Noņemot cepuri Heinriha Stroda priekšā 0
20. aprīlī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes emeritētais profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Heinrihs Strods būtu svinējis 87. dzimšanas dienu. Diemžēl aizvadītās sestdienas rītā tika saņemta ziņa par profesora aiziešanu mūžībā.
“Viņš bija ievērojamākais latviešu 20. gadsimta vēsturnieks līdzās Edgaram Dunsdorfam,” par aizgājēju saka Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Inesis Feldmanis. Patiesi grūti sameklēt latviešu vēsturnieku rindās vēl tādu personību, kas ne vien nodzīvotu tik garu un pētniecībā ražīgu mūžu, bet, neraugoties uz cienījamo vecumu, vēl turpinātu darboties vēstures laukā līdz pēdējam brīdim. Turklāt veiksmīgi un produktīvi. Grāmatas, publikācijas, idejas un organizatoriskais darbs – tā bija Heinriha Stroda dzīves ikdiena arī mūža pēdējos mēnešos.
Nepabeigtas palikušas ieceres Latvijas–Krievijas divpusējā vēsturnieku komisijā, kurā profesors, būdams Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis, bija darba grupas vadītājs. Pateicoties savai pieredzei un plašajām zināšanām par Krievijas arhīvu specifiku, viņš kārtoja arī jautājumus saistībā ar tuvākajā laikā iecerēto latviešu vēsturnieku grupas došanos uz Maskavas arhīviem. “Cepuri nost tāda vēsturnieka priekšā, kāds bija Heinrihs Strods! Apbrīnojama ir ne tikai viņa enerģija, bet arī tas, cik daudz pozitīva viņš darījis vēstures pētniecības organizatoriskajā jomā,” atzīst Inesis Feldmanis.
Strādādams Okupācijas muzejā, Strods ar savu personību neapšaubāmi cēla muzeja izpētes darba zinātnisko līmeni un prestižu, bija Okupācijas muzeja gadagrāmatas zinātniskais redaktors. Laikā no 1982. līdz 1997. gadam, kad Hein-rihs Strods lasīja lekcijas LU Vēstures un filozofijas fakultātē, viņš izskoloja veselu vēsturnieku paaudzi. Stroda lekcijās klausījies arī tagadējais fakultātes dekāns Andris Šnē. Tieši Strods atmodas laikā atjaunojis un vadījis fakultātes Latvijas vēstures katedru. “Profesors savās daudzajās publikācijās ir pētījis ļoti plašu tēmu loku – gan etnogrāfiju, gan Latvijas lauksaimniecības vēsturi, gan Kurzemes jauno laiku vēsturi, pēdējos gadu desmitos gan vairāk pievēršoties Otrā pasaules kara tematikai un Latvijas vēsturei padomju okupācijas laikā,” atgādina Šnē. Aizgājējs pēc sevis atstājis vairāk nekā 20 dažādām Latvijas vēstures problēmām veltītu grāmatu un pāri par 800 publikāciju. Pieredze un gadiem vāktais arhīvu materiāls viņam ļāva vienlīdz kompetenti darboties gan akadēmiskās vēstures zinātnes līmenī, gan plašākam interesentu lokam pieejamajā novadpētniecībā – 2011. gada nogalē apgādā “Jumava” iznāca dzimtajam Ilūkstes novadam veltītā grāmata “Sēlija senāk un tagad”.
Profesora kolēģi uzsver, ka Heinrihs Strods allaž meklējis un ar publikāciju palīdzību cēlis gaismā jaunus pētnieciskos tematus. Turklāt autoram piemita ne katram vēsturniekam dotā spēja saskatīt pagātnē mūsdienām aktuālo. To augstu novērtējuši arī “Latvijas Avīzes” lasītāji, un jāpiebilst, ka šobrīd redakcijā atrodas 9. maija tematikai veltīts raksts, kas avīzes slejās nonāks tuvākajās dienās.
Bet burtiski pirms nedēļas sērijā “Latvijas vēstures mazā bibliotēka” klajā nākusi Heinriha Stroda plašam lasītāju lokam domātā grāmata “Latvijas nacionālo partizānu kustība 1944 – 1956”, kuru tās autors paturēt rokās diemžēl vairs nepaspēja. “Heinrihs Strods varbūt ir vienīgais no latviešu vēsturniekiem, kas būtu pelnījis savu vēstures darbu kopoto rakstu izdošanu. Es noteikti izvirzīšu tādu ideju,” sola Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītājs Feldmanis.
Atvadīšanās no vēsturnieka Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Heinriha Stroda notiks 19. aprīlī plkst. 10 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Par izcilā vēsturnieka mūža mājām kļūs Rīgas I Meža kapi.
