“Dēvēt Elizabetes ielas 2. namu par komunisma rēgu ir seno laiku domāšana!”. Intervija ar arhitektu Uldi Lukševicu 46
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 21. maijā, Venēcijas biennāles 17. starptautiskajā arhitektūras izstādē digitāli tika atklāts Latvijas paviljonu “Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai”.
Biennāles kopējā tēmā “Kā dzīvosim kopā?” Latvijas arhitektu biroja NRJA veidotā instalācija – draudīgu cauruļu mudžeklī ieslēpts mājoklis – uzdod jautājumu par to, kā arvien modernākā pasaulē mums dzīvot kopā ar tehnoloģijām, un vaicā, vai tās kalpo cilvēkam vai cilvēks – tām.
Sarunā ar NRJA biroja vadītāju, arhitektu ULDI LUKŠEVICU – ne tikai par prestižo biennāli, bet arī par to, kāpēc izšķiroši svarīgs ir domājošs skats uz arhitektūru – spēja paraudzīties plašāk, ieraudzīt vērtīgo virs politiskiem ķīviņiem.
Nav noslēpums, ka Uldis Lukševics ir arī viens no redzamākajiem “komunisma monstra” jeb bijušās Centrālkomitejas ēkas nojaukšanas pretiniekiem nacionālās koncertzāles būvniecības dēļ.
– NRJA atšifrējams kā “no rules just architecture” jeb – nekādu noteikumu, tikai arhitektūra. Jāvaicā – kādus noteikumus, darbojoties kopš 2005. gada, neievērojat?
U. Lukševics: – Tas nenozīmē neko kriminālu – mēs neejam ar degmaisījuma pudelēm pa ielām. Drīzāk mūsu praksē tā ir cilvēku pašizdomātās kārtības pārskatīšana un interpretēšana vajadzības gadījumā. Visus noteikumus ir izdomājuši cilvēki, kuriem ir tikpat lielas iespējas kļūdīties kā mums. Šos noteikumus mēs izlasām, mēģinām saprast un ieraudzīt, kas no tā ir lietojams un ko varam interpretēt, ja ir tāda vajadzība.
– Jūsu biroja darbakārtībā šobrīd ir Tabakas fabrikas kvartāls, Rīgas cirka atjaunošana, privātā sfērā – “Gemoss” vēsturiska koka nama projekts Brīvības ielā. Publiski cīnāties par Elizabetes ielas 2. nama nenojaukšanu. Vai projekti, kas saistīti ar mantojuma saglabāšanu, ne nojaukšanu, ir jūsu biroja principiāla izvēle?
– Mēs pavisam noteikti esam “architects against demolition” jeb “arhitekti pret demolēšanu” un šo pozīciju aizstāvam jau krietni sen. Jau 2006. gadā, kad bija ideja nojaukt Artūra Reinfelda projektēto Zemkopības ministrijas ēku, jo tā it kā bojā Vecrīgas ainavu, notika mūsu biroja iniciēta akcija, rīkojām nelielus mītiņus – ēku nenojauca. Mūsuprāt, nojaukt ēku tikai tāpēc, ka tā nepatīk, ir absolūti nepamatoti – tā ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Nojaucot mēs vairs nevarēsim nākamajām paaudzēm nodot vēsti, kā ir bijis, par kādiem telpiskajiem ideāliem bija runa.
– Kad 2014. gadā pirmoreiz pārstāvējāt Latviju Venēcijas arhitektūras biennālē, jūs izveidojāt izdevumu par padomju laika modernisma arhitektūras mantojumu…
– Venēcijas arhitektūras biennālē pārstāvējām Latviju ar ekspozīciju un grāmatu “Unwritten” (“Neuzrakstīts”) – neuzrakstītā grāmata par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru. Sapratām, ka par šī laikmeta arhitektūru nav nevienas monogrāfijas vai monumentāla izdevuma, reizē nav arī vienotu noteikumu, kā pret šo mantojumu izturēties un ko ar to iesākt. Tā kā noteikumu nav, mēs turpinām tā laika objektus vai nu vienkārši jaukt nost, vai pārbūvēt līdz nepazīšanai – kā viesnīcas “Latvija” gadījumā. Izdevumu bijām iecerējuši kā pamudinājumu Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei vai kādam pētniekam turpināt šo pētīt, taču pieminekļu pārvaldei tas nav interesanti un arī neviens entuziasts līdz šim nav uzradies.
– Jūs esat viens no dzirdamākajiem Elizabetes ielas 2. nama nojaukšanas ieceres pretiniekiem. Kādi ir galvenie iemesli, lai ēku nenojauktu un tās vietā neceltu koncertzāli?
– Koncertzāli šajā vietā nevajadzētu būvēt, jo gluži vienkārši šī vieta ir aizņemta. Mūsuprāt, Elizabetes ielas 2. ēka arī ir modernisma arhitektūras simbols Latvijā, ar tās atpazīstamo trīszaru formu pat simboliskāks par Dailes teātri. Turklāt šī ēka atrodas UNESCO aizsargātā bulvāru loka zonā un bez UNESCO atļaujas jaunbūvi nedrīkst būvēt, tāpat nedrīkst būvēt parkā.
Par spīti daudzajiem apgrūtinājumiem, visu laiku par varītēm tiek mēģināts nojaukt un būvēt koncertzāli tur. Ar Kultūras ministrijas spiedienu Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde nedēļas laikā vasarā sagatavoja lēmumu par šīs ēkas kultūrvēsturiskās vērtības samazināšanu, lai gan līdz 2020. gada jūnijam Elizabetes ielas 2. nams bija kultūrvēsturiski vērtīga ēka.
Neviens no jaunā atzinuma ekspertiem nebija redzējis ēkas oriģinālo projektu, to mums apliecināja pilsētprojektu arhīvā. Tajā laikā nebija ne sagatavota, pat ne pasūtīta ēkas mākslinieciski arhitektoniskā izpēte. Lēmums par ēkas demontāžu tika pieņemts aiz slēgtām durvīm bez diskusijas ar sabiedrību un profesionāļiem, bet profesionāļu organizācijas vienkārši pēc tam informēja, ka tas ir pieņemts.
Uzskatu, ka šis ir subjektīvs pasūtījuma darbs, tapis nedēļas laikā – sak, vajag dabūt nost šo komunisma monstru! Tālāk sekoja visas Kultūras ministrijas darbības vienā virzienā. Vispirms sasauca darba grupu, pietiekami nopietnus speciālistus, lai it kā izvērtētu iespējamās koncertzāles novietnes…
– … jūs pats bijāt darba grupā…
– Man bija gods pārstāvēt Latvijas Arhitektu savienību šajā grupā. Darba grupa tikās divas reizes, bet neviena cita iespējamā koncertzāles novietne netika apspriesta – runa bija tikai par Elizabetes ielu 2.
Virzot ideju par koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā, tika iniciēts arī Baltijas arhitektūras skolu un pasniedzēju koncertzāles maketu plenērs, kurā skaidri tika secināts, ka šī nav īstā vieta koncertzālei – gan transporta struktūras dēļ, gan esošās ēkas vērtības dēļ, gan parka dēļ, bet ministrija to pasniedza, ka šeit tomēr var domāt par būvniecību.
Tika pasūtīta tehniskā, arī arhitektoniski mākslinieciskā un ģeoloģiskā izpēte, taču haoss turpinājās. Tehniskajā izpētē firma “L4” bija spiesta atzīt, ka visas ēkas betona konstrukcijas ir labākas markas, nekā šajā brīdī prasa Eiropa, – to struktūra ir noturīga un ekspluatējama. Tad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atsaucās uz to, ka ēka ir sliktā tehniskā stāvoklī, bet arī tas bija “feils”.
Pārvaldes vadītājs Dambja kungs vairākās intervijās ir teicis, ka ēkas apšuvuma dolomīta plāksnes turas tikai uz javas, tās varot nokrist, lai gan projektā redzams, ka plāksnes turas uz divām metāla skavām un no javas stipruma nav atkarīgas.
Taču pēc tehniskās izpētes atzinuma ministrs visiem varēja publiski teikt, ka fasāde tūlīt nokritīs, un “Valsts nekustamie īpašumi” iežogoja teritoriju. Šī bija vai nu apzināta ministrijas un valdības maldināšana, vai arī tiešs pasūtījums.
– Kādēļ tieši Centrālkomitejas mājas vieta noskatīta koncertzālei tik cītīgi?
– Man ir grūti to izskaidrot. Vai nu tā ir nevēlēšanās atzīt savas kļūdas, vai arī tur ir citi, mums nezināmi iemesli. Kultūras ministrijas mājaslapā šobrīd beidzot parādījies mākslinieciski arhitektoniskais atzinums, ko sagatavojusi Līva Garkāje, un tas vēlreiz parāda, ka ēka ir saglabājama vērtība.
– Kāda būtu vieta, kur jūs pats redzētu koncertzāli? Arhitektu savienība iezīmējusi sešas…
– Process, kā Arhitektu savienība šobrīd virzās, analizējot koncertzāles vietas, ir apsveicams un pareizs, notiek tā, kā tam demokrātiskā valstī vajadzētu notikt. Ir labi, ka atkal ir iesaistījusies Rīgas pilsēta, nākot ar Kongresu nama pārbūves ideju.
Bet, ja var atvēzēties uz jaunbūvi, tīri subjektīvi man reālākās liekas divas vietas. Ļoti forša vieta tā pati Andrejsala – to pierādīja RIBOCA ar savu atrašanos tur vasarā.
Ļoti interesanta vieta liekas arī rūpniecības preču tirgus – it kā dīvaina vieta ar savu atrašanos tuvumā Staļina augstceltnei, Zinātņu akadēmijas ēkai, bet tur visā teritorijā var būvēt pazemes stāvvietu, ir daudz piebraucamu ceļu, kā arī “Rail Baltica” tuvums nākotnē, turpat Spīķeri, upe.
– Padomju modernisma būvēm līdzi nāk ideoloģiskais uzslāņojums, un daļa sabiedrības, iespējams, nevēlas atgādinājumu par to.
– Ideoloģiskais nāk līdzi, jo diemžēl tajā laikā komunistiskā partija bija vienīgais pasūtītājs, kuram bija pieejami cik necik normāli būvmateriāli un laikam atbilstošas celtniecības tehnoloģijas, kā arī spēja piesaistīt labākos arhitektus.
Tomēr tās ēkas, kurām ir savas laikmeta liecības arhitektūras kvalitāte, vajadzētu saglabāt, pat ja tās ir saistītas ar komunistisko partiju. Arī Dailes teātris ir lielā mērā būvēts komunistiskās partijas konferenču vajadzībām, bet šim stāstam cilvēki ir pārkāpuši pāri – Dailes teātra ēka ir atzīts piemineklis, bet tajā pašā laikā uz Elizabetes ielas 2. namu neskatāmies kā uz arhitektūras izstrādājumu, bet ideoloģisku ieroci.
Manuprāt, tas ir greizs skatījums. Turklāt jaunajai paaudzei vairs nav nekādu asociāciju ar komunistiskās partijas mītni šajā ēkā.
Dēvēt Elizabetes ielas 2. namu par komunisma rēgu – citēju Puntuļa kungu – ir seno laiku domāšana, kas neiet kopsolī ar šīsdienas sajūtu par pārizmantošanu un zaļo politiku, ekonomisku attieksmi pret īpašumu un savas vēstures necenzēšanu, bet tās pieņemšanu visā daudzveidībā, kāda tā ir, cenšoties saglabāt labākos eksemplārus.
Jāsaprot, ka saglabājama ir ļoti maza padomju laika būvju daļa, jo absolūti lielākā daļa, 99 procenti, ir vienkārši nekvalitatīva būvniecība.
– Iepriekš, piedaloties Venēcijas biennālē, pievērsāties dzīvošanai daudzdzīvokļu namos, bet šogad, atbildot biennāles uzstādījumam “Kā dzīvosim kopā?”, runājat par mūsu sadzīvošanu ar tehnoloģijām mājokļos. NRJA ekspozīcija atgādina melnu cauruļu mudžekli, kas aizved uz tukšu, izgaismotu telpu viducī. Kā skaidrojams instalācijas sauklis – “Tas nav cilvēkam, bet ēkai”?
– Jā, no, ārpuses skatoties, redzams diezgan draudīgu cauruļu mudžeklis, kas ietvēris arhetipisku, tukšu telpu, kas atstāta cilvēkam. “It’s not for you, it’s for the building” – ekspozīcijas nosaukums precīzi atspoguļo sajūtu, kad cilvēks, parastais lietotājs, tā mazliet atsvešināti skatās uz to mudžekli un domā – kam tas viss, tas ir drusku biedējoši, bet pretstatā ir tukšā telpa ar dēļu grīdiņu, kas pat mazliet čīkst.
Cauruļu galos, kas sanāk tukšajā telpā, ir LED gaismas, kas seko līdzi cilvēkam. Kad esi telpā, saproti, ka tas mudžeklis darbojas tavās interesēs – tas ir domāts cilvēkam.
Arhitektūra un tehnoloģijas gadsimtiem ilgi bijušas tāpēc, lai cilvēkam būtu ērtāk, lai viņam būtu vieglāk izdarīt kaut kādas lietas, bet reizē ir pienācis arī brīdis, kad cilvēks nesaprot, kāda velna pēc likums nosaka, piemēram, to, ka katrā jaunā dzīvojamā mājā ir jābūt piespiedu ventilācijai ar rekuperāciju – ienākošā gaisa sasildīšanai ar izmantoto gaisu. Tad ir jāskaidro, kā šādā veidā uzlabojam visu kopējo pasaules sistēmu.
– Cik svarīgi ir būt Venēcijas arhitektūras biennālē?
– Var vienkārši atzīmēties un tur izstādīt kaut ko, bet mums ir svarīgs domāšanas process par tēmām, kas mums pašiem liekas svarīgas, un gribam kaut kādā veidā aiznest šo sajūtu līdz citiem. Citādi arhitektūra bez arhitektūras domāšanas paliek par amatniecību.
