Normālais Fransuā Olands 0
Vēl nesen Fransuā Olands bija ārpus Francijas un īpaši ārpus Vakareiropas visai maz pazīstama persona. Šobrīd viņam ir labas izredzes uzvarēt Francijas prezidenta vēlēšanās. Jo no desmit atsijātajiem kandidātiem, kuri spēkosies pirmajā kārtā (22. aprīlī), aptuveni pusi var dēvēt par nopietniem pretendentiem, bet visas līdzšinējās aptaujas rāda, ka finālā (6. maijā) tiksies Fransuā Olands un Nikolā Sarkozī.
Šis gaidāmais duelis jau tiktāl ieprogrammējies franču prātos, ka citi kandidāti pārmet medijiem priekšlaicīgu kampaņas “sarkoolandizāciju”.
Sociālists ar buržuja izcelsmi
Taču aptauju līderi vienmēr ir piesaistījuši sev saasinātu uzmanību. Tieši tāpēc pirms pieciem gadiem, kad tika ķidātas Sarkozī un Segolēnas Rojālas biogrāfijas, pasaule uzzināja ko vairāk par Olandu kā “Sego” dzīvesbiedru un viņas četru bērnu tēvu. Drīz gan atklājās, ka abu attiecības ir paputējušas, bet tas aiz politiskiem iemesliem nebija ticis afišēts, jo Fransuā Olands bija arī Rojālas kandidatūru izvirzījušās Sociālistiskās partijas pirmais sekretārs, tātad lielā mērā atbildīgs par viņas kampaņas organizēšanu. Kad 2008. gadā Olands iesildīto partijas krēslu pameta un viņam atlika vien nodoties Korēzas departamenta padomes priekšsēdētāja pienākumiem, jau šķita, ka viņa izredzes nonākt lielās politiskās skatuves priekšplānā ir gandrīz zudušas.
Sociālisti pārsvarā cerēja uz Starptautiskā valūtas fonda vadītāja Dominika Strosa-Kāna atgriešanos, taču zināmais seksa skandāls tam pārvilka svītru. Olanda panākums partijas priekšvēlēšanās pagājušā gada oktobrī bija visai pārliecinošs un ievadīja viņa kāpumu sabiedriskās domas aptaujās.
Vairākums redzamāko franču kreiso politiķu cēlušies drīzāk buržuāziskā vidē, tajā skaitā 1954. gadā dzimušais un katoliskā garā audzinātais Fransuā Olands (māte – sociālā darbiniece, tēvs – mediķis, vadījis klīniku un kā daudzi bijis “franču Alžīrijas” aktīvs politisks atbalstītājs). Sociālistu kandidāts ieguvis arī Francijas politikas aprindām raksturīgo izglītību un absolvējis Valsts administrācijas skolu, kas paver durvis uz valsts pārvaldes eliti. Olands ir tuvāks Eiropas sociāldemokrātijas labējam spārnam, kur vārds “sociālisms” netiek pretstatīts “kapitālismam”. Olands mīl atsaukties uz Fransuā Miterānu, taču arī Piektās Republikas vēsturē pirmais prezidents – sociālists nebija brīvā tirgus kapracis un savā ārpolitikā drīzāk pielika roku tā dēvētās sociālisma nometnes norakšanai Eiropā.
Vai spēs iekāpt Miterāna kurpēs?
Paralēles ar pagātni tiek vilktas arī tāpēc, ka Miterānam un kristīgajam demo-krātam Helmutam Kolam savulaik izdevās atrast izeju no šķietama strupceļa situācijām, viņiem bija galvenā loma mūsdienu Eiropas Savienības izveidē svarīgā Māstrihtas līguma noslēgšanā (1991), kas referendumā Francijā izgāja kā caur adatas aci, lielā mērā pateicoties Miterāna autoritātei. Ir jautājums, vai iespējamais Olanda un Vācijas kancleres Angelas Merkeles vai viņas pēcteča (pēc 2013. gada) tandēms būtu spējīgs līdzīgā veidā risināt Eiropas tagadējās problēmas. Rodas arī jautājums, vai daži Olanda solījumi, kas varētu sarežģīt attiecības ar Vācijas valdību, piemēram, solījums papildināt ES fiskālās disciplīnas līgumu ar klauzulām par izaugsmi un solidaritāti, ir vairāk priekšvēlēšanu retorika vai izriet no kandidāta dziļākas pārliecības. Jāņem vērā, ka vēlēšanu kampaņās Eiropu parasti pārvērš par peramo zēnu, ko apliecina arī Sarkozī diezgan neveiklā veidā vērstā kritika pret Šengenas zonu.
Par to, kā ES varētu funkcionēt, Olands, šķiet, sliecas pārņemt “koncentrisko apļu” teoriju, proti, Vācija un Francija kopā ar pārējām dibinātājvalstīm veido kodolu, kuram citas valstis pilnībā vai atsevišķās jomās pievienojas atkarībā no to vēlēšanās vai gatavības pakāpes.
Politiķu debatēs konkrētība bieži tiek aizstāta ar kādu tautai pievilcīgu skaitlisku izteiksmi kā Olanda viltīgā apņemšanās aplikt ar nodokļiem miljonārus 75% apmērā. Olands savā ziņā ir spiests pielāgoties “Kreisās frontes” (kas salīdzināma ar vācu “Die Linke”) līdera Žana Lika Melanšona tautas tribūna stilam un idejām. Tās atgādina dīvainu marksisma, trockisma un nacionālisma sajaukumu, bet viņa reitingi ir pietiekami augsti, lai ar tiem rēķinātos, un viņa piekritēju atbalsts būs nepieciešams Olandam gan prezidenta vēlēšanu izšķirošajā kārtā 6. maijā, gan drīz pēc tam arī parlamenta vēlēšanās. Abu politiķu attiecības ir vēsas – Melanšons reiz pat izteicās, ka diez vai valsts kuģim būtu piemērots “ūdensvelosipēda kapteinis”, respektīvi, Olands.
Ar skuteru uz Elizejas pili
Fransuā Olanda iecienītākais transportlīdzeklis tomēr ilgāku laiku bija nevis ūdensvelosipēds, bet skuters, kas dod iespēju veikli manevrēt Parīzes ielu sastrēgumos. Arī būt tuvākam vienkāršajiem pilsoņiem. Pēc Olanda apgalvojuma, Francijai vajadzīgs “normāls” prezidents – mājiens, ka tāds gluži nav Sarkozī ar savām šovbiznesa zvaigznes manierēm un tieksmi visur zīmēties un jaukties. Uz Elizejas pils saimnieka fona Olanda omulīgā ierēdņa tēls daudziem rada nomierinošu iespaidu. Tiesa, lai iegūtu prezidenta veidolam vairāk atbilstošas aprises, Olands nolēma notievēt vismaz par desmit kilogramiem. Pilsoņiem patīk arī viņa interese par vēsturi un futbola eksperta slava – Olands pats kādreiz jaunībā spēlējis “FC Rouen”. Tāpat intelektuāļu kompānijā viņš jūtas ērti – kādreiz piestrādājis par ekonomikas pasniedzēju, bijis iesaistīts dažādos sociālos projektos, rakstījis grāmatas un daudz publicējies presē. Olandam, kurš “nemīl bagātniekus”, protams, ir labi sakari lielā biznesa aprindās, un, pats par sevi saprotams, mediju vidē. Īpaši ievērojot to, ka viņa sirdsdraudzene Valērija Trīrveilere ir “Paris Match” žurnāliste. Un viss iepriekš sacītais iederas ne vien Fransuā Olanda, bet arī Francijas politiskās dzīves, ja tā var teikt, “normalitātes” robežās jeb ieradumos.
Atliek pārvarēt pēdējos šķēršļus. Viens no tiem ir Nikolā Sarkozī, kurš ir spēcīgāks ne prezidenta, bet tieši prezidenta amata kandidāta lomā. Un kurš intervijā jau pieminētajam “Paris Match” bija paļāvīgs: “Franči ir gudri. Viņi izlems. Viņu izvēle būs īstā.” Jācer, ka vismaz šoreiz Sarkozī izrādīsies taisnība…
