Kādai vajadzētu būt Latvijas politikai patvēruma meklētāju sakarā? 41
>
Tā vien šķiet, ka tā sauktā bēgļu krīze patiesībā ir pasaules lielvaru politiskās gribas vājuma izpausme un rīcībspējas krīze. Un vēl arī Eiropas vērtību krīze. Gluži kā valsts var pastāvēt vien tik ilgi, kamēr tā spēj nosargāt savas robežas, arī cilvēks vai nācija eksistē tikmēr, kamēr spēj nosargāt savu garīgo kodolu. Ja robeža starp brīvību un visatļautību ir zudusi, zūd arī nācija un tās kultūra.
Pirms kāda laika Norvēģijā no darba tika atlaista televīzijas žurnāliste, kas bija atļāvusies vadīt raidījumu ar krustiņu kaklā – tas, izrādās, aizskāris dažu musulmaņu reliģiskās jūtas. Tā paša iemesla dēļ Londonā decembrī velti meklēt Ziemsvētku apsveikuma kartīti – visur redzamas tikai tādas, kas sveic sakarā ar gadalaiku maiņu.
Protams, tiem migrantiem, kas nu jau pieprasa Vācijā atcelt “Oktoberfest”, nav nekāda sakara ar Sīrijas krīzes izmocītiem cilvēkiem. Tādēļ patlaban viss ir sakritis juku jukām – līdzjutība, vēlme palīdzēt un nevēlēšanās zaudēt identitāti.
Mūsu valsts himna sākas ar vārdiem “Dievs, svētī Latviju”. Ikvienam, kas vēlas naturalizēties, proti, tikt uzņemts mūsu pilsonībā, šie vārdi ir ne vien jāzina, bet arī jāizprot – ar prātu un sirdi. Viņam jāsaprot, kā mūsu tauta veidojusies gadu simtos, līdz nodibinājusi, zaudējusi un atkal atguvusi savu valsti; jāpieņem mūsu vēsture, valoda un kultūra kā savējā. Tas ir pamats, kas jāņem vērā, formulējot mūsu naturalizācijas, imigrācijas un bēgļu politiku. Turklāt tas attiecas ne tikai uz samērā nelielo bēgļu grupu, bet vēl jo vairāk uz tiem simtiem tūkstošu joprojām vēl Latvijas valstī un nācijā neintegrēto migrantu no PSRS un viņu pēcniekiem.
Taču Satversmes ievada sestajā rindkopā teikts arī tas, ka “Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību”. Kā rīkoties?
Šo jautājumu komentē Dr. Egils Levits, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis: – Latvijai kā atbildīgai pasaules valstu saimes loceklei ir jāpiedalās šīs globālas problēmas risinājumā, taču vienlaikus jāņem vērā arī savas intereses. Latvijas pienesumam ir jābūt konstruktīvam.
Tie patvēruma meklētāji, kas atrodas dzīvības briesmās, ir jāglābj, tur nevar būt divu domu. Taču ne visiem, kas patlaban ieplūst Eiropā, ir tiesības Eiropā palikt. Tikai daļa patvēruma meklētāju kvalificējas bēgļa statusam. Pārējie, acīmredzot lielākā daļa, ir ekonomiskie migranti, kam šādu tiesību nav. Jebkurā gadījumā sabiedrības nostājai jābūt līdzcietīgai, jo šie cilvēki – arī tie, kam bēgļu statuss nepienākas, – atrodas grūtā situācijā.
Vairākām valstīm, kur patvēruma meklētāju skaits ir pārāk liels, pietrūkst pārvaldes kapacitātes, lai ātri izskatītu patvēruma lūgumus un piešķirtu bēgļa statusu tiem, kam pienākas, un sūtītu atpakaļ tos, kam tas nepienākas. Tādēļ Latvijai būtu jāapsver, kā sniegt administratīvu palīdzību šīm valstīm. Tajā pašā laikā jāstiprina arī Latvijas pašas pārvaldes kapacitāte, lai varētu saskaņā ar starptautiskajiem, Eiropas Savienības un Latvijas likumiem ātri pieņemt lēmumus par bēgļiem. Tātad ierēdņiem steigšus jāapgūst īpašas zinības.
Jāatceras, ka bēgļa statuss principā tiek piešķirts tikai uz laiku, kamēr viņiem savā izcelsmes zemē draud briesmas. Daļa no viņiem vēlāk atgriezīsies savā valstī vai izceļos uz citām valstīm. Tomēr jārēķinās, ka daļa šeit paliks ilgi, tādēļ jāveicina viņu integrācija latviskā vidē – mācot latviešu valodu, vēstures un sabiedrības pamatus, sūtot viņu bērnus latviešu skolā. It sevišķi jārūpējas, lai patvēruma meklētāji ātri iekļautos Latvijas darba tirgū, lai neveidotos ilgstoša atkarība no valsts sociālās palīdzības un kriminogēna vide.
Ir jānostiprina Eiropas Savienības ārējā robeža, tas steidzīgi jādara arī Latvijai. Pēdējā laikā Eiropas Savienība mēģina rast vienošanos ar Turciju, lai Sīrijas kara bēgļi tiktu uz laiku izvietoti tur, savas valsts tiešā tuvumā. Eiropas Savienība par to sniegtu Turcijai finansiālu un cita veida palīdzību. Manuprāt, šāds risinājums būtu atbalstāms.
Bēgļu krīze nedrīkstētu apdraudēt vienu no Eiropas Savienības lielākajiem sasniegumiem – Šengenas vienošanos, tātad kustības brīvību pāri attiecīgo dalībvalstu robežām. Latvijai būtu jādara viss iespējamais, lai tā pastāvētu arī turpmāk.
Kara izraisītie zaudējumi parasti tiek mēroti bojāgājušajos un dolāros. Tomēr ir vēl kāda posta mērvienība – zaudēta cerība. Ļoti gribētos, lai tā nepiemeklē ne mūs, ne citus.
