Noraujot viltus maskas. Jāņa Bruģa proza 1
Rēzeknietis Jānis Bruģis (īstajā vārdā Jānis Zaremba), iepazīstinot ar sevi, teic: “Dzimis esmu 1956. gada 28. maijā Rūjienā. Vecākus dzīves ceļi bija aizveduši uz šo pusi, bet jau 1962. gadā viņi atgriezās Latgalē, un visa mana bērnība pagāja Ludzā. Kad pienāca laiks pēc skolas izvēlēties turpmāko profesiju, nolēmu, ka saistīšu dzīvi ar celtniecību. Tāpēc 1972. gadā turpināju izglītību toreizējā Friča Roziņa Maltas sovhoztehnikumā, iegūstot celtnieka tehniķa kvalifikāciju rūpnieciskajā un civilajā celtniecībā. Kā redzat, tas nekādā veidā nav saistīts ar manu literāro darbību, tāpēc neuzskatu sevi par profesionālu literātu. Man tas drīzāk ir viens no pašrealizācijas veidiem, kā labs hobijs.”
Viņš vairākus gadus nostrādājis Malnavas sovhoztehnikumā par būvdarbu vadītāju, un šis periods iedvesmojis stāstu ciklam “Vectētiņa stāsti”. Tie gan vēl pagaidām nekur nav publicēti, izņemot “Kā Jāzeps par Cilvēku tapa” – laikrakstā “Rēzeknes Vēstis”.
Pirmā J. Bruģa publikācija bija izlasāma laikrakstā “Rēzeknes Vēstis”. No 2014. gada viņš darbojas literātu biedrībā “Latgales ūdensroze”, prozas darbi publicēti biedrības kopkrājumos “Rositten” (2015) un “Ejam pa dzīvi” (2018). Lai gan Jānis atzīst, ka prozas lauciņš viņam ir tuvāks, dažreiz uzraksta arī dzeju, kas publicēta kopkrājumā “Ejam pa dzīvi” un dzejas almanahā “Rēzekne 2018”.
– Kāda, tavuprāt, ir rakstnieka sūtība?
J. Bruģis: – Jebkuram, kurš uzņemas misiju savas domas paust plašākam cilvēku lokam caur literatūru, vajag censties mūsu pasauli padarīt kaut mazliet labāku, humānāku. Darbā noteikti ir jāizgaismo negatīvais tā, lai norautu viltus maskas un parādītu ļaunuma patieso būtību. Ir svarīgi savā garadarbā ielikt humānisma morālās vērtības.
– Kuru autoru darbi tevi visvairāk uzrunā?
– Man ir tuvi dižo rakstnieku romantiķu darbi – Džeka Londona vai krievu rakstnieka Aleksandra Grīna daiļrade. Vienmēr esmu apbrīnojis Aleksandra Pikuļa virtuozo humora un ironijas pilno stilu. No klasiķiem varu minēt, piemēram, Aleksandru Dimā vecāko. Sevišķi tuvi man ir arī rakstnieku fantastu darbi.
Lasītājiem piedāvājam Jāņa Bruģa stāstu cikla “Vectētiņa stāsti” vēl nepublicētā stāsta “Dīvainā sērga” fragmentu.
“Staņislavs sāka saprast, ka kaut ko viņš nespēj saprast, bet, ko viņš nespēj saprast, tā arī nesaprata. Tādas kā iekšējas prostrācijas pārņemts, viņš nodzēsa gaismu, aizvēra čīkstošos vārtus un, sēdies sava bērīša ratos, nolēma doties pie sava kaimiņa noņemt stresu, izkratīt sirdi un uzlabot saprašanu.
Kaimiņš Francis strādāja saimniecības smago darbu mehanizācijas brigādē un ne vienu reizi vien bija remontējis kūtsmēslu izvākšanas transportieri Staņislavam uzticētajā fermā. Visumā viņš slavējās kā prasmīgs, attapīgs un pat viltīgs vīrs, kurš savu labumu prata atrast pat tur, kur citi saskatīja tikai zaudējumus. Varbūt tieši šīs rakstura īpašības bija pamudinājušas viņu blakus valsts pamatdarbam nodoties arī ķīmiķa profesijai. Precīzāk izsakoties, pašdarinātā brūvēšanai. Daudzi visā apkārtnē dzīvojošie zināja, kur var sadabūt jebkurā diennakts laikā, ja stipri slāpst. Aiz rokas veiklo darboni tomēr nebija izdevies saķert ne priekšniekiem, ne pat uzplečotām amatpersonām. Pirms dažiem gadiem saistībā ar viņa nelegālo rūpalu bija noticis kāds pavisam komisks gadījums, par kuru nevaru nepastāstīt arī es.
Viens no Franča brigādes vīriem, pavairāk nobaudījis “ķīmiķa” ražoto “produktu”, pārrodoties mājās vēlu vakarā, bija sarīkojis savai laulenei kaut ko līdzīgu Bērtuļa naktij. Nelaimīgā kundze bija dabūjusi vienā naktskreklā bēgt no mājas ārā un prasīt patvērumu pie kaimiņiem. Pēc tam tā bija pierakstījusi iesniegumu milicijai, smalki aprakstot, kurš ir pie vainas viņas vīra nodzirdīšanā. To nākamajā dienā bija izdibinājis arī pats ģimenes skandāla vaininieks un, solidaritātes jūtu vadīts, pabrīdināja Franci, sakot: – Gaidi ciemiņus! Bet zaļā pūķa priesteris pakasīja pēcpusi un noteica: – Paldies! Lai jau nāk, sagaidīšu godam.
Operatīvās informācijas vadīts, Francis noglabāja agregātu un saražoto “mantu” pļavā, siena zārdā. Tad ielēja tīru akas ūdeni lielajā, desmitlitrīgajā piena kannā un, lai produkts izskatītos naturālāks, pielēja tam klāt lāsi piena. Uzlicis virsū kannai baltu auduma salveti, pamācīja savu sievu Leontīni: – Kamēr es ar “dārgajiem” viesiem runāšu uz sliekšņa, tu mazliet pašpricē uz šī drānas gabaliņa īsto “produktu” aromātam.
Tad, uzlicis kannai vāku, viņš noglabāja to stūrī pie skapja blakus gultai. Skatuve bija sagatavota aktieru uznākšanai. Žēl tikai, ka ar skatītājiem bija tā bēdīgāk.
Ciemiņi patiešām nelika sevi ilgi gaidīt. Jau nākamās dienas vakarpusē iecirkņa pilnvarotā UAZiks kopā ar diviem brīvprātīgajiem kārtības sargiem ieripoja Franča pagalmā. Saimnieks, kā jau namatēvam pieklājas, sagaidīja atbraucējus uz verandas sliekšņa.
– Pilsoni Mosān, par jums ir saņemta oficiāla sūdzība, ka jūs nodarbojaties ar neatļautu rūpalu – kandžas tecināšanu. Mums šis fakts ir jāpārbauda, tāpēc veiksim vietas apskati. Te ir lēmums par pārmeklēšanu. Lūdzu, iepazīstieties.
Milicijas iecirkņa pilnvarotais, jaunākais leitnants, šoreiz bija stingri oficiāls un likās pati bardzība. Francis, piemiedzis acis un tēlodams tuvredzīgo, ilgi studēja uzrādīto papīru. Tad, nevainīgi papletis rokas, noteica: – Nu, ko jūs, pilsoni inspektor, es ar tādām lietām nenodarbojos. Būšu atkal nelabvēļu apmelots. Ir jau te viens otrs, kuram uz mani zobs. Meklējiet, jo tāds jau ir jūsu darbs.
Inspektors abus družiņņikus nokomandēja pārmeklēt saimniecības ēkas, bet pats devās iekšā dzīvojamajā mājā, kur viss jau bija sagatavots “teātra izrādei”.
