Jāmeklē citi risinājumi, lai atvieglotu smagi slimo ciešanas. Deputāti noraida iniciatīvu par eitanāziju 8
Ināra Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeima ar nelielu balsu vairākumu ceturtdien piekrita Mandātu, iesniegumu un ētikas komisijas ierosinājumam noraidīt portāla “Mana balss” iesniegto kolektīvo iniciatīvu par eitanāzijas legalizāciju.
(Iniciatīvu portālā parakstījuši 10 975 iedzīvotāji, un, kā zināms, – ja šajā sabiedrisko iniciatīvu portālā savākti vismaz 10 000 paraksti, tad attiecīgo priekšlikumu var iesniegt un tas jāizskata Saeimā.)
Vakar parlamentā par noraidīšanu bija 49, bet pret – 38 deputāti, no kuriem vairāki pauda viedokli, ka runa nav par atbalstu eitanāzijas legalizēšanai, bet gan par to, ka šo kolektīvo iesniegumu nevar atstāt bez ievērības un Saeimas komisijās kopā ar speciālistiem ir jāuzsāk diskusija par to.
“Mēs nevaram šo problēmu vienkārši paslaucīt zem tepiķa un par to nediskutēt, jo tas ir plašāks jautājums, kas skar arī juridiskās un cilvēktiesības,” Saeimas sēdē sacīja Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride (“AP”).
Saeimas darba kārtībā ceturtdien bija lēmuma projekts par 10 505 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizāciju” turpmāko virzību.
Mandātu komisija bija ierosinājusi iesniegumu noraidīt. Taču daļa deputātu tam nepiekrita, uzskatot, ka kopā ar ekspertiem šī problēma ir jāvērtē vismaz trijās Saeimas komisijās – Sociālo un darba lietu, Juridiskajā un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.
Taču Saeimas balsojums nozīmē, ka deputāti nav deleģējuši komisijām uzdevumu uzsākt šādu diskusiju, noraidot iesniegumu.
Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve, lai atvieglotu viņa ciešanas. Mandātu, iesniegumu un ētikas komisijas priekšsēdētāja Janīna Kursīte-Pakule (NA) Saeimas sēdē minēja vairākus komisijā vērtētus aspektus, ieskaitot ētisko faktoru, kas saistīts ar ārstu doto Hipokrata zvērestu.
Tajā ārsti arī apņemas “visaugstākajā cieņā uzlūkot cilvēka dzīvību”, kas nozīmē, ka eitanāzijas atļaušana varot arī atstāt psiholoģisku iespaidu uz ārstniecības personālu.
J. Kursīte-Pakule pieļāva, ka par šo jautājumu varbūt ir nepieciešams referendums, bet līdz šim par to neesot notikusi pat plašāka diskusija speciālistu un ekspertu vidū, kādai būtu jānotiek vispirms, un tad tikai jāuzsāk debates Saeimā.
Līdz šim eitanāzija ir legalizēta tikai dažās valstīs, piemēram, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, kā arī Šveicē, kur atļauta ārsta asistēta pašnāvība.
“Šī nav tā lieta, kur Latvijai vajadzētu būt pirmajā piecniekā,” uzskata J. Kursīte-Pakule. Atbalstu komisijas piedāvājumam debatēs izteica arī Zaļo un zemnieku savienības deputāti, bet balsojumā – parlamentārieši no vairākām frakcijām.
Bijusī veselības ministre, neatkarīgā deputāte Anda Čakša kolektīvo iesniegumu vērtē kā saucienu pēc palīdzības, bet tas nozīmējot, ka šis jautājums ir jārisina, nodrošinot kvalitatīvu paliatīvo aprūpi, atsāpināšanas medikamentus.
Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis (“AP”) šo uzskaitījumu papildināja arī ar psiholoģisko palīdzību, kādu vajadzētu sniegt smagi slimiem cilvēkiem, lai viņiem atgriežoties dzīvesprieks.
Viņa ieskatā iniciatīva ir laba tādā ziņā, ka liks politiķiem domāt, ko valsts ir darījusi, lai atvieglotu smagi slimo cilvēku ciešanas. I. Dūrītis tāpat kā A. Čakša uzsvēra, ka nevar runāt par eitanāzijas legalizēšanu, ja valsts nav darījusi visu, lai palīdzētu cilvēkiem, kas nonākuši šādos apstākļos.
Vairāki deputāti uzskatīja, ka Saeimas komisijās par to ir jārunā, jo “Saeimas lēmums nerisināt šo problēmu būtu skarba ziņa šiem cilvēkiem”, teica Juris Pūce (“AP”).
Evija Papule atgādināja, ka šo kolektīvo iesniegumu nevar salīdzināt ar pieprasījumu aizliegt uguņošanu, par ko vēlāk notika diskusija komisijās.
Atskaņas par Saeimas sēdes debatēm pēc tam atspoguļojās arī sociālajos tīklos.
“Dzīvība ir vērtība, bet uzskatu, ka Latvijā ir jābūt diskusijai par situācijām, kad fiziski un psiholoģiski nomocītam cilvēkam bez cerības uz atveseļošanos būtu iespējas aiziet no šīs pasaules.
Attiecīgi balsoju eitanāzijas jautājumā,” tviterī ierakstīja Jānis Dombrava (NA).
Turpat bija lasāmi arī dažādi viedokļi par garīdznieku iesaisti šajā diskusijā.
Inese Voika (“AP”) tviterī ierakstīja: “Jānodala politiķu autoritātes no tā, ko aicināt uz Saeimas komisiju ekspertu statusā. Ne visas autoritātes ir eksperti konkrētos jautājumos. Eksperti balsta izteikto nostāju savās zināšanās.”
Savukārt Jānis Iesalnieks (NA) norādīja: “Baznīcas šķirtība no valsts nenozīmē, ka Saeima nedrīkst uzklausīt garīdznieku viedokli, kā to Saeimā apgalvo atsevišķi “liberāļi”.
Baznīcai ir tādas pašas tiesības tapt uzklausītai kā citām sabiedrības grupām.
Un, ja kādam deputātam Baznīca ir autoritāte, tas ir tikai normāli. Domāju, ka eitanāzija ir jautājums, kurā Baznīca de facto ir viena no spēcīgākajām morālajām autoritātēm. Jebkur pasaulē. Tas nav tikai medicīnas jautājums, bet arī morāls.”
Saeimas Mandātu komisija iepriekš uzklausīja arī kristīgo konfesiju pārstāvjus, kuriem bija noraidoša attieksme pret iniciatīvu par eitanāzijas legalizēšanu.
Vai Saeima rīkojās pārsteidzīgi?
Ārsts: “Nav īstais laiks.”
Vilnis Sosārs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs: “Izejot no kovida radītā karastāvokļa, kad ir tik liela cilvēku mirstība, kad reanimācijas nodaļas ir pilnas ar slimniekiem, kad pacientiem ar hroniskām kaitēm ir ierobežota pieejamība pie ārstiem, tagad nebūtu pareizi sadalīt savas domas, lai risinātu eitanāzijas jautājumu.
Eitanāzijas legalizēšanas iniciators Pēteris Buks, kurš iesniedza iniciatīvu balsošanai portālā “manabalss.lv”, pieminējis, ka eitanāzija ir atļauta, piemēram, Nīderlandē. Bet to taču nevar salīdzināt ar Latviju! Mūsu ārsti ir izdeguši, viņu trūkst.
Tas, ka Saeimas deputāti noraidīja šo iniciatīvu, ir pilnīgi normāli. Varētu būt runa par nevajadzīgu, nejēdzīgu terapiju, kad ilgi tiek uzturēta smadzeņu nāve, ka nevajadzētu turpināt tādu terapiju, kurai nav nekādas perspektīvas.
Šādu lēmumu, saskaņojot ar slimnieka piederīgajiem, drīkst pieņemt jau tagad. Tas ir legāli, un šāds cilvēks varētu varbūt pat izglābt to, kuram ir nepieciešams pārstādīt kādu dzīvībai svarīgu orgānu.
Cilvēkiem, kuri cieš no kādas smagas slimības, tiek piemērota atbilstoša atsāpināšanas terapija, Latvijā šim nolūkam ir pieejami ļoti efektīvi medikamenti.
Bet diemžēl ne jau vienmēr pacients šādā gadījumā vēršas pie ārsta. Ja Buka kungs uzskata, ka nav iespējams cilvēku atsāpināt, ka mūsu valstī neesot paliatīvās aprūpes, tad jāteic, ka viņš apvaino tos mediķus, kas uz saviem pleciem iznes šo ļoti smago darba slogu.
Man patlaban mūsu sarunas laikā līdzās ir divi ģimenes ārsti un ķīmijterapeits, un arī viņi uzskata, ka mediķiem jau ilgstoši ir liels psiholoģiskais spiediens, diendienā ārstējot kovidu, un tagad nu galīgi nav īstā reize, lai spriestu par eitanāziju…”
Advokāts: “Bija jāpieaicina arī citi speciālisti.”
Rihards Poļaks, tiesību zinātņu doktors, zvērināts advokāts, kurš ilgi pētījis eitanāzijas jautājumu un iegūtās zināšanas apkopojis grāmatā “Tiesības uz nāvi. Eitanāzijas krimināltiesiskie, medicīniskie un ētiskie aspekti”:
“Saeima, neatbalstot eitanāzijas legalizāciju, rīkojās pārsteidzīgi un saglabāja līdzšinējo attieksmi, ko var salīdzināt ar strausa pozu – ja ir bailes, iebāžam galvu smiltīs un izliekamies, ka nekas nenotiek.
Saeima nevar izlemt objektīvi šādu jautājumu, pieaicinot tikai reliģisko konfesiju un paliatīvās aprūpes pārstāvjus. Tas nav pietiekami, jo nekādus jaunus argumentus no šiem pārstāvjiem deputāti nedzirdēs un jau iepriekš ir zināms, ka viņi būs pret eitanāzijas legalizēšanu.
Tiesa, paliatīvās aprūpes speciālistu viedoklis ir svarīgs, bet arī šie speciālisti nekad neteiks, ka eitanāzija būtu legalizējama, jo paliatīvās aprūpes nodaļas vadlīnijas un galvenais postulāts ir nepaātrināt nāves iestāšanos, bet arī nepaildzināt dzīvi, proti, ļaut noritēt dabiskajiem procesiem, maksimāli saglabājot komfortu līdz cilvēka pēdējam dzīves brīdim.
Dīvaini, ka Saeima nebija uzaicinājusi arī citas ārstniecības personas, kas nav vistiešākajā kontaktā ar paliatīvo aprūpi, piemēram, reanimatologus.
Zinu, ka viņu vidū ir tādi mediķi, kuri uzskata, ka eitanāzija būtu legalizējama, respektējot pacienta gribu. Objektīvu lēmumu eitanāzijas jautājumā nav iespējams pieņemt arī bez juristu piesaistes.
Jāteic, ka “manabalss.lv” iniciatīva līdz galam nav juridiski precīzi noformulēta. Nav saprotams, par ko īsti deputāti spriež, jo eitanāzijai ir vairāki veidi – aktīvā brīvprātīgā, aktīvā nebrīvprātīgā un pasīvā nebrīvprātīgā eitanāzija, kā arī ārsta asistētā pašnāvība.
Cik noprotams, tad tiek runāts par aktīvo brīvprātīgo eitanāziju un ārsta asistēto pašnāvību. Bieži tiek jaukts eitanāzijas jautājums ar medicīniski korektu rīcību, proti, piesaucot tā saukto pasīvo eitanāziju, kad tiek pārtraukta dzīvību uzturošo iekārtu vai ārstniecības metožu izmantošana, kas vērsta uz pacientu dzīvības saglabāšanu.
Šādu lēmumu pieņem ārstu konsilijs. Arī pacients, izmantojot savu autonomiju, var pateikt, ka viņš vairs nevēlas saņemt medicīnisko aprūpi, un tas ir jārespektē. Šādā gadījumā tam nav nekāda sakara ar eitanāziju.”
