Nošaut nevar reģistrēt. Klaiņojošie suņi joprojām siros, pateicoties grozījumiem Ministru kabineta noteikumos 23
Spēkā esošajos medību noteikumos, pie medījamo sugu medību termiņiem ir punkts: Klaiņojošu mājas (istabas) dzīvnieku nonāvēšana medību platībās, izmantojot medību šaujamieročus un ievērojot dzīvnieku aizsardzību reglamentējošo starptautisko līgumu un citu normatīvo aktu prasības, atļauta visu gadu.
Iepriekš ir bijuši gadījumi, kad mednieki patiešām bija spiesti nošaut kādu klaiņojošu suni, īpaši, ja tas tika turēts aizdomās par nedarbiem: lopu plosīšanu, vai meža dzīvnieku nogalēšanu. Nokostas stirnas mežā redz pamatā tikai mednieki, bet virsmežniecības regulāri saņem šādus ziņojumus. Katru reizi par mednieku rīcību paceļas vētrainas diskusijas. Toties par saimnieku bezatbildību runā daudz retāk.
Lauku teritorijās suņu klaidoņu sirojumu rezultātus var novērtēt ik viens. Lauksaimnieki cieš lielus zaudējumus, jo nepieskatītie suņi nenogalina, lai ēstu, bet plosa izklaides pēc. Ne tikai aitas un jēri, vistas un truši, bet arī teļi tiek nokosti. Klaiņojošu suņu bari ir bīstami arī cilvēkam. Viens vidusmēra cilvēks pat pret vidēja izmēra vientuļu suni ir neaizsargāts. Par incidentiem ar klaiņojošiem suņiem laukos un mežā informē interneta resursi, laikraksti un televīzija. Piemēram, 2014.gadā Lauku konsultāciju un izglītības centrs aptaujājis lauksaimniekus un uzklausot 20 fermeru sūdzības, ziņoja, ka 15 saimniecībās viena gada laikā konstatēti postījumi: bojā gājušas 234 aitas, apmēram 190 mājputni, 25 truši. Jāpiebilst, ka kopumā Latvijā uz to brīdi bija 128 aitu fermas. Precīzu datu par suņu un vilku nodarīto skādi nav, jo internets ne visiem ir pieejams un sūdzību iesniegšanas procedūra par šādiem klaiņojošo suņu nodarītiem postījumiem sarežģīta. Pērn novembrī Durbē suņi saplosīja lopus. Tāpat decembrī Kuldīgas pusē nokosti mājlopi un liecinieki vaino vietējos četrkājainos māju sargus. La.lv 2014.gada jūnija publicējis rakstu Kaimiņi nesekmīgi tiesājas ar divu suņu īpašnieku par vairāku Dobeles novada saimniecību īpašnieku pūliņiem panākt taisnību tiesā. Ir savākti pierādījumi, liecības par suņu uzbrukumiem, nodarīto skādi, arī administratīvie protokoli, bet tik un atpazīto suņu saimnieks ticis sveikā, jo Dobeles novada pašvaldības Administratīvā komisija 2014. gada 5. februārī nolēma, ka nav ticamu pierādījumu.
Retu reizi kādam izdodas ieraudzīt suni, kas plosa aitas, vai teļus. Mazāk izredžu ir to noķert, bet ja tomēr izdodas, saimnieks kaut kā neatrodas. Labi, ja ap kaklu ir siksniņa, nevis striķis. Ne par kādiem telefona numuriem, vai žetoniem lauku teritorijās runas nav. Kā lai nosaka šī konkrētā dzīvnieka piederību? To varētu izdarīt, ja sunim būtu mikročips. Un tādas lietās kā minētā Dobeles novada iedzīvotāju cīņa ar divu vācu aitu suņu īpašnieku par taisnību, tiktu atrisinātas momentāni.
Pirms pieciem gadiem Ministru kabinets noteica, ka visi suņi būs jāreģistrē Lauksaimniecības datu centra informācijas bāzē (LDC). Sākumā šī norma tika attiecināta uz izstāžu dalībniekiem. Kāpēc tikai uz tiem? Acīmredzot tādēļ, ka šos četrkājainos vieglāk kontrolēt un izsekot, jo Latvijā reģistrētie šķirnes suņi, kuru saimnieki vēlas apmeklēt izstādes, ir kāda kluba biedri. Caur klubiem to saimniekus var itin viegli pārbaudīt un sodīt par noteikumu neievērošanu. Arī izstādēs pie reģistrācijas tiek konstatēts, vai sunim ir mikročips. Izlases kārtā jebkurā brīdī var pārbaudīt, vai tas ir reģistrēts LDC. Šajos pašos Ministru kabineta noteikumos Nr.491 melns uz balta rakstīts, ka līdz šī gada 1.jūlijam pilnīgi visiem Latvijas suņiem ir jāiešauj mikročips, jāsaņem veterinārā pošu pase un jābūt reģistrētiem Lauksaimniecības Datu centra infobāzē. Noteikumi stājušies spēkā jau sen, bet kā jau pie latviešiem pieņemts, tikai pēdējā brīdī visi attopas.
Tagad pēkšņi ir pacelts jautājums par viensētu saimnieku, attālu lauku teritoriju iedzīvotāju un mazturīgo iespējām suni reģistrēt. Bet tieši laukos arī ir vislielākās problēmas ar klaiņojošajiem suņiem. Tieši tur viņus visbiežāk vienkārši palaiž no saites un neliekas ne zinis. Tieši laukos suņi mēdz pa vienam vai lielās bandās plosīt lauksaimnieku ganāmpulkus vai meža dzīvniekus. Un tieši laukos suņi vairojas teju nekontrolēti. Visiem tiem kucēniem arī vajadzētu būt mikročipiem…
Līdz noteiktajam termiņam ir atlikuši mazāk nekā pieci mēneši, visi aptvēruši, ka tūlīt būs jāsāk pildīt noteikumu prasības, jāsāk pārbaudes! Un Zemkopības ministrija steigā izstrādājusi grozījumus 2011.gada 21.jūnija noteikumos Nr.491 „Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība”, kas paredz, ka suņu apzīmēšana ar mikroshēmu un reģistrācija nav obligāta tiem suņiem, kuru īpašnieki ir fiziskas personas un kuru turēšanas vieta ir viensētās (izņemot, ja suns piedalās izstādēs vai to uz laiku izved ārpus valsts teritorijas, – tad suņi jāreģistrē obligāti).
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks kategoriski nepiekrīt iecerētajiem grozījumiem. Pilnīgi visi suņi būtu čipējami. Tie izdevumi nav tik lieli. Ja cilvēks nav spējīgs nočipot suni, viņš arī nav spējīgs šo dzīvnieku labturībā uzturēt. Pēc noteikumiem sunim jāveic vakcinācija, jāpērk barība, jānodrošina sakarīgi dzīves apstākļi. Mikročips un veterinārā pase maksā aptuveni desmit eiro. Kur vairāk, kur mazāk. Plus reģistrācija LDC – 7 eiro. Tātad, lai vietējās pašvaldības padomā par saviem cilvēkiem un nāk pretī, atsakās no savām nodevām par suņiem. Tas atvieglos finansiālo slogu saimniekiem. Nu jau ilgu laiku notiek cīņa par kaut kādu kārtību, sacīja H.Barviks. Šobrīd mednieki principā ir atteikušies no klejojošo suņu šaušanas, pateicoties tā dēvēto dzīvnieku draugu spiedienam. Kas ir rezultātā? Mēs aizejam atpakaļ tur pat, kur bijām.
Šobrīd situācija ir tāda, ka neapzinīgiem suņu saimniekiem nav no kā bīties. Mednieks neko darīt nevar, ja nav pašvaldības attiecīgā lēmuma. Neviens negrib kļūt par to ļauno šāvēju. Plus, daudziem medniekiem un klubiem ir līgumi ar to pašu viensētu īpašniekiem. Līdz ar to suņu saimnieki var justies diezgan mierīgi un pavisam nesodīti. Šobrīd mednieku organizācijas plāno apvienoties ar kinologiem un citiem ieinteresētajiem, lai sagatavotu un iesniegtu savus priekšlikumus, kā risināt situāciju, negrozot noteikumus par obligāto suņu reģistrēšanu.
