Nordiskās nevainības zaudēšana. Uzvaras parka bedres visbīstamākās? “LA” nedēļas apskats 1
Cilvēks. Par un ap Egilu Levitu
Ar pilsoniski aktīvu cilvēku parakstītu vēstuli “Par izcilu Valsts prezidentu” sākusies kampaņa par jurista un politologa Egila Levita virzīšanu uz Rīgas pili. Par šīs kampaņas sastāvdaļu var uzskatīt arī Levita grāmatas “Valstsgriba” plašo prezentācijas sarīkojumu Latvijas Universitātē. Ar aktīvu atbalstu daļa sabiedrības cer jau laikus psiholoģiski iespaidot Saeimu, lai tā nobalso tieši par Levitu. Taču šajā iespaidošanas procesā līdzās gaumīgiem pārliecināšanas elementiem jau parādījušās “pārcukurotas variācijas”, kuru dēļ pat tapis dažs labs materiāls Levita antikampaņai. Droši vien, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, kaislības tikai palielināsies.
Pats Egils Levits ir sacījis, ka viņa lēmums kandidēt uz prezidenta amatu būšot atkarīgs no tā, vai visa koalīcija varēs vienoties par kopīgu kandidātu. Līdz šim viņu kā iespējamo prezidenta kandidātu nosaukusi Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija, bet oficiāli gan neviens vēl neesot uzrunājis. “Es runāju ar visiem, visi man kaut ko saka, bet tas nav oficiāli,” Levits neslēpa intervijā LTV.
Nelaime tā, ka Levits nav satuvinājies ne ar vienu politisko spēku, jo ir tiesnesis, tātad politiski neitrāls.
Ne vienam vien politikas noteicējam viņš ir pārāk gudrs, jo ir Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu koncepcijas autors, bijis tieslietu ministrs, Saeimas deputāts, Satversmes preambulas tēvs, strādājis par vēstnieku vairākās valstīs, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā un Starptautiskajā arbitrāžas tiesā, vadījis Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju… Septiņdesmito gadu sākumā septiņpadsmit gadu vecumā emigrēja no padomju Latvijas uz Vāciju, jo tā vēlējās viņa tēvs, kurš bija disidents. Levits piedalījās atmodas kustībā, bija Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis, vēlāk “Latvijas ceļa” biedrs.
Augsti izglītota cilvēka biogrāfija, ko gan vairāk var vēlēties? Tomēr daļa politiķu, kuriem jābalso par Valsts prezidentu, tā nedomā, un Saeimā jau sākusies, tautas valodā runājot, tirgošanās par valsts augstāko amatu. Sak, mēs balsosim par jūsu izraudzīto Levitu tad, ja valdība augstajam Eiropas komisāra amatam virzīs mūsu cilvēku…
Ar pilsonisku aktīvu cilvēku kampaņu vien ir par maz. Lai gan šoreiz pirmo reizi par prezidentu būs atklāts balsojums, līdz ar to mazāk iespējama shēmošana, tomēr, visticamāk, tā netiks izslēgta pilnībā.
Darījums. Bibliotēkas ēkā pārdod dzīvokļus
Nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmums “Bibliotēkas nams” sācis piedāvāt dzīvokļus Krišjāņa Barona ielā 14 – šī ēka daudziem labi zināma, jo tajā no 1956. līdz 2014. gadam bija izvietota Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Pircējiem piedāvā 57 dzīvokļus 20–80 kvadrātmetru platībā, kā arī astoņas biroju telpas.
SIA “Bibliotēkas nams” valdes loceklis Kalvis Urmans atklāj, ka dzīvokļu cenas ir 2000–3000 eiro par kvadrātmetru. Rēķinot augstāko cenu, iznāk, ka par dzīvokli 80 kvadrātmetru platībā pircējam būtu jāsamaksā 240 000 eiro. Turklāt jārēķinās ar papildu izdevumiem, tāpēc ka dzīvokļi ir ar tā dēvēto “melno apdari”. Neviens dzīvoklis vēl neesot pārdots, jo piedāvājumā tie ir tikai pirmo nedēļu.
Šo ēku valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” pūlējās pārdot izsolēs kopš 2015. gada septembra, kad tās sākumcena bija 3,872 miljoni eiro. Tā kā pircēji nepieteicās, vairākkārt atkārtoti rīkotajās izsolēs sākumcena pamazām saruka, kamēr 2017. gada septembrī īpašumu izdevās pārdot par 1 946 000 eiro.
Pēc “Firmas.lv” datiem, SIA “Bibliotēkas nams” īpašnieki ir Latvijā reģistrētās SIA “ITG Group” (90% kapitāldaļu) un SIA “Property” (10%). Bet patiesā labuma guvējs ir Kazahstānas pilsonis Bolats Begulovs.
Noslēpums. Cīņa par varu futbolā
Latvijas futbola dzīvē kaislības sit augstu vilni, taču jau atkal ne saistībā ar pašu galveno – sasniegumiem laukumā vai vismaz veidu, kā līdz tiem nonākt, bet gan cīņā par varu. Opozīcijas spēki, noorganizējot ārkārtas kongresa sasaukšanu, šonedēļ mēģinās gāzt no amata Latvijas Futbola federācijas prezidentu Kasparu Gorkšu, kurš kopš ievēlēšanas pagājušā gada aprīlī virknē jautājumu glaudījis ne pa spalvai, mēģinot dabūt ārā daudzās blusas un sliktās paražas. Tostarp – vēršoties tiesībsargājošās iestādēs, jo esot izaugusi paaudze, kas pieradusi futbolā pelnīt ar ne tām godīgākajām metodēm.
Taču Gorkšam ir ļoti grūts uzdevums, ja ārpusē uzceltas barjeras un arī valdē vairākums situāciju vērtē no šaurāku interešu skatpunkta.
Futbols ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā ir tik liela sociāli ekonomiska kustība, ka pat tad, ja nacionālā izlase reti izdara trīs sakarīgas piespēles pēc kārtas, virtuvē allaž kāds gatavs zāģēt ķeblītim kāju. Jo – tur ir nauda. Ļoti centīgi ar zāģi rīkojas telpu futbola saimnieks Vadims Ļašenko un atbalstītāju brigāde, kuri, izmantojot populistiskas metodes, sēj biedros šaubu sēklu. Piemēram, uz Gorkša preses konferenci aizsūtīti savi cilvēki, kuri mēģina sasaistīt prezidentu ar netīriem cilvēkiem un notikumiem, tāpat – noplūdināti valdes sēdēs slepeni ierakstīti un no konteksta izrauti teikumi. Šie paņēmieni liecina tikai par to, ka opozicionāru rīcībā esošās kārtis ir ļoti vājas un šoreiz zoli neizdosies nospēlēt. Taču – varbūt šis ir tikai starpposms ceļā pēc uzvaras nākamā gada kongresā, kad paredzētas kārtējās prezidenta vēlēšanas.
Aizdomas. Nordiskās nevainības zaudēšana
Šķiet, ka Zviedrija kā valsts, kas rūpējas par visu sabiedrību, un šajā valstī dzīvojošie tolerantie un ar atbildības sajūtu apveltītie indivīdi lielai daļai Latvijas sabiedrības ir tāds kā ideāls. Kad organisks šīs vides produkts – banka, kas milzumu enerģijas un resursu ieguldījusi sava sociālās atbildības pilnā tēla veidošanā, – tiek pieķerts nesmukos darījumos, tad šoks ir sevišķi liels. Pagājušajā nedēļā “Danske Bank” Igaunijas filiāles 230 miljardu eiro naudas atmazgāšanas skandāla triecienvilnis sasniedza viņu zviedru kolēģus “Swedbank”. Bumbu uzspridzināja Zviedrijas televīzijas STV sižets ar apgalvojumu, ka “Swedbank” arī ir iesaistīta “Baltijas naudas atmazgāšanas skandālā”, kā tas tagad tiek dēvēts, un konkrēti – 4,3 miljardu eiro apmērā laikā no 2007. līdz 2015. gadam.
Tirgus reaģēja atbilstoši – “Swedbank” akciju cena gāzās lejup gandrīz vertikāli, zaudējot teju vai piekto daļu vērtības.
Ar to skandāls nebeidzas – amerikāņu investors un cīnītājs pret naudas atmazgāšanu Bils Brouders (tas pats, kas atbildīgs par “Magņitska saraksta” izveidošanu un daļu no starptautiskajām sankcijām pret Krieviju) jau paziņojis, ka “tas ir tikai sākums”, ka “lielu daļu Ziemeļvalstu banku sistēmas ir izmantojuši Krievijas naudas atmazgātāji un ne regulatori, ne bankas pašas šajā jomā neko nav darījušas gadiem ilgi” un draudējis ar kriminālapsūdzībām.
Zviedrijas banku sektors un “Swedbank”, visdrīzāk, labosies un atkopsies. Dažus miljardus lielie sodi, ar ko tas, ļoti ticami, beigsies, šāda izmēra banku nesagrauj. Ar laika distanci izrādīsies, ka lielākie zaudējumi ciesti sabiedrisko attiecību jomā, jo bankas rūpīgi spodrinātajā tēlā izsists pamatīgs robs. Tāpat rezultāts būs lielāka piesardzība pret Baltijas un Skandināvijas bankām, kā arī jebkuriem darījumiem ar Krieviju.
Dīvainība. Uzvaras parka bedres visbīstamākās?
Rīgas bedru epopeja ieguvusi jaunu elpu. Rīgas dome plāno Uzvaras parka atjaunošanā ieguldīt 3,81 miljonu eiro. Uzvaras parka infrastruktūra esot nolietojusies tik ļoti, ka apdraudot parka apmeklētājus. Izskatās, ka pilsētas saimnieki uz darbu mērijā lido ar gaisa baloniem vai brauc ar tramvaju, ka nav pamanījuši bedres, kas jau vairākus mēnešus apdraud rīdziniekus un pilsētas viesus arī uz teju visām galvenajām satiksmes ielām.
Laikam valdošā koalīcija Rīgā sen arī nav ieskatījusies, kas ierakstīts pašu apstiprinātajā galvaspilsētas vidēja termiņa plānošanas dokumentā.
Rīgas attīstības programmas 2014.–2020. gadam investīciju plāns tik tiešām paredz vairāku Rīgas parku atjaunošanu – Viesturdārza, Esplanādes, Kronvalda parka, Aldara parka, bet ne Uzvaras parka. Šajā plānā ir arī paredzēts gan Vanšu tilta remonts, gan Marijas un Čaka ielas pārbūve. Bet ne Uzvaras parka celiņu un tiltiņu būve. Izskatās visai dīvaini, ka Rīga tā vietā, lai vispirms salabotu bedres uz tiltiem un centrālajām ielām, par vairākiem miljoniem eiro plāno atjaunot Uzvaras parka celiņu segumu, uzbūvēt tiltiņu, uzbrauktuves cilvēkiem ratiņkrēslos, 23 velosipēdu novietnes, 50 soliņus, 55 atkritumu urnas…
Uzvaras parka remontam naudu nepiešķirs no domes pamatbudžeta, bet gan no Infrastruktūras fonda, kurā ieskaita pašvaldības nodevu no tiem, kas Rīgas teritorijā paredzējuši būvēt jaunu ēku vai veikt rekonstrukciju. Par naudas sadalījumu no šā fonda lemj Pilsētas attīstības komiteja, kuras vadītājs “Saskaņas” biedrs Maksims Tolstojs aizvadītajā nedēļā, nepaskaidrojot iemeslus, atkāpās no amata, viņa vietā stājoties Aleksejam Rosļikovam (“Saskaņa”). Pilsētas attīstības komiteja naudas pieteikumus pēc tam nodod izskatīšanai Finanšu un administrācijas lietu komitejā, kuru savukārt vada Rīgas mērs Nils Ušakovs (“Saskaņa”). Tai arī pieder galavārds par fonda līdzekļu izlietojumu. Patlaban šajā fondā ir apmēram miljons eiro. Tiesa, tas ir tikai pagaidām. Būvniecība Rīgā ir aktīva, un tāpēc nauda “vajadzīgajiem objektiem” atradīsies.
Taču vai Rīgā šopavasar bedru maz, ka pirmās jālabo tās, kas parkā? Varbūt atbilde šīs dīvainības skaidrošanai vispirms jāmeklē kalendārā.
Sagatavojuši: Zigfrīds Dzedulis, Ilmārs Stūriška, Olafs Zvejnieks, Gundega Skagale, Māra Libeka
