Atis Klimovičs: Vai patiesi esam ielāgojuši Ukrainas kara mācību? 18
Labs žurnālista jautājums – vai Latvija ir sapratusi Ukrainas notikumus jeb, precīzāk, Krievijas iebrukuma būtību un izdarījusi pienācīgos secinājumus. Pareizās atbildes ir divas – gan nē, gan jā. Pat speciāli nefokusējoties uz Latvijas iekšpolitikas norisēm, tām pievēršot vien vispārēju uzmanību, vietējo politisko spēku darbošanās nerada iespaidu, ka valdošās latviskās partijas apzinātos šā brīža nopietnību. Pats galvenais – nešķiet, ka ir iegūta galvenā mācība no Ukrainas, ka kaut kas tāds ir iespējams. Tā ir skaudri tieša, jo pavēsta, ka pats lielākais posts jeb karš ir iespējams. Tādos apstākļos par pirmo nepieciešamību kļūst sabiedrības spēja apvienoties, līdz tālākam laikam atmetot iepriekšējās ķildas. Kā labi redzams tagad, tas joprojām ir nopietns klupšanas akmens – gadiem ejot, mūsu parlaments nespēj izdarīt neko, lai pa īstam nostātos vidusšķiras un maznodrošināto pusē. Kaut vai tāpēc, ka pārbaudījumu brīžos galvenais slogs vienmēr jānotur tieši šiem cilvēkiem. Tā vietā – atbalsts bagātajiem, uz ko tagad norāda pat arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Ukrainā tieši tūkstošiem brīvprātīgo apturēja Krievijas tālāku iebrukumu, nevis šīs valsts pārspīlēti bagātie oligarhi.
Jau par tradīciju kļuvis, ka par nopietnākajām lietām mūsu augstākās amatpersonas nerunā. Tas vienkārši atstāts lietuviešu ziņā, jo drošības situācijas vērtējumu no Latvijas prezidenta vai premjera nevar sagaidīt. Ja Lietuvas valsts galva uzskata par nepieciešamu izteikt bažas par krievu militārajām aktivitātēm, kādēļ viņu nepapildina Raimonds Vējonis? Laiki pirms pagājušā gadsimta vidus parādījuši, ka mazo valstu pārspīlēta atturība neatmaksājas. Arī Latvijas valdības pašreizējā vadītāja klusēšanas iznākums liedz mūsu valstij spert papildu soļus, lai izvairītos no sliktākā scenārija. Katrs, pat mazākais nacionālā līmenī izvērsts pasākums, piemēram, saprotami izklāstīti ieteikumi valsts iedzīvotājiem krīzes situācijā, būtu ieguldījums miera nodrošināšanā. Jāņem vērā, ka ne jau visus pienākumus plāno veikt mūsu sabiedrotie NATO. Te gan derīgi norādīt, ka tieši alianses (arī Latvijas bruņoto spēku) darbībā šobrīd var saskatīt īpaši nopietnu attieksmi, lai izdotos īstenot tā saukto Krievijas atturēšanas politiku.
Pie pozitīvā neapšaubāmi pieskaitāma arī Latvijas sabiedrības lielas daļas iesaistīšanās dažādos Ukrainas atbalsta pasākumos. Jau par regulāru tradīciju kļuvusi ukraiņu bērnu uzņemšana Latvijā, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji snieguši daudzveidīgu palīdzību cietušajām ģimenēm Ukrainā. Tāpat esam savākuši un nogādājuši noderīgas lietas ukraiņu karavīriem, saprotot, ka Ukrainā nenorisinās nedz pilsoņkarš, nedz ASV ierosināts konflikts, kā to apgalvo Kremļa propagandisti, bet gan vāji slēpta Krievijas agresija. Latvijas iedzīvotāju sniegtā palīdzība, to vērtējot no praktiskā aspekta, ir relatīvi neliela, bet milzīga no cita – humānā un arī politiskā aspekta. Ukraiņi ārkārtīgi augstu novērtējuši Baltijas valstu uzdrīkstēšanos un sniegto atbalstu, un Maskavas agresijas nosodījumu. Savukārt Latvijā daudzi izpratuši to, ka ar savām asinīm ukraiņi šobrīd sargā arī mūs. Ukrainas kara apstākļos nozīmīgi nostiprinājušies kontakti starp Latvijas un Ukrainas iedzīvotājiem, bet tos derētu vērst vēl spēcīgākus institucionālajā līmenī.
