Noplūdinātā politika 0
Tā tomēr ir likteņa ironija – par hakeru upuri kļuvusi putiniskās jaunatnes organizācija “Naši”, kurai bija ierādīta galvenā loma 2007. gadā pret Igauniju vērstajā kampaņā un daudzās citās specoperācijās. Un tajās bieži vien kā ierocis tika izmantots tīmeklis.
Mēroga un nozīmības ziņā “Naši” iekšējās sarakstes noplūdināšanu gan nevar salīdzināt ar “Wikileaks” iegūtā ASV diplomātiskā pasta publiskošanu. Bet interesanti, ka Vladimirs Putins uzmetās par vienu no aizstāvjiem tiesu darbos iesaistītajam Džuljenam Asanžam, un “Wikileaks” dibinātājam pat ir piedāvāts vadīt sarunu šovu uz ārvalstīm raidošajā Krievijas telekanālā “RT”. Arī Dmitrijs Medvedevs vēl pavisam nesen izteicās, ka amerikāņu diplomātu konfidenciālo dokumentu publicēšanai bijusi “samērā pozitīva” ietekme uz starptautiskajām attiecībām. Diez vai Kremlī tikpat atzinīgi vērtē “Anonymous v Rossii” aktīvistus, taču viņu veikumam noteikti ir sava pozitīvā puse. Tā, kaut neatklāj neko sensacionālu, izgaismo arī šo to Latvijai ielāgojamu.
Jo ne jau Krievijā vien publiskā telpa tiek piepildīta ar Kremļa politikas un ideoloģijas atklātu vai aizplīvurotu slavināšanu dažādās interneta lapās un pa visiem ziņu portāliem tiražētos “lasītāju komentāros”. Mūsu lielajā kaimiņzemē šie interneta censoņi vismaz daļēji tiekot koordinēti un apmaksāti, izmantojot tādu organizāciju kā “Naši” starpniecību, kas savukārt ir varas dāsni uzturēta. Grūti pateikt, kādas konkrētas shēmas un ar kā starpniecību darbojas “tuvējā aizrobežā”, bet tas, ka tās darbojas, katram ir lieliski redzams. Nerunājot par to, ka Latvijā sniegto t. s. audiovizuālo pakalpojumu klāstā ietilpst arī visi tie paši Maskavas oficiālo propagandu raidošie telekanāli. Plus vēl mūsu vietējai publikai īpaši domātais lāča pakalpojums jeb Pirmais Baltijas kanāls, kurš pirms katrām vēlēšanām pārvēršas par aģitācijas tribīni – agrāk “PCTVL”, tad, politiskajai taktikai mainoties, “Saskaņas centram” un drīzumā varbūt vēl kaut kam.
Pirms pāris gadiem presē aprakstītā epizode par “Naši” pārstāvju uzņemtajiem sakariem ar tolaik vēl ļoti ambiciozās partijas LPP/”LC” jauniešu organizācijas cilvēkiem, iespējams, ir pati interesantākā.
Proti, kā varbūtējs mēģinājums tuvināties arī zināmu latvisko partiju aprindām vai vismaz izdibināt, ciktāl tās varētu būt pretimnākošas minēto personu iemiesotajai politiskajai līnijai. Jo, grozies kā gribi, vismaz viena “latviska partija” Maskavai ir nepieciešama.
Un ieinteresēti vai drusku iebiedēti latviešu politiķi. Tāpat tai ir nepieciešami latviešu vēlētāji, kuri gan pārsvarā nelasa Latvijā krieviski izdoto presi un pret Krievijas TV politinformāciju izturas rezervēti. Tāpēc pa tīmekli izkaisītie attiecīgas ievirzes komentāri lieti noder. Ieguvums nozvejoto balsu izteiksmē, protams, nav liels, taču šī rosība iederas, tā teikt, plašākā pasākumu kompleksā. To varbūt varētu vairāk atsegt vēl kāds “noplūdināšanas” gadījums – ir runa par daudz apspriesto Ušakova kunga e-pastu ar detalizētām atskaitēm Maskavai, respektīvi, Krievijas vēstniecībai. Rīgas mērs apgalvo, ka publiskotie dokumenti daļēji ir viltoti, un, cerams, tiesībsargājošās iestādes šajā sakarā tiks pie skaidrības. Un pēc tam izdarīs secinājumus no tā, kas nav viltots… Tikmēr kāds vienkāršs pilsonis var uzdot sev jautājumu: cik lielā mērā Latvijas drošībai svarīgas informācijas iegūšana ir atkarīga no hakeru veiksmes un cik no iestāžu darbības?
Baltijas valstu attiecībās ar Krieviju allaž nozīmīgi ir kādi simboliski notikumi. Tallinā tāds bija “bronzas zaldāta” pārvietošana uz turieni, kur igauņi to gribēja. Viļņas nostājai kā ilustrācija var noderēt jaundibinātās Lietuvas Brīvības prēmijas piešķiršana Sergejam Kovaļovam. Rīgas austrumu politikas augstākā virsotne bija Zatlera vizīte Krievijā un Putinam pasniegtais dinamiešu formas krekls. Un varbūt pat likumsakarīgi, ka 18. februāris arī kļūs par sava veida simbolu.
