Ola, Cukurs, Piens, nedaudz Miltiņu… Šoreiz tās nav nepieciešamās izejvielas, lai izceptu Pankūciņu. Tie ir daži no Latvijā dotajiem kaķu vārdiem 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Onīms” nozīmē īpašvārdu, un konferences programma atklāj, cik plašā tvērumā šai tēmai iespējams pieskarties.
Referāti atklāj gan, piemēram, latviešu vārddošanas tendences un it īpaši vārda Jānis izplatības izmaiņas gadu gaitā, lībiešu un suitu vietvārdu īpatnības, floras apzīmējumu izmantojumu Kurzemē un Latgalē sastopamajos uzvārdos, viensētu nosaukumu izvēles motivāciju, pat kaķu vārdu un Latvijas amatpersonām doto palamu izpētes rezultātus.
Kam nav vārda, tas nepastāv
Māra Rubene savā referātā meklēja atbildi uz īpašvārda piederību valodai, vienlaikus pastāvot ārpus tās: “Īpašvārdam raksturīga dubultās saites (double bind) struktūra, proti, lai īpašvārds būtu valodas apritē, tam ir jābūt tulkojamam, savukārt, lai tas būtu īpašvārds, tam jāsaglabā savatnība, t. i., absolūta netulkojamība. Bābele ir vārds, kas dzīvo latviešu valodā, bet reizē ir ārpus tās.”
Savukārt LU Vēstures un filozofijas fakultātes pētnieks Raivis Bičevskis referātā pievērsies vārddošanas filozofiskajai jēgai. “Nosaukt vārdā, dot vārdu – šīs valodiskās darbības izsenis ir bijušas cilvēka un īstenības attiecību nozīmīgs aspekts. Šī aspekta antropoloģiskā dimensija ir cieši saistīta ar cilvēku kā animal symbolicum – ar cilvēku kā kultūras universu radošu, iekārtojošu un diferencēti veidojošu dzīvu būtni.
Vārdā nosauktais daudzveidīgos sinhronos savijumos un diahronās pēctecībās piesātina kultūras vidi un veido kultūras “miesu” un vēsturiskas topogrāfijas.
Nosauktais kļūst īstens – kļūst par ģints, kopienas, tautas, nācijas īstenību,” raksta R. Bičevskis.
“Domājot par Latvijā samērā plaši sastopamiem vietvārdiem, piemēram, tādiem kā Saules kalns (kalna nosaukums), Siena purvs (purva vai pļavas nosaukums), Saulītes (mājvārds), Ceriņi (mājvārds) u. c., nereti rodas jautājums, kādēļ tie ir tik izplatīti: vai šo vietvārdu pamatā ir kāds loģisks motivācijas izskaidrojums (piemēram, Siena purvi ir purvi, kuros senatnē pļauts siens, Kalēji varētu būt mājas, kurās ir dzīvojis kalējs) vai nosaukuma biežā izplatība saistīta ar kādiem ekstralingvistiskiem faktoriem (piemēram, 20. gadsimta 20.–30. gados īpašas komisijas ieteiktu vietvārdu sarakstu viensētu nosaukumiem Latgalē, par kuriem informanti ieminējušies Latvijas vietvārdu vārdnīcas kartotēkas materiālos), vai varbūt ar modi?” prāto Latviešu valodas institūta pētniece Anta Trumpa. Viņa referātā sašaurinājusi pētījuma lauku līdz viensētām, kuru nosaukumā iekļauts vārds “Zemnieks” vai “Zemnieki”.
Par to, cik vārds latviešiem izsenis bijis svarīgs, liecina gan sakāmvārdi un parunas, gan senas kartes un ļaužu atmiņa.
“Mīļam bērnam daudz vārdu,” vēsta paruna, un patiesi – vai tiem, ko mīlam, neviļus nedodam arvien jaunus un jaunus mīļvārdiņus, izceļot kādu īpašību, kas mums viņos šķiet īpaši jauka? Arī savai apdzīvojamajai teritorijai latvieši izsenis devuši vārdus, turklāt ne tikai upēm, ezeriem, kalniem, purviem, mežiem, kas šķiet pašsaprotami, bet pat mežu stūriem un atsevišķiem kokiem, pļavām un īpaši zīmīgām to daļām, strautu līčiem un atvariem.
Tagad, kad lielsaimnieku lauki stiepjas pāri hektāru desmitiem, šie mikrotoponīmi diemžēl lielākoties gājuši zudībā, dabā vairs nav iespējams atrast konkrētos pieturas punktus, kas kādu vietu ļāva dēvēt par Grantskalniņu, bet citu – par Lukstu pļavu, paaudzēm mainoties un izklīstot pasaulē, aizmirsies, tieši kurā upes vietā savulaik baronam kariete apgāzusies, diemžēl no kartes pazudušas arī daudzas senās sētas ar visu savu mikrotoponīmu pasauli.
Ne tikai latviešu tradīcija
Savulaik, kad studēju Norvēģijā, skolasbiedri bija pārsteigti, ka svinam ne tikai dzimšanas, bet arī vārda dienas. Kaut gan arī katram norvēģim, protams, ir vārds, biežāk nekā Latvijā pat divi, tomēr vārda dienas viņu kalendārā ierakstītas nav.
Referātu par latviešu dienu vārdiem un vārdadienām konferencē nolasīja LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētniece Lidija Leikuma, norādot, ka mūsu tradīcija, ar kuru tik ļoti lepojamies, tomēr nepavisam nav tik viennozīmīga.
“Tomēr bez vēlmes jaundzimušajam dot neparastu vārdu un iegūt oficiālu vārdadienu kalendārā vērā ņemami būtu vairāki citi apsvērumi un vispirmām kārtām tas, ka Latvijas iedzīvotāji nav konfesionāli viendabīgi. Ne velti 19. gs. un 20. gs. sākumā kalendāriji veidoti šķirti: “Luteru (vecais) kalenders”, “Katoļu (Katuļu) kalenders”, “Pareizticīgo kalendārs”, “Žeidu kalendars” u. tml. un tajos uzrādīti “Dienu vārdi”, ne “Vārdadienas”. Īpaši katoļu un pareizticīgo tradīcijās svarīga bija kristāmo personu piesaiste noteiktam svētajam, kā vārds bija ietverts kalendārijā,” precizē pētniece.
Dažs labs vārds, kas šķiet neparasts, var piederēt mazzināmam katoļu svētajam, savukārt par svārstībām un vārddevību atvērtību pasaules tendencēm liecina populārāko vārdu izmaiņas, kā arī tas, ka periodiski viens vai otrs vārds tiek iekļauts oficiālajā vārda dienu kalendārijā.
Tendences var labi redzēt, vērojot jaundzimušajiem doto vārdu popularitātes tendences. Tā pērn mazliet noplacis vārdu Sofija un Roberts popularitātes vilnis, kas turpinājās teju 15 gadus. No pirmās vietas jaundzimušo vārddevībās 2020. gadā tos izstūmuši vārdi Emīlija un Olivers.
Savukārt tiem, kuru vārdi nav iekļauti oficiālajā vārda dienu kalendārijā, vērts atvērt Valsts valodas centra mājas lapu – tajā atrodams “Paplašinātais vārdadienu saraksts”, visnotaļ interesanta lasāmviela.
Īpaši spilgti izmaiņas latviešu vārddevības tradīcijās redzamas vislatviskākā latviešu vīriešu vārda Jānis popularitātes viļņos, kam savā referātā pievērsās LU Latviešu valodas institūta pētniece Laimute Balode.
Viņas pētījums liecina – lai gan Jānis joprojām ir visizplatītākais vārds Latvijā (pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem kopumā ir 48 529 Jāņi, turklāt gandrīz 2000 gadījumos to īpašnieki ir cittautieši), jau gandrīz 15 gadus Jānis netiek minēts starp desmit izplatītākajiem jaundzimušo vārdiem, turklāt nereti Jānis tiek dots kā otrais vārds etniski jauktās ģimenēs, uzsverot sava īpašnieka nacionālo piederību.
Tādējādi sastopami tādi dubultie personvārdi kā Jānis Maikls, Jānis Bjārne, Jānis Braiss, Jānis Pjotrs, Jānis Elmurads; Deins Jānis, Ivans Jānis, Julius Jānis, Luijs Jānis, Džarnails Jānis un citi.
Turklāt, kā liecina pētnieces apkopotie dati, tieši vārdu Jānis visbiežāk izvēlas vārda maiņas gadījumā. Tas pētniecei ļauj secināt, ka, “neraugoties uz vispārējo personvārdu globalizācijas tendenci, latviešu antroponimikonā Jānis ieņem nozīmīgu vietu; ir pazīmes, ka Jānis atkal atgriezīsies latviešu aktuālajā antroponīmu sistēmā”.
Arī iesaukas, palamas un apsaukas
LU Latviešu valodas institūta pētniece Ilze Štrausa savā referātā pievērsusies kaķu vārdiem, un, proti, to sadaļai, kas saistās ar pārtikas produktiem: “Ola, Cukurs, Piens, nedaudz Miltiņu… Šoreiz tās nav nepieciešamās izejvielas, lai izceptu Pankūciņu.
Tie ir daži no Latvijā dotajiem kaķu vārdiem jeb felinonīmiem.” Pētniece apkopojusi 19 592 iesūtītās anketas par kaķu vārdiem Latvijā un to izvēles motivāciju, secinot, ka vārdu devēji bijuši gana atjautīgi un teju 2,7% apkopoto felinonīmu vērojama ar ēdieniem saistīta leksika – gan garšvielu un piedevu, gan piena un miltu produktu, gan saldēdienu un konfekšu nosaukumi.
Visizplatītākais no “ēdiena” vārdiem Latvijas kaķiem esot Pipars, bet par motivējošajiem faktoriem vārda izvēlei kalpojis ne tikai ārējais izskats, bet arī ēšanas paradumi vai kāds neparasts atgadījums (tā Burrito ieguvis vārdu, jo nests uz mašīnu, silti satīts dvielītī, gluži kā populārā meksikāņu uzkoda).
Savukārt Evija Liparte apkopojusi palamas jeb, kā viņa tās nodēvējusi, apsaukas, kādas Covid-19 pandēmijas gadā iedzīvotāji devuši pamanāmiem Latvijas politiķiem. Pētniece secina, ka tās visbiežāk saistās ar nosauktās personas rīcību, retāk – izcelsmi, izskatu vai esošo / bijušo partijas piederību.
