“Naktīs vairs neguļu” – diriģents Ints Teterovskis satraucies par gaidāmajiem Dziesmu svētkiem 49
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz Dziesmu un deju svētkiem vēl kāds strēķis atlicis, taču koru kari ar publisku ķīviņu jau sākušies. Viens no svētku virsdiriģentiem Ints Teterovskis par skandālu ar Rīgas projektu kori ir ļoti pikts, taču vēl vairāk viņu uztrauc paši svētki, jo pēdējos gados radusies sajūta, ka pamazām irst 150 gadu senās tradīcijas dzīsla.
Saruna ievadā īsti neveicas, jo jūtams, ka pēdējo nedēļu jezga ar Rīgas projektu kori Intu Teterovski ir nogurdinājusi. Kādas tur pacilājošas sarunas par svētku noskaņu un diriģenta prieku, ja plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos viņš un citi kolēģi virsdiriģenti tiek nepatiesi apvainoti melos. Vēl bēdīgāk, ka šautras nāk no kolektīva, kurā dzied daudzi viņu bijušie koristi.
Par savu Dziesmu svētku ideju mantinieku jūs bija izvēlējies Gido Kokars. Vai arī viņš bija norūpējies par svētku nākotni?
Atceros, reiz Gido man zvanīja un teica – Int, centrā (Latvijas Nacionālais kultūras centrs, turpmāk – centrs. – I. P.) ar mani neviens nerunā! Tas bija laikā, kad to vadīja Dace Melbārde. Saku viņai – lūk, kur dzīvi Dziesmu svētki, uzklausiet idejas un kāda noteikti būs vērtīga! Brāļu Kokaru ieguldījums Dziesmu svētkos ir bijis milzīgs, tomēr pirms aiziešanas Gido teica, ka jūt, ka irst svētku dzīsla, to jau gadiem ilgi arī pats izjūtu un mēģinu ar cīnīties.
Allaž strīdīgs bijis repertuārs – programmā dažkārt netiek iekļautas tautā iemīļotas kora dziesmas, kaut vai atceroties gadījumu ar Raimonda Paula “Manai Dzimtenei”, taču ne visi jaundarbi ir piemēroti vai izdevušies kopkorim. Vai tāpēc jūsu vadītā Dziesmu svētku biedrība sarīkoja aptauju par dziesmām, kuras koristi vēlētos dziedāt svētkos?
Centram vairākkārt esam rosinājuši, lai taisa dalībnieku un diriģentu aptaujas gan par dziesmām, gan virs-diriģentiem, tad nu šoreiz izdevās pierunāt, ka mēs to sarīkosim. Uz jautājumu, kuras desmit dziesmas vēlas Dziesmu svētku koncertā, atbildēja divi simti diriģentu un vairāk nekā divi tūkstoši dziedātāju. Noslēguma koncertā iekļautas vairāk nekā 15 no aptaujā ieteiktajām, un tas ir pareizi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka programmai jāsastāv no nemainīga karkasa un dziesmām, kas ir pārbaudītas iepriekšējos svētkos un jāatstāj uz palikšanu, kā arī jāiekļauj jaunrade, taču svētku procesa organizēšanā tā laikus jāizmēģina. Nākamgad vajadzētu būt gatavām nākamo svētku jaunajām dziesmām, lai kori tās varētu izdziedāt, ja vajag, kaut ko uzlabotu, bet mums ir otrādi – jaundarbi nāk vēl pēdējā svētku gadā. Nu tas ir nepareizi! Lielākā pro-blēma ir tā, ka publika šīs dziesmas nezina, tāpēc tajā brīdī zūd Dziesmu svētku un kopābūšanas sajūta, jo klausītāji nevar tās dziedāt līdzi.
Koristi parasti sūrojas par jaunajiem skaņdarbiem, kas ir pārlieku grūti, no kuriem nav prieka un kas pēc svētkiem vairs netiek dziedāti.
Jebkura grūta dziesma koristiem parasti nepatīk, līdz viņi to iemācās. Tomēr arī šoreiz ir atsevišķi ļoti neveik-smīgi jaundarbi, kas programmā tiek spītīgi turēti.
Kuri tie ir?
Koncertu mākslinieciskie vadītāji to zina, bet publiski negribu aizrādīt komponistiem, kurus ļoti cienu.
Ko pats diriģēsit?
“Tīrumā” (koru lielkoncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš”) – Pētera Barisona “Latvijā” un noslēguma koncertā – “Ik rudeni valodiņa” ar Zanderes (Inese Zandere) vārdiem un “Manai Dzimtenei”.
Pēc Dziesmu svētkiem tiek rīkota konference – vai tajā nevar izrunāt un atrisināt visas nebūšanas?
Centrs pats vērtē savu darbu un konferences tematos iekļauj tikai tos jautājumus, kas viņus interesē. Esmu izteicis aicinājumu, lai dod iespēju arī mūsu vai citai biedrībai pretendēt uz konferences organizēšanu un izvēlēties apskatāmos tematus.
Saprotu, ka ar centra darbību neesat apmierināts?
Ar centru ir sarežģīti, jo, pēc manām domām, tur jau ilgtermiņā nav izpratnes par Dziesmu svētku procesa nozīmību ikdienā. Zinām, ka svētki ir nemateriāls kultūras mantojums, ko regulē likums, taču ir vēl vairāk nekā 30 nemateriālā kultūras mantojuma vienību, tāpēc vajadzētu būt nacionālajām, reģionālajām un lokālajām vērtībām. Nevaru saprast, kā Dziesmu svētkus var vērtēt tāpat kā jebkuru citu mantojumu, jo, šķiet, ka nēģu ķeršana, knipelēšana, maija dziedājumi, zolīte centra direktores prātā ir vienā līmenī. Atcerēsimies, ka centrs tika izveidots tieši Dziesmu svētku organizēšanai. Kā var būt, ka par koriem un vokālajiem ansambļiem atbild tikai viens cilvēks? Viņam pat nav ar ko apspriesties. Bet kultūras ministram tikai otro mēnesi ir Dziesmu svētku padomnieks – Romāns Vanags.
Vai jums pašam nevajadzētu vadīt centru, kazi, beidzot ieviestu Dziesmu svētkos kārtību?
Mierīgi. Dziesmu svētku organizāciju var deleģēt nevalstiskajai organizācijai, kā tas ir Igaunijā.
Vai vaina tikai centrā?
Tagadējā sistēma ir ne tikai neatbilstoša Dziesmu svētku ilgtermiņa attīstībai, bet tā arī rada šķēršļus procesam. Svētku rīkošanā iesaistītas divas ministrijas – Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrija, taču par organizāciju būtu jāatbild vienai institūcijai, kurā svētki ir ikdienas sarunu tēma, nevis kampaņa ik pēc pieciem gadiem. Nav tavu vai manu Dziesmu svētku, bet ir mūsu svētki. Citādi sanāk kā forumā “Visi mūsu dziesmu svētki”, kurā skolēnu svētki pat nav pieminēti, un ekspozīcijā Mežaparka Lielajā estrādē skolēnu svētkiem atvēlēta ļoti maza daļa.
Neticu, ka būs Dziesmu svētki, ja nebūs skolēnu svētku. Jau tagad skolu koros trūkst zēnu, vidusskolās ir maz koru. Ļoti mainījies varēšanas līmenis, tāpēc ikdienā jauniešu vai pieaugušo korī ar jaunajiem koristiem daudz vairāk jāstrādā tieši, kopjot dziedāšanas praksi, jo skolā nav dziedāts vai tas darīts neregulāri. 1.–4. klasi uz skolēnu svētkiem nelaiž tāpēc, ka organizatoriem esot par grūtu. Igauņi ar to var tikt galā, mums – sarežģīti. Savukārt 5.–9. klašu koriem ir milzīga konkurence, un visi netiek uz svētkiem. Uzskatu, ka obligāti jādod iespēja visiem bērniem piedalīties svētkos.
Ar iepriekšējās valdības ministriem bija panākta vienošanās, ka tiks veidota apvienota Dziesmu svētku organizatoriskā struktūra, kas būtu Kultūras ministrijas pakļautībā, kam es piekrītu kā optimālākajam variantam. Ceru, ka tagadējās valdības ministri to izdarīs.
Vēl mani uztrauc svētku veidošanas princips, jo visu nosaka projektu konkursi. Mums ir jau ceturtie koncepcijas svētki, nevis Dziesmu svētki. Ar koncepcijām var sarakstīt “ūdeni”, kādu vien grib, bet kur ir dziesmas? Ticu nosaukumam Dziesmu svētki, tāpēc jābūt dziesmai, kuru visi grib svinēt.
Neskaidrība par Rīgas projektu kora dalību koru karos aprakstīta krustu šķērsu, tomēr arī šajā sarunā tai ir vieta vēl jo vairāk tāpēc, ka no kultūras ministra Naura Puntuļa nav nācis izsmeļošs skaidrojums par komunikācijas kļūdu, kas radījusi konfliktu, kā arī iespējamais problēmas risinājums. Kādu jūs to redzat?
Ar virsdiriģentiem koleģiāli vienojāmies, ka komunikācijas kļūda jāskaidro centram, nevis mums. Īsta skaidrojuma nav bijis. Redzu divus risinājumus: Kultūras ministrija izvērtē un publisko informāciju gan par pagājušā gada septembra koru nozares padomes paplašinātās sēdes lēmumu, kurā piedalījās Dziesmu svētku virsdiriģenti, Rīgas projektu korim atļaut piedalīties Dziesmu svētkos, bet ne koru karos, gan šā gada 26. marta sanāksmē ieprotokolēto, kurā Rīgas projektu kora diriģents Kristofers Volšs-Sinka un centra koru un vokālo ansambļu eksperts Lauris Gross atzīst, ka viņiem notikusi saruna par to, ka koristi grib uz svētkiem, bet uz koru kariem diriģentam pretenziju nav, taču neatceras, kad tā notikusi. Centra vadītājai Pujātei (Signe Pujāte) jāuzņemas pilna atbildība un Rīgas projektu korim jāanulē pieteikums par dalību svētkos, jo viņi ar savu rīcību un komunikāciju nodara kaitējumu Dziesmu svētku tradīcijai. Otra iespēja – koris, saprotot, cik svarīga ir svētku tradīcija, un novērtējot mūsu darbu, atsauc savu dalību. Tā būtu pati godīgākā rīcība, ja korim rūp Dziesmu svētki, ko esmu viņiem teicis. Teicu arī, ka tiksimies nākamajā kopmēģinājumā novembrī.
Varbūt tas, kā strādā Rīgas projektu koris, ir jauna darbības forma?
Tā nav jauna, ir bijusi pusprofesionālo koru grupa, bet šie kori regulāri iesaistījās svētku sagatavošanas procesā un skates nolikumā tika iepriekš izcelti. Rīgas projektu kori nevar izcelt, jo tas parādījās pagājušā gada septembrī. Kur viņi bija pirms tam? Un centrs visu “salažoja”, taču šī kļūda jālabo par labu Dziesmu svētkiem, nevis jāizdara izņēmums korim.
Vai svarīgākais arguments par labu dalībai svētkos un koru karos nav rezultāts, ka koris regulāri koncertē un parāda labu dziedājumu, tostarp arī skatē?
Lai tad brauc uz starptautiskiem konkursiem! Dziesmu svētki ir gan skate, koru kari un noslēguma koncerts, gan ikdiena. Daudzi to neizprot, arī kultūras ministrs. Jālasa likums (Dziesmu un deju svētku likums), kur rakstīts, ka Dziesmu svētki ir nepārtraukta norise.
Tāda jezga var sabojāt noskaņojumu, kam Dziesmu svētku gadā vajadzētu būt pacilājošam.
Nenormāli sabojā, naktīs vairs neguļu. Sabojātas attiecības arī “Balsīm”, jo ne visi bijušie dziedātāji, kas gribēja atnākt uz kora jubilejas koncertu, to izdarīja.
Mūsdienās, kad jauniešiem ir tik daudz iespēju aizraujoši pavadīt brīvo laiku, kā jums izdodas piesaistīt koristus, jo “Balsu” darbība ir ļoti spraiga – daudz mēģinājumu, aptuveni 70 koncertu gadā, projekti?
Kad jaunajiem dalībniekiem nosūtu nākamā gada plānu, daži pēc tā saņemšanas saka, ka nevarēs dziedāt korī. Divus mēnešus tiek dots pārbaudes laiks, bet pēc tam – nekādas atlaides. Ja atnāc uz mūsu kori, darītājs esi tu, nevis kāds cits, tev ir jārada “Balsis”.
Dziedāšana korī prasa laiku, enerģiju un emocijas – tas ir ilgstošs process. Minimums ir četri gadi – pirmais gads būs interesants, jo allaž nāks kaut kas jauns; otrajā sapratīsi, ka daudz kas nesanāk, ir grūti un smagi jāšancē; trešajā kļūs skaidrs, ko vari izdarīt; ceturtajā baudīsi to, ko esi izdarījis. Ja piektajā gadā nevarēsi atgriezties nulles līmenī, bet gribēsi turpināt baudīt, tev korī vairs nav vietas. Sasniedzot kādu līmeni, atkal nonākam nulles punktā, jo iespējām nav robežu. “Balsīm” nav skapju vai plauktu, kur glabāt 60 un vairāk iegūtās godalgas, jo tās ir kā ķieģelis jaunam pakāpienam, nevis sasniegums, uz kuru skatīties.
Jauniešu korī vienmēr būs rotācija, bet pēdējos gados tā ir izteiktāka un kodols samazinās. Agrāk korists vidēji dziedāja septiņus gadus, tagad vidēji 3–4 gadus. Galvenā lieta ir sadziedāšanās, un man katru gadu ansamblis jāveido no jauna. Laba kora būtība ir ilgstoša darba rezultātā iegūta labskanība, unisons, vienāda skaņu veide un domāšana.
Nupat pagājušā gada nogalē “Balsis” trešo reizi bija Austrālijā uz vienu mēnesi. Ko dod tik dārgs un tāls brauciens?
Piedalījāmies vislielākajā Austrālijas mākslu festivālā Sidnejā, bet pats galvenais – braucām pie latviešiem! Ar mūsu atbalstu Austrālijā ir izveidojušies vairāki kori, viens no tiem – “Atbalsis”. Tā ir mūsu investīcija letiņos visā pasaulē.
Šoreiz vienu piektdaļu no nepieciešamajiem 55 tūkstošiem eiro, neskaitot izdevumus par dzīvošanu uz vietas, iedeva kultūrkapitāla fonds, kas bija brīnums, pārējo sameta koristi. Pirmo reizi Rīgas dome neiedeva nevienu centu, atrunājoties ar saistošajiem noteikumiem.
Vai koris ir iesaistīts arī Īles baznīcas augšāmcelšanā?
Pamazām tas ir izaudzis par kopīgu projektu, protams, ikdienas lietas vairāk daru es.
Latvijā vēl ir tik daudz ko atjaunot, kāpēc tieši šī baznīca?
Pirms septiņiem gadiem nejauši gadījās tur būt, kad sapratu, ka gribētu rīkot Baznīcu nakts koncertu. Biju gatavs kļūt par impulsu, ja vietējie vēlētos to atjaunot. Jau pirmajā koncertā ievedām baznīcā zvanu un iezvanījām tās atjaunošanu. Katru gadu “Balsis” tur sniedz koncertu, darīja to arī kovida laikā.
Aizpagājušā gada rudenī piezvanīja Arvīds Verza (Koka mākslas un metālmākslas nodaļas vadītājs) no Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma un teica, ka grib darboties Īlē. Tehnikuma studenti ir veidojuši interjeru vairāk nekā 50 baznīcām Latvijā, un bez viņu vilkmes diez vai spētu Īlē to visu paveikt. Ir pagrūti, jo baznīcā kā valsts nozīmes kultūras piemineklī katra kustība ir jāsaskaņo.
Kad atjaunotais dievnams pirmo reizi vērs durvis?
Iegājām pagājušā gada 9. maijā, šā gada maija beigās paredzēts pirmais koncerts atjaunotajā baznīcā. Patlaban vēl siltinām griestus un liekam dakstiņu jumtu. Vēl jāliek siltumsūknis, jāizbūvē sakristeja, bet to var izdarīt arī vēlāk. Mana doma, ka baznīcā katru mēnesi būs mūsu koncerts. Tie ir vajadzīgi, lai nosegtu uzturēšanu. Plānojam veidot ierakstus, jo ir laba skaņas izolācija, logi ielikti trīs kārtās. Draudze vēl ir ļoti maza, ceru, ka veidosies lielāka. Gribu, lai baznīca būtu vajadzīga vismaz 50 turpmākos gadus un tajā notiktu aktīva darbība gan baznīcas vajadzībām, gan koncertdzīvei.
Esat kļuvis gluži vai par būvdarbu vadītāju.
Kad piezvanu kādai būvfirmai, lai palīdz ar šo vai to, viņi noklausās un pajautā, vai negribot nākt par būvdarbu vadītāju. Pats aktīvi piedalījos demontāžā, darīju arī citus vienkāršākus darbus, profesionāliem darbiem diez vai man vajadzētu ķerties klāt. Pagājušā gada maijā uz pāris nedēļām paņēmu bezalgas atvaļinājumu un kopā ar vienu džeku darbus, kas bija plānoti nedēļai, paveicām divās dienās. Baznīca bija jāattīra no četriem skursteņiem, vecās grīdas un citām padomju laika atliekām.
Kur skaistums?
Mana ikdienas darba rezultāti ir īstermiņa – katru reizi, kad koris nodzied kolosāli, saproti, ka var vēl labāk. Īles baznīcā rezultāts ir acīmredzams. Patīk praktiski darbi, kur vajag spēku un enerģiju, jo tās man pietiek, – esmu maratonists. Ja ko sāku, gribu visu izdarīt līdz galam un tad atpūsties.
Kā vietējie ļaudis iesaistās?
Viņiem ir savs čats. Vietējais atbalsts notiek. Esam nomainījuši autobusa pieturas nosaukumu uz “Īles baznīca”, nodibinājām baznīcas fondu, ir mājaslapa, uzrunājām baltvāciešus Vācijā, vai pēctečiem ir interese un vēlme piedalīties. Mūs ir atbalstījuši vietējie uzņēmēji arī ar lielākām summām. Parasti nosūtu īsziņu ar tekstu, ka atjaunojam baznīcu un, ja ir vēlme un interese atbalstīt, labprāt par to parunātu. Ir tādi, kas pasaka – jā. Atbalsts nāk arī no Dobeles pašvaldības – saņemsim astoņus tūkstošus eiro jumta pabeigšanai, kas ir vitāli nepieciešams. Mūsu projektam piešķirti 29 tūkstoši eiro no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes. Iesniedzām vēl vienu projektu, kuru ceru, ka atbalstīs. Citi saka, ka ar pārvaldi grūti sadarboties, bet mēs nevarētu iedomāties labāku sabiedroto!
Varbūt jūsu uzvārdam arī ir nozīme?
Kas ir Ints Teterovskis? Viss, kas esmu, ir tas, ko esmu paveicis.
Jāmāk sarunāt.
Sarunās parasti esmu ļoti tiešs, kas daudziem nav viegli.
Vai arī ar koristiem, jaunie mēdz ātri apvainoties?
Gadās, bet kāpēc tēlot vai mānīties, neredzu jēgu, kas no tā iegūst. Ja tā dari, varbūt negribi pienācīgi dot procesam, bet pats no tā vairāk iegūt. Neesmu iemācījies sev paņemt, neesmu biezais, bet, ja gribētu, droši vien varētu būt.
Aprēķināju, ka līdz šim baznīcā ieguldīti vairāk nekā 200 tūkstoši eiro ziedojumu un projektu finansējuma. Aizvilks līdz 300 tūkstošiem, jo jāpabeidz sakristeja, zeme jānorok, koki jāsakopj. Jādabū augšā sešu metru tornis, kuru izpostīja Otrā pasaules kara laikā.
Tikko “Balsīm” iznāca disks ar Raimonda Paula upju dziesmām, pēc Dziesmu svētkiem augustā ar kori atkal dosities laivu braucienā, kura laikā sniegsit koncertus. Kur tad atpūta?
Man pašam patīk laivošana, bet gribējās, lai arī jaunieši izbraukā upes un redz tādas vietas Latvijā, kur varbūt nekad nenonāktu. Otrs mērķis ir praktisks – pirms jaunās sezonas četru dienu laikā sasniegt līmeni, kāds bija sezonas beigās. Šovasar laidīsim pa Ventu no Leišmales līdz Skrundai. Maršrutu iepriekš izpētām, atzīmēju, kur būs koncerti, un informēju pašvaldību, ja var un grib, lai atbalsta mūs ar naktsmājām un uzsauc ēdienreizi. Lielākā daļa atsaucas. Dziedam līdz desmit koncertiem apmēram kilometru no upes vietās, kur tie parasti nenotiek.
Vai ir labi apmeklēti?
Dažādi, lielākais apmeklējums bija ap 500 cilvēku Skrīveros, kad braucām pa Daugavu. Sākām apsvērt, vai nebūs vajadzīgi pastiprinātāji. Koncerti pieskaņoti braucienam, nevis kad cilvēkiem ērtāk, tāpēc reizēm atnāk tikai daži klausītāji. Daugavas braucienā darba dienā deviņos no rīta bija paredzēta uzstāšanās mazā koka baznīciņā, kuru divas minūtes pirms koncerta atslēdza viens vīrs un aizgāja – ne labdien, ne sveiki. Baznīca tik maza, ka knapi vieta korim. Ieradās seši babuļi ar lakatiem galvā un mazmeitām līdzi. Pēc koncerta parunājos, izrādās, polietes, kas nerunā ne latviski, ne krieviski, bet tādā poļkrievu valodā.
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā uzjundījis jautājums par krievu kultūras vietu kara laikā. Kāda ir jūsu attieksme pret krievu autoru skaņdarbu iestudēšanu?
Kopš sācies karš, par katru ie-spēju dziedāt krievu komponistu dziesmas zvanu Ukrainas vēstniecībai un vaicāju, vai šis komponists ir par vai pret Ukrainu. Ja viņi saka – nevar, nedziedam.
Ko ar klasiķiem?
Nu tad aiztaisām Rundāli un Jūrmalu, tas viss ir kultūras lauks, un spriežam konceptuāli!
Sarunas nobeigumā vēl par Dziesmu svētkiem, kuri šogad būs īpaši ar 150 gadu jubileju un jauno estrādi. Kāds jums līdz šim ir bijis skaistākais brīdis svētkos?
Kad 2018. gadā uzvilku savu jauno Alūksnes–Madonas tautas tērpu un gāju kājām uz Mežaparku, bija ļoti laba sajūta.
Kāpēc tāda kombinācija?
Paps no Alūksnes puses, mamma – no Madonas, lai gan dzimusi Krievijā. Saliku kopā alūksnieti ar madonieti, jo man ļoti patika Madonas tērpa atloks un baltie svārki ar lieliem šķēlumiem, lai var zirgā uzkāpt. Broces zīmējumos atradu, ka svārkiem ir sarkani un zaļi pušķi. Sanāca nevienam standartam neatbilstošs tautastērps, tāpēc meistari man sit pa pirkstiem, lai gan es nepiekrītu, jo tā krustošanās vienmēr ir notikusi. Saku, ka pēc divsimt gadiem visas Paula dziesmas būs tautas dziesmas…
Svētkus pilnībā varu izbaudīt kopkorī tāpēc, ka man ļoti patīk dziedāt! Uz diriģēšanu skrienu no dziedātāju rindām.
Mūzikai pār jums ir liela vara.
Tā ir viena no dzīves jēgām un arī sirdslieta. Ja viss pazustu, mūzika ar mani paliktu pēdējā.
Ints Teterovskis
Dziesmu svētku virsdiriģents, kora “Balsis” mākslinieciskais vadītājs
2001. gadā absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA).
Dibinājis un vadījis kori “Tiāde”, bijis Rīgas Stradiņa universitātes jauktā kora “Rīga” un LMA studentu jauktā kora mākslinieciskais vadītājs.
Strādājis Rīgas domes Kultūras pārvaldē.
Kopš 1998. gada – kora “Balsis” mākslinieciskais vadītājs.
Kopš 2008. gada – Vispārējo dziesmu un deju svētku un vairāk nekā 20 Latvijas reģionu koru virsdiriģents.
Vadījis kora meistarklases ASV, Kanādā, Austrālijā, Ķīnā, kā arī starptautiskās studentu meistarklases Latvijā.
Paralēli aktīvai diriģenta karjerai skanīga baritona balss īpašnieks.
Piedalījies 18 kompaktdisku izdošanā.
Vada Dziesmu svētku biedrību.
Nodarbinātības valsts aģentūras projekta “brivpratigie.lv” vadītājs.
Vada Īles baznīcas atjaunošanu.
