137
Durvis ciet
Tātad Bērziņu ģimenes stāsts ir tāds – 2015. gada 13. novembrī publiskā izsolē pēc sludinājuma “Latvijas Vēstnesī” viņi par 30 000 eiro nopirka māju jaunbūvi Ķegumā, kas bija nokļuvusi AS “Reverta” rīcībā. Iepriekšējie īpašnieki māju par 20 000 latu kredītu 2006. gadā bija ieķīlājuši “Parex” bankā, bet nespējuši nokārtot saistības – trīs gadu laikā atdevuši bankai vien 432 latus. Pārņemot “Parex” saistības, “Reverta” māju pārdeva izsolē.
“Pārdevām dzīvokli, aizņēmāmies naudu, lai nopirktu šo māju. No ārpuses skatoties: 260 kvadrātmetru divstāvu ķieģeļu celtne ar pagrabu, piemājas zeme 1200 kvadrātmetri, skaista vieta. Lēsām, ka zaudētāji nebūsim nekādā gadījumā. Pieejamajos dokumentos visur bija norādīts, ka māja ir jaunbūve, tātad ne par kādu izīrēšanu runa nevarētu būt. Negaidījām, ka būs jāsastopas ar tik klaji absurdu situāciju. Turklāt, kā vēlāk uzzinājām, ņemot kredītu, visi no mājas īpašnieku ģimenes bija parakstījušies, ka īpašumiem nav nekādu apgrūtinājumu, tai skaitā, īres līgumu. Kad Zemesgrāmatā tika nostiprinātas mūsu īpašumtiesības, lūdzām izsniegt izpildrakstu un vērsāmies pie tiesu izpildītāja, lai ieved mūsu mājā, tātad – mājas valdījumā. Mums nozīmēja 25. aprīli. Visu šo laiku dzīvojām īrētā mājoklī un gaidījām dienu, kad iekļūsim savās mājās,” atceras Dainis.
25. aprīlī tiesas izpildītājs mēģinājis Bērziņus ievest mājā, bet neveiksmīgi, jo viņus sagaidījusi pirmo īpašnieku ģimene kopā ar kādu 1964. gadā dzimušu vīrieti, tēvoci un brāli, ar kuru ģimene 2005. gada 2. maijā esot noslēgusi īres līgumu un kurš esot ģimenes aizgādnībā. Latvijas likumi paredz, ka jaunais īpašnieks nevar vērsties pret īrnieku, iekams tiesa īres līgumu nav atzinusi par nelikumīgu. Bet šajā gadījumā, tā kā īrnieks ir invalīds un pār viņu noteikta aizgādnība, tad aizgādņiem ir tiesības ierasties īrnieka īrētajā dzīvesvietā, pēc būtības tur atrasties.
“Tiesas izpildītājs tikai noplātīja rokas. Sazinājāmies ar Ķeguma novada bāriņtiesu, kas apliecināja aizgādnību un to, ka 2016. gada 24. aprīlī arī notariāli apliecināta kopija īres līgumam ar invalīdu, bet par līguma saturu bāriņtiesa neatbildot. Nākamo reizi savā īpašumā mēģinājām iekļūt 26. maijā,” stāstu turpina Dainis.
Uz notikuma vietu tika izsaukta gan Valsts, gan pašvaldības policija, bāriņtiesas pārstāvji. Pateicoties policistu atbalstam, Bērziņiem atļauts ieiet mājā. Otrais stāvs bijis slēgts. Pirmais stāvs pilns ar mantām, uz kurām saliktas lapiņas, kas vēstījušas, ka tas ir īrnieka īpašums. Tiesas izpildītājs plātījis rokas un atlicis ievešanu valdījumā.
Mainījušies tiesas izpildītāji, bet Bērziņi mājās vairs netikuši ne 16. jūnijā, ne 4. jūlijā, ne 14. septembrī, ne 28. septembrī, kad tika nozīmētas valdījumā ievešanas dienas. Durvis bijušas ciet un pie vārtiem bijušie īpašnieki ar tēvoci…
Iegāja, kad neviena nebija
“Jūnijā bijušie īpašnieki mums piedāvāja, lai atpērkamies par 15 000 eiro. Nepiekritām, kaut gan varbūt vajadzēja piekrist un pēc tam ierosināt lietu par izspiešanu. Par mums viņi tiesai sniedza pieteikumus, ka notikusi nepareiza izsole, esam ļaunprātīgi uzpircēji, kas nozaguši viņu māju, ka neievērojam cilvēktiesības un ka nedrīkst tā apieties ar invalīdu un tamlīdzīgi. Vairākās civillietās lēmumi jau pieņemti, un līdz šim tie visi bijuši mums par labu – ka māju esam iegādājušies likumīgi. Augustā un septembrī bija laiks, ka tajās mājās neviena nebija, ārdurvis bija vaļā. Ieliku tajās savas atslēgas, aizbraucu uz policiju un to pateicu, bet bijušie īpašnieki uzlauza atslēgas un ielika savējās. Septembrī atkal kādu dienu braucu garām, logi, durvis vaļā, gaisma deg, neviena nav, mantas arī pazudušas. Nolēmām iet iekšā ar visiem trijiem mazajiem bērniem uz palikšanu, un 2. oktobrī to arī izdarījām. Atskrēja bijušie īpašnieki un kliedza, lai dodot atslēgas un laižot īrnieku iekšā. Atbildēju, ka nedošu: ja kaut ko gribat, ejiet uz tiesu, mēs esam savās mājās, suns ir sētā, signalizācija un videokameras, nevienu svešu iekšā nelaidīsim. Kad īrnieks te dienām viens dzīvojās un balsī kliedza, kā stāsta Ķeguma iemītnieki, tad nevienam viņš nerūpēja, tagad lielā rūpe. Māja pārvērsta par lielu bomžatņiku, gandrīz nekas nedarbojas un gadiem nav kopts, grīdas uzlauztas, apkures sistēma nestrādā, pagalmā izkaisītas cauras novalkātas čības un bļodas bez dibeniem, zālē iemītas tikko manāmas taciņas. Man tagad svarīgākais, kā ziemai sagatavoties un to pārlaist. Mēs nekur no šejienes projām neiesim, un mums jau arī nav kur iet,” saka Dainis, kurš uzņēmies rūpes par mazajiem bērniem un mājas atjaunošanu.
“Personīgi vislielākā neizpratne ir par to, kāpēc man tiesās visās instancēs jāpierāda acīmredzami absurdas lietas. Vai tiešām likumu ievērošana ir atsevišķu “negudro” problēma, bet pārējie dzīvo pēc vilku likumiem? Vai tā ir tā tiesiskā valsts, uz kuru tiecāmies? Saistību nepildīšana, izvairīšanās un faktu sagrozīšana – vai tas mūsdienās aizstājis godaprātu?” jautā Beāte.
Pašvaldība tiesvedībā nejaucas
Kā uzzināju Ķeguma novada domē no pašvaldības vadītāja Roberta Ozola, divi no ģimenes no viņu bijušās mājas ar domes lēmumu ir izdeklarēti, par vienu personu un invalīdu vismaz domes lēmuma nav. R. Ozols tiesu darīšanās jaukties nevēlas, tāpat nevēlas izteikt viedokli par strīdā iesaistītajiem cilvēkiem.
Tāpat tiesu kompetencē negrib jaukties Ķeguma novada sociālā dienesta vadītāja Vita Kalniņa un bāriņtiesas vadītāja Vija Arāja. “Lai cilvēki tiesājas, ja viņiem ir tādas tiesības. Kas attiecas uz jūsu minēto invalīdu, viņam šobrīd ir nodrošināti labi dzīves apstākļi, pat labāki, nekā prasa normatīvi,” man saka V. Arāja.
Par tiesvedību pret bijušajiem īpašniekiem aizdomājušies arī Bērziņi. Lai piedzītu zaudējumus, kas radušies, netiekot iekšā likumīgi nopirktā īpašumā.
