Jeļena Avotiņa-Jekateriničeva: Normāliem krieviem ir kauns par Kremli 45
Kāda diplomātiskās etiķetes semināra pārtraukumā Vladivostokā 2012. gadā kāds jauns politiķis klients pēkšņi sacīja: “Gribat, es jums divos vārdos izstāstīšu mūsu pilsētas vēsturi? Vladivostokai kā Krievijas teritorijai ir tikai kādi 160 gadi, un vēl mazliet. Jā, te tūkstošiem gadu bija ķīniešu zeme. Tā ir taisnība. Bet vienā dienā 19. gadsimta vidū šurp atbrauca impērijas kara flotes kuģi ar lielu skaitu nabadzīgu un badainu matrožu. Mēs (kā izteicās klients. – J. A. J.) noslepkavojām pie visiem velniem visus vietējos iedzīvotājus un devām pilsētai nosaukumu “Esi saimnieks pār Austrumiem” (aptuveni 80 gadus pirms tam impērija tāpat noslīcināja asinīs, iekaroja un nosauca cita reģiona galvaspilsētu par Vladikaukāzu – “Esi saimnieks pār Kaukāzu”). Ātri uzbūvēja necaursitamu daudzlīmeņu fortu uz Russkajas salas, kur zem zemes līdz mūsdienām ir viss nepieciešamais daudzgadu ielenkuma pārciešanai, tajā skaitā maizes rūpnīca, dzeramā ūdens avoti, hospitālis, dzīvojamās telpas un ieroču noliktavas. No tiem laikiem šeit ir mūsu, krievu, zeme, jo tā gribēja cars.”
“Ē-ē… lūgtum, taču, vai tuvējām Ķīnas un Japānas valstīm nav tādu pašu nepieļaujamu iekarošanas plānu, kā jums liekas? Tur patriotiskais noskaņojums ir tikpat stiprs,” apjukusi pajautāju es.
“Protams, ka ir! Sapņo par to pastāvīgi! Mēs, Tālo Austrumu nocietinājumi, jūtam to uz savas ādas katru gadu un katru dienu. Viņi pastāvīgi sapņo mums kaut ko noķeksēt. Bet visiem šiem skaudējiem pasaules sabiedrība noteikti sados pa pirkstiem, jo mainīt robežas nedrīkst. Arī mūsu agresīvā Krievijas vēsture ir tikai vēsture, jo mēs, krievi, sen jau esam civilizēti cilvēki un vairāk neko neiekarojam. Vai, es pagaidām izsakos nediplomātiski!” runāja mans klients, bet pēc pārtraukuma mēs turpinājām semināru.
Diplomātiskās etiķetes likumi, kuriem ir starptautisks raksturs, ir vienkārši un saprotami. Šī mācību priekšmeta pamati – starp visām 193 Apvienoto Nāciju Organizācijas valstīm nebūs konfliktu un karu, ja katra valsts izpildīs tik vien kā četrus bāzes principus.
1) Cienīt katras valsts suverenitāti (praktiski tas izpaužas cieņā pret svešas valsts karogu, himnu, ģerboni un valsts valodu). Kā visvienkāršāko piemēru atceramies visas sporta sacensības, kurās tiek izpildīta valsts himna un tiek pacelti karogi, vai arī varam atcerēties (kā piemēru pretējam) absurdo valodas referendumu Latvijā 2012. gadā;
2) atzīt visu ANO valstu vienlīdzību neatkarīgi no iedzīvotāju skaita, teritorijas lieluma vai ekonomiskajiem rādītājiem. Atgādinu, ka gigantiskā vienu miljardu trīssimt miljonu lielā Ķīna bez vārda runas atzīst diplomātisko vienlīdzību ar mazītiņo Monako valsti, kur dzīvo tikai 36 tūkstoši divu kvadrātkilometru platībā, kā arī ar visām citām ANO valstīm;
3) neiejaukties citas valsts iekšējās lietās;
4) ievērot citas valsts teritoriālo nedalāmību. Godājami cilvēki/valstis bez uzaicinājuma ciemos ar ieročiem rokās nestaigā un svešas mājas/valstis nepiesavinās.
Apvienoto Nāciju Organizācijas kā vienīgā instrumenta, kam nāktos vienreiz un par visām reizēm izbeigt novārdzinošos, bezjēdzīgos, atbaidošos karus, izveidošanas priekšvakarā bija beidzies Otrais pasaules karš. Mani vecāki ir tā upuri, viņu agrā bērnība pagāja šausminošos apstākļos, evakuējoties no Baltkrievijas un centrālās Krievijas. Taču pēc 75 gadiem viss atkārtojas, vai ne?
Citēju Eiroparlamenta deputātu, profesoru, matemātikas doktoru Kārli Šadurski: “Šodien Kremļa darbības Krimā ir tādas pašas kā Hitlera iesākuma darbības Sudetos (..) Čehoslovākijai nejautāja par Sudetiem, tāpat kā tagad nejautā Ukrainai par Krimu.”
Kur gan šodien ir ANO nolikuma un diplomātijas likumu ievērošana no Kremļa puses, ļaujiet man jautāt padomiskajiem krieviem, tas ir, “zombijem” – Vladimira Vladimiroviča un Kremļa masu mediju piekritējiem? Neviena valsts (izņemot Ziemeļkoreju) neatbalsta Krimas aneksiju.
Padomjvalodīgie un mēs, normālie krievi, – tās ir pretējas sociuma kategorijas. Padomju oponenti ir pārliecināti, ka viņiem vienmēr kāds ir kaut ko “parādā” – valsts jeb citi pasaules cilvēki. Viņi ir pārliecināti par savu mītisko “varenību” un tajā pašā laikā tic jebkurām safabricētām baumām faktu vietā, marinē savu vadoņu līķus, kā arī viegli un dabiski uzskata svešas mantas par savām. Padomjvalodīgie nevēlas izprast, ka tiesības uz pašnoteikšanos ir tikai pamattautām, bet nekādi ne iebraucējiem. Briesmīgi niknojas, ka visas valsti veidojošās suverēno valstu nācijas prasa padomjvalodīgos mācīties viņu dzīvesvietas valstu valodas. Viņi atkārto savu lielmanības un tumsonības scenāriju visur bijušajā PSRS. Savukārt mēs, normālie krievi, protam ievērot visus četrus starptautisko labo manieru principus.
Cik diplomātijas principu ir pārkāpis Putina kungs attiecībā pret suverēno, neatkarīgo, teritoriāli nedalāmo ANO valsti Ukrainu? Visus! Pliķis sejā, ņirgāšanās, sava tuvākā slāvu kaimiņa, brīnišķīgās neatkarīgās Ukrainas un tās tautas pazemošana – lūk, ko šodien ir pastrādājis Kremlis. Padomiskie pretargumenti par “slikto Ameriku”, kura esot “iekarojusi Dienvidslāviju/Irāku/Afganistānu”, ir smieklīgi un glupi – tās visas ir neatkarīgas ANO valstis, kurās ar starptautiskām policijas (pasvītroju!) metodēm tika savaldīti vietējie varas maniaki. Vai tad šīs valstis pašlaik ir ASV štati nr. 52, 53 un 54? Nebūt ne. Savukārt Krima, milzīga svešas valsts Ukrainas teritorija, kur iedzīvotāju skaits ir 2 miljoni un 24 tūkstoši – kas ir salīdzināms ar mūsu pašu mīļoto Latviju – un kuras platība ir 26 081 kvadrātkilometrs, kas ir pat vairāk nekā militāri varenajai un harismātiskajai Izraēlai, pēkšņi vienā mirklī kļuva par jaunu Krievijas jaunās impērijas subjektu. Un Krievija pati, kā pēkšņi izrādījās, ir tikpat noziedzīga un agresīva valsts, kā bija PSRS.
Man ir bail domāt, kādu nesodāmības un agresijas atsperi pašlaik ir iedarbinājis Kremlis attiecībā uz visām pārējām Krievijas Federācijas teritorijām (ne tikai Tālo Austrumu) un kādus asiņainus terorisma aktus var gaidīt katrs Krievijas iedzīvotājs jebkurā pasaules punktā, iekšpus Krievijas tajā skaitā. Mana Dzimtene atkal kļūs par ekonomiskās un kulturālās izolācijas objektu un uz katru krievu pasaulē lūkosies kā uz barbaru un mežoni, kas nezina pat elementāros diplomātiskās etiķetes pamatprincipus. Pat negribas ticēt, ka manas paaudzes normālo Krievijas iedzīvotāju dzīvē valdošā Kremļa režīma dēļ ir gadījies TĀDS kauns.
