Nora Legzdiņa: “Vilki mežā vadās pēc intuīcijas, kāpēc cilvēki neieklausās tajā?” 0
“TV3” raidījuma “SuperBingo” vadītājiem Armandam Simsonam un Ligitai Miezei pievienojusies jauna vadītāja – Nora Legzdiņa. Nora šogad iegūs bakalaura grādu starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās un līdz šim darbojusies dažādu televīzijas projektu aizkadrā. Par sevi jaunā raidījuma vadītāja stāsta, ka vienlīdz labi jūtas gan kameru priekšā, daloties pozitīvā enerģijā ar skatītājiem, gan aizkadrā, īstenojot pašas radošās idejas.
Nora, kā nokļuvi televīzijā – tu taču studē starptautiskās attiecības?
Starptautiskās ekonomiskās attiecības, kas ir tāds uzņēmējdarbības, tieslietu, projektu vadības mikslis – šobrīd specializējos ārējo sakaru struktūrvienības vadītājas profesijai. Studijas man bija loģisks solis pēc Rīgas 2. ģimnāzijas, kur mācījos komerczinības. Dziļi sirdī esmu “humanitāra”, tomēr gribēju, lai arī matemātiskā puse turas līmenī. Pēc mācībām biju nolēmusi palikt Latvijā, nolēmu – iešu uzpildīt bāku, un šī programma ar prakses iespējām šķita īstā! Paralēli kopš septītās klases vadīju dažādus skolas sarīkojumus, bet jau 10. klasē vadīju bērnu pasākumus lielajām skatuvēm. Reizē gāju uz dažādu projektu kastingiem – te iekļuvu kādā klipiņā, te – projektā. Pavērsiens notika brīdī, kad kādā slēptās kameras projektā satiku talantīgo operatoru Mārci Šēneru, kurš pastāstīja, ka raidījums “Dzīvīte” meklē papildu žurnālistu. Aizgāju, satiku īstos cilvēkus, kas man uzticējās.
Kur jūties labāk – kameras priekšā vai aizkadrā?
Šobrīd mazliet mētājos, jo mani saista abas lietas – gan būšana kadrā, dalīšanās ar citiem, gan satura veidošana aizkadrā. Acīmredzot šobrīd nav īstais laiks izvēlēties starp abiem, turklāt mūsdienu mediji piedāvā iespēju abas lietas apvienot. Manuprāt, cilvēks nav rāmītis, bet radošs potenciāls. Protams, mirklī, kad “Linkedin” profilā jāieraksta viena pamata nodarbošanās, es mazliet samulstu. Tomēr nevajadzētu lieki satraukties par to, ko ierakstīt savā vizītkartē.
Ko tu rakstītu savējā?
Esmu bezlimita un bezformāta radošs potenciāls. Arī aktieris Džims Kerijs runāja par to, ka cilvēkam ir bezgala daudz masku, taču patiesībā tu esi radoša enerģija. Tāpēc es sevi redzu projektu vadībā.
Kā izvēlies vietas, formātus, cilvēkus savā ceļā?
Viss notiek kaut kā dabiski. Līdz šim nekad nekur neesmu sūtījusi CV – vienmēr bijis svarīgs cilvēka faktors, bet tas nenozīmē, ka nekas nav jādara vai jāprot. Reizēm man saka – tev paveicās, tu iepazinies ar īsto cilvēku, viņš tevi ieteica. Mana atbilde – protams, kontakti ir svarīgi, bet ko dod ieteikums, ja pats neesi nekam derīgs. Šobrīd “ripoju” uz priekšu, studēju un domāju – ir jāpienāk brīdim, kad visas manas pieredzes satiekas.
Jādomā, tāds brīdis jau ir pienācis.
Jā! Parādījās iespēja asistēt Žaklīnas Cinovskas raidījumā “Vīrs apģērbj sievu”. Šis bija mans pirmais milzīgais projekts – bija jāsaliek 20 pazīstamu cilvēku pāri ļoti īsā laikā, kas sākumā šķita nereāli. Tajā mirklī sapratu, ka varu likt lietā gan savas projektu vadības un uzņēmējdarbības zināšanas, gan universitātē papildus apgūtās mediju producēšanas zinības un, protams, pašas radošo potenciālu.
Tomēr arī ētera spožums, jādomā, tevi saista. Seriāla “Viņas melo labāk” aktrišu atlasē tiki visai tālu.
Jā, tomēr ēters nav vienīgā lieta, uz ko virzos. Pieteikties seriālam mudināja draugi, tomēr foto ielikšanu novilcināju līdz pēdējai dienai, kad skatītāju balsojums vairs neko nevarēja izšķirt. Negribēju, lai balso draugi, jo nav taisnīgi – kam vairāk draugu, tas tiek. Mani iebalsoja žūrija. Toreiz netiku, atceros, ka ļoti pārdzīvoju, bet pēc nepilna pusgada es un seriāla aktieris Andris Bulis jau bijām kolēģi raidījumā “Dzīvīte brīvdienās”, un es viņam rakstīju aizkadra tekstus. Viss ir sakārtojies pareizā vietā un pareizā laikā.
Kā nokļuvi “SuperBingo” starmešu gaismās?
Izvēloties lietas, ko darīšu, es īpaši “neshēmoju” – mana mēraukla un kompass ir pašsajūta. Dienas beigās varbūt esi fiziski noguris, varbūt izsalcis, bet iekšēji esi piepildīts. Tas ir galvenais rādītājs. Man patīk Pētera Kļavas teiktais par to, ka tev var būt māja, jahta, miljoni, panākumi, bet galu galā svarīgs ir tas, kā tu jūties, dienas beigās aizejot gulēt. Piedāvājums pieteikties raidījumam nāca īstajā brīdī. Bija jāiztur konkurss vairākās kārtās.
Esi gatava kritikai un pielūgsmei?
Esmu raidījumā pavisam nesen, nekādu pielūgsmi neizjūtu. Esmu cilvēks, kurš priecājas par kritiku.
To man ir mācījis arī mans draugs, kurš mani mudina – pajautā cilvēkiem tieši kritiku, jo tā tiksi pie dimantiem, ko slīpēt.
Kritizējot cilvēki pasaka, kur tev būt vēl labākai. Varbūt ne viss jāņem par pilnu – personīgi apvainojumi neskaitās. Pielūdzēju vēstules nesaņemu, ja nu vienīgi pieaudzis draudzības aicinājumu skaits sociālajos tīklos.
Nemiera gars esi bijusi vienmēr?
Jā, kopš sevi atceros. 6. vidusskolā mācījos ar mūzikas novirzienu, bija gan parastā skolas programma, gan instruments, kori. Labi jūtos kustībā – man dzīvot ir darbības vārds. Man ir liels prieks par visiem cilvēkiem, ko satieku, katru uztveru kā dāvanu – esmu pārliecināta, neviena tikšanās nav nejauša.
Katrai spuldzītei vajag pieslēgumu. Kur rodas tava enerģija?
Lielākā daļa ģenerējas no darīšanas. Šobrīd mācos saglabāt īstu mieru, to, kā sevi ikdienā sakārtot. Meditēju, pavadu laiku klusumā. Iedziļinos sevī, lai saprastu, kā pieņemt lēmumu, kas nav ego diktēts, bet tiešām ir labākais man.
No kurienes prātīgums 22 gadu vecumā?
Interesējos par psiholoģiju, piedalos un mācos semināros, lai spētu pieņemt pareizos lēmumus. Daudzi neuztver intuīciju kā papildu maņu, kas dzīvē var noderēt. Vilki mežā vadās pēc intuīcijas, kāpēc cilvēki neieklausās tajā? Tā taču saka priekšā, vai tu konkrētā situācijā jūties labi vai ne. Varbūt tā ir mana naivā jaunības sekošana iekšējam kompasam, bet šobrīd esmu tāda, kāda esmu, un līdz šim intuīcija mani nav pievīlusi.
Esi pamanījusi, ka bieži smaidi?
Man bija liels atklājums, ka prieks nav īss satraukuma mirklis – īsts prieks ir ļoti rāms un dziļš. Tad, kad tevī ir lēni slīdoša kuģa sajūta. Protams, ir vajadzīgs arī reizēm nošļūkt pa slīdkalniņu – atceros to sajūtu no ģimenes ceļojuma uz Kanāriju salām, kad tu izsmejies un nedomā par problēmām. Es arī mēdzu “izrakstīt” no sevis negatīvas emocijas, problēmsituācijas. Tas nozīmē, ka ņemu kladīti, “izrakstu” nepatīkamo no sevis ārā un tā reizēm atklāju par sevi negaidītas lietas, piemēram, ka esmu dusmojusies uz kādu, jo baidos, ka mani nepieņems.
Kādā virzienā tagad ir nolikts tava kuģa kompass?
Tā ir dalīšanās jebkurā formātā. Vai tas būtu kāds projekts, pašas sarakstīta grāmata vai videoklips kādam mūziķim. Esmu cilvēks, kurš ir sociāli aktīvs, gribu dot sabiedrībai kādu labumu. Savā ziņā tas ir egoistiski, jo tikai tā varu rast piepildījumu. Ekonomika ir tas instruments, kas palīdz to reāli izdarīt. Mani ļoti saista video formāts, iespējams, nākotnē tā būs kāda filma vai cits vizuāls formāts. Mūsdienās pietiek ar nelielu video “YouTube”, kurā tu pastāsti kādu šodienas atziņu, un tas rezonē ar citiem – tam nav jābūt nekam pārāk lielam. Plānā ir dzejas videoklips Andrim Bulim – daudzi nemaz nezina, ka viņš raksta dzeju. Mani interesē arī sieviešu auditorija – veidoju videostāstu ciklu “Uzņēmīga un neapturama” portālam “Dieviete”, iepazīstinot ar uzņēmīgām latviešu sievietēm. Gribu veidot arī kaut ko savu, ne tikai reaģēt uz piedāvājumiem.
Tu sevi sauktu par uzņēmīgu?
Ja uzņēmība ir spēja salikt dažādus savus resursus, lai īstenotu kādu ideju, tad – jā.
