Normunds Melderis: Krievijas maigā muzikāli sportiskā vara… “Kaļinka” par prieku mūsu nedraugiem tika dragāta uz nebēdu 26
Autors: Normunds Melderis, LTV žurnālists
Rīgā noslēdzies Eiropas U20 čempionāts pludmales volejbolā. Sportiskais iznākums Latvijai – bronzas medaļas, kuras izcīnīja Kristiāns Fokerots un Olivers Bulgačs. Man gan finālu dienā šoreiz vairāk pārsteidza cits fakts. Proti, jau dāmu finālmača laikā starp Polijas un Šveices komandām periodiski tika atskaņota Krieviju identificējoša mūzika – “Kaļinka”.
Ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kad joprojām līst ukraiņu asinis par neatkarību un no Austrumu kaimiņa tiek draudēts kodolkaru, man tas likās absolūti nepieņemami. Turklāt šīs mūzikas atskaņošanas laikā stadiona komentētājs aicināja klātesošos enerģiski ritmā plaukšķināt līdzi. Daļa tā arī darīja – plaukšķināja. Daži tomēr svilpa. Taču lai vai kā, pasākuma apskaņošanas grupa ilgu laiku turpināja strādāt tādā pat garā. Daļai skatītāju (man arī) šāda muzikāli-politiskā gaume nešķita laba.
Pirmkārt, jau minētā Krievijas agresīvā kara dēļ pret Ukrainu un Rietumu civilizāciju, arī pret Latviju. Skaidrs, ka mūsu valstī dzīvo daudzi Krievijas atbalstītāji, kuri to vien gaida, lai Krievijas armija nāk iekšā Latvijā un dara to pašu, ko Ukrainā. Taču man līdz šim likās, ka starptautiska sporta pasākuma rīkotāji mūsu valstī nepieder šim piektās kolonas lokam. Izskatās, ka esmu kļūdījies.
“Kaļinkas” muzikālā izvēle turpinājās arī bronzas spēles laikā, kad Fokerots un Bulgačs cīnījās par medaļām pret Polijas volejbolistiem. Pie kārtējās “Kaļinkas” neizturēju un devos pie pasākumu apskaņošanas ložas un izteicu savas pretenzijas. Tad gan turpmāk Krieviju identificējošā mūzika vairs neskanēja. Bet bija skaidrs, ja neviens nebūt protestējis, vakars turpinātos iepriekšējās muzikālās gaumes skaņās. Diemžēl tādu samiernieku, kā ierasts, latviešu vidū ir ļoti daudz, un ierastais arguments – nejauksim pludmali, sportu, mūziku ar politiku kopā – ir ilgdzīvotājs. Gudrākie cilvēki šādas ilūzijas gan ir zaudējuši.
Taču joprojām, nav skaidrs, kas tas bija – vai pasākumu rīkotāju slēptas simpātijas pret Krieviju, sak, ja nedrīkst volejbolisti startēt, tad vismaz ar mūziku atspēlēsimies, vai vienkārši politiskais un muzikālais analfabētisms? Slikti sanāca tik un tā. Nav skaidrs, kā šādu muzikālo gaumi uztvēra ārzemnieki, to skaitā Polijas volejbolisti, treneri. Kāds palika viņu iespaids par Rīgu un Latviju. Kā zināms, Polija un arī Latvija ir vienas no aktīvākajām palīdzības sniedzējām Ukrainai karā pret agresorvalsti Krieviju.
Uz šī fona “Kaļinkas” muzikālā gaume kontinenta čempionātā izskatījās vairāk nekā apšaubāma un slikta reklāma mūsu valstij un tautai. Pilnīgi iespējams, ka ārvalstu viesi secināja, ka Latvija tā pati mazā Krievija vien ir. Vismaz šādas mūzikas uzspiešana auditorijai varēja dot tam iemeslu. Te jāņem vēra, ka pats personiski visas dienas un spēles čempionātā neapmeklēju. Tāpēc pieļauju, ka “Kaļinka” par prieku mūsu nedraugiem tika “dragāta” uz nebēdu ne vienreiz vien.
Saistībā ar notikušo nav pagaidām dzirdams pasākumu rīkotāju viedoklis. Un kāds ir Latvijas volejbola federācija skaidrojums par notikušo? Sports, medaļas – tas ir lieliski, bet mūzikai arī ir nozīme. Tā arī par kaut ko liecina. Dažkārt vairāk par godalgām un rekordiem.
