieta nonākusi tiesā. Palīdzējis arī gadījums, kad Ratnieks bijis aizdomās turamais dīķī noslīcinātā lietā, un, kā izskatās, iespējams, policija ar Ratnieku pastrādājusi arī no tās puses…
Policiste K. Vikštrema ir priecīga par uzslavām, taču ne savu, ne citu policistu darbu nevēlas komentēt, tāpat kā operatīvās darbības, kas ļāvušas atklāt noziegumu.
Kāds pensionēts Valsts policijas Kuldīgas iecirkņa policists aicināja nemeklēt sazvērestības teorijas un negāzt samazgas pār policiju.
“Jā, varbūt Ēķei nebija tā lielākā darba pieredze, bet zinu, ka tika veikti lieli operatīvi pasākumi, lai atklātu slepkavību. Diemžēl pietiekami daudz pierādījumu nebija. Mazdā neatrada cilvēku asinis, tikai dzīvnieku, pat stirnu zobus. Pieļauju, ka policija Ratnieku “paņurcīja” Ēdoles dīķī noslīcinātā lietā, bet varbūt bija kādi citi apstākļi. Bet pats galvenais: nevar salīdzināt tās iespējas un aprīkojumu, kas mums bija 2009. gadā un kas ir tagad. Arī bardaks policijā 2009. gadā bija lielāks nekā tagad, un ne tikai Kuldīgā,” man saka pensionētais policists.
Tiesu medicīnas eksperts Aldis Sūnākslis bija klāt līķu izrakšanā 2016. gada 16. jūnijā un tiesā liecināja, ka pie vīrieša mirstīgo palieku mugurkaula atrada metāla priekšmetu, kas varētu būt lode. Sievietes palieku kājas kaulam bija bojājums, kas varētu būt cēlies no lodes, un no šī šāviena, iespējams, sieviete noasiņojusi. Galvaskausi bijuši veseli. Mīkstie audi nebija saglabājušies, tikai kauli, ādas un drēbju paliekas.
Liecina pretrunīgi
Nauris Ratnieks tiesā liecības vēl nav sniedzis, bet savu versiju man jau izstāstīja. 29. decembrī viņu ar pudeli ruma Jēkabsons esot piedzirdījis – tas bijis viegli, jo tai laikā Nauris bija alkoholiķis un narkomāns, tagad gan divus gadus dzīvojot skaidrā. Esot mākslinieks, kas pilda pasūtījuma darbus, apgādībā pieci bērni. Bet agrāk daudz dzēris dažādās kompānijās, bijis sodīts par zādzībām un braukšanu dzērumā.
“Es Ābeļkroga mājās nemaz nebiju – gulēju piedzēries mašīnā. Kad ar Jēkabsonu dzērām, viņš zvanīja un runāja ar kādu pa telefonu par kaut kādiem parādiem. Stāsts par laivu ir izdomāts. Kad gulēju mašīnā pie “Ābeļkroga”, dzirdēju tādus kā šampanieša korķa paukšķus: vēl nodomāju – re, kā viņu sagaida. Pēc tam vedām līķus. Es biju piedzēries, bet nebiju muļķis. Bet tagad mani ar dzīšanu dzen iekšā šajā lietā,” saka Ratnieks.
– Kāpēc negājāt uz policiju?
– Man bija bail par ģimeni un sevi.
– Kāpēc tad 2016. gadā nodevāt Jēkabsonu?
– Tas ir cits jautājums. Negribu to teikt.
Ratnieka sieva policijai liecinājusi, ka netic vīra vainai slepkavībā. Kad iedzēris, neesot bijis agresīvs.
Jēkabsons nenoliedz, ka abi ar Ratnieku bijuši pie Alvja, taču ne laivas sakarā, bet runāt par darījumiem ar mežu, jo Alvis kādreiz bijis mežsargs un Jēkabsons nodarbojoties ar meža lietām.
“Pistole man bija līdzi, jo Ratnieks to gribēja izmēģināt. Vienu reizi arī izšāva. Pēc tikšanās ar Alvi braucām mājās. Es domāju, ka Ratnieks pēc tam brauca vēlreiz un izdarīja slepkavības, bet tagad visu uzgrūž man. Pēc trijām dienām viņš man pateica, ka noracis līķus netālu no manām mājām, un es viņam atkliedzu: “Kas tu – stulbs, vai?”
Uz policiju 2010. gadā Jēkabsons tomēr neesot devies. 2016. gadā, kad Ratnieks policijai norādīja uz viņu, kādu laiku bēguļojis, bet tad padevies policijai.
Tāpat kā Ratnieks arī Jēkabsons sēdējis cietumā par zādzībām, šobrīd strādā par ekskavatoristu.
Alibi Jēkabsonam cenšas sagādāt viņa sieva, kura tiesā teica, ka naktī no 29. uz 30. decembri vīrs bijis mājās. Kad abi jau bija iegājuši gulēt, pēkšņi tumsā ieradies Ratnieks ar pudeli, ko viņš nekad nebija darījis, un prasījis lāpstu, lai atraktu mašīnu, kas iestigusi kalnā. Viņa bijusi dusmīga par traucēkli, bet vīrs lāpstu iedevis. Vairāk par to nakti neko nezinot. Agrāk vīram ar Ratnieku bijušas labas attiecības, jo abi ar detektoriem mežā meklējuši metālu.
Sieva labi atceras kādu vakaru 2016. gadā, kad kāds piezvanījis vīram un teicis: “Mūc, slēpies tālu. Es tevi nodevu.” To dzirdējusi, jo abi bijuši gultā un vīra telefons atradies tuvu. Vīrs mēģinājis atzvanīt, bet neveiksmīgi.
Tiesas sēdes turpināsies šogad decembrī.
