Noņēma apsēju un atklāja strutojošu brūci 0
Ar Nacionālās apvienības (NA) politiķiem, Saeimas deputātiem Raivi Dzintaru un Ināru Mūrnieci sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
M. Antonevičs: – Partiju rīcība saistībā ar referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai no malas izskatās diezgan haotiska – vispirms jūs izplatījāt uzsaukumu, ka visiem jāiet uz referendumu un jābalso pret, kas ļoti daudzus iedvesmoja aktīvai darbībai, tagad tomēr mēģināt Satversmes tiesā panākt referenduma atcelšanu. Kas šobrīd būtu jādara Latvijai lojāliem un patriotiskiem cilvēkiem?
R. Dzintars: – Nacionālās apvienības galvenā pozīcija vienmēr bijusi tāda, ka jautājums par divām valsts valodām Latvijā ir neapspriežams. Vislabākais veids, kā to izdarīt, ir juridiski konstatēt, ka šādas (referenduma) darbības nav tiesiskas. Mēs savā darbībā visu laiku turējāmies pie šīs pārliecības, piemēram, NA ministri balsoja pret finansējuma piešķiršanu referenduma rīkošanai. Lai nedotu pamatu dažādām interpretācijām, mēs koalīcijas padomē ierosinājām noteikt pirmos četrus Satversmes pantus kā nogrozāmus. Šis priekšlikums tika nodots Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību ekspertu komisijai. Diemžēl šī izvērtēšana nav notikusi pietiekami ātri. Tas nav pārmetums, varbūt tam ir objektīvi iemesli, bet rezultāta pagaidām nav. Kad mēs redzējām, ka visi pārējie līdzekļi ir izsmelti, tika pieņemts lēmums vērsties Satversmes tiesā. Varbūt nav labi, ka tas notiek tik neilgi pirms plānotā referenduma datuma, tomēr ir svarīgi, lai tiktu pateikts, ka turpmāk šādi referendumi nav pieļaujami. Ja referendumu līdz 18. februārim neizdosies apturēt, tad, protams, visiem Latvijas pilsoņiem ir vienoti jāiet un jāpasaka, ka mēs Latvijā divvalodību nevēlamies. Mūsu apvienības biedrs Jānis Iesalnieks, pats būdams jurists, ir minējis labu līdzību – protams, mēs cenšamies pierādīt, ka okupācija ir prettiesisks akts, bet brīdī, kad tā notiek, nav citas iespējas kā pretoties.
Nenoliedzami, mūs iedrošināja augstas raudzes juristu Egila Levita un Inetas Ziemeles viedokļi šajā jautājumā, uz ko iesniegumā Satversmes tiesai balstījām argumentāciju.
I. Mūrniece: – NA pozīcija šajā jautājumā vienmēr ir bijusi konsekventa. Darbs pie Satversmes grozījumiem tika sākts jau agrāk, tomēr tagad situācija ir mainījusies un mums ir jāiet tālāk – jāpiedāvā jauni risinājumi. Mēs ļoti priecājamies, ka mūsu iniciatīva ir sasniegusi dzirdīgas ausis koalīcijas partneros. Latviskas Latvijas jēdzienu sākušas vismaz pieminēt arī citas partijas.
– No pilsoņiem jūs šobrīd sagaidāt kādu aktīvu attieksmi vai aicināt viņus būt nogaidošiem?
R. Dzintars: – Aicinājums ir tāds pats kā līdz šim – ja referendums notiek, tajā ir jāpiedalās un jābalso pret. Loģiski, ka valsts pamatu aizstāvēšanas pirmajās rindās jāstāv politiķiem, kurus vēlētāji deleģējuši to darīt. Mēs to darām ar tiem līdzekļiem, kas ir mūsu rīcībā. Ja ar to izrādīsies par maz, mēs aicināsim palīgā Latvijas pilsoņus, lai kopīgiem spēkiem novērstu apdraudējumu. Ja būs pozitīvs Satversmes tiesas spriedums, šis jautājums tiks noņemts no darbakārtības.
Vēl vairāk, radīsies jautājumi, piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājam Cimdara kungam, drošības iestāžu pārstāvjiem – kāpēc šāda pretvalstiska kampaņa varēja tik tālu nonākt. Ja būs cits Satversmes tiesas spriedums, mēs tomēr neesam pasargāti, ka nākotnē šādi jautājumi referendumos netiek rosināti atkal un atkal.
I. Mūrniece: – Šis ir ļoti labs laiks, lai mēs paši tiktu skaidrībā par to, kas ir nacionāla valsts. Šķiet, ne tikai daļai cittautiešu, bet arī daļai latviešu tas nav īsti skaidrs.
– Ko jūs atbildēsiet uz apgalvojumiem, kas sestdien tika izteikti “Vienotības” domes sēdē no atsevišķu tās pārstāvju puses, ka referenduma atcelšana došot “papildu munīciju Lindermana un Ušakova radikāļiem”?
R. Dzintars: – Lindermana un Ušakova radikāļiem munīcija ir dota divdesmit gadus. Politiķi ir bāzuši galvu smiltīs, izlikdamies, ka integrācijas process pilnībā notiek valsts interesēs, ka viss ir kārtībā un ne par ko nav jāuztraucas. Kad mēs noņemam apsējus strutojošai brūcei, mums pārmet, it kā mēs būtu šo brūci radījuši. Ja Lindermans un Osipovs vēlēsies rīkot akcijas, viņi vienmēr atradīs ieganstus, lai to darītu. Latvijas patriotiem nevajadzētu pakļauties propagandai, kas cenšas visu sagriezt kājām gaisā un pat attaisnot provokatorus.
I. Mūrniece: – Tomēr ļoti labi, ka liela daļa “Vienotības” to jau ir sapratusi. Jārunā tālāk…
– Jārunā gan! Pieņemsim, ka referendums tiek atcelts, kādi būs nākamie politiskie soļi?
R. Dzintars: – Šis laiks jāizmanto, lai stiprinātu Latvijas iedzīvotāju valstisko stāju, īpaši gados jauno iedzīvotāju vidū. Noteikti vajadzētu vairāk rūpēties par mērķtiecīgu pilsonisko izglītību – lai cilvēkiem rastos izpratne par valsts pamatiem. Cittautiešiem dažreiz mēģina iestāstīt, ka šis ir protesta balsojums, piemēram, pret valdību. Bet ikvienam jāsa-prot, ka pretvalstisku ideju atbalstīšana nav laba protesta forma.
– Un kā vērtēt tos vairāk nekā 180 tūkstošus pilsoņu, kas aizgāja un parakstījās par krievu valodu kā valsts valodu?
I. Mūrniece: – Pieņemu, ka liela daļa no viņiem ir cilvēki, ar kuriem mērķtiecīgi strādājusi Krievijas “tautiešu” kustība Latvijā.
R. Dzintars: – Būtu jānoskaidro, kas šos cilvēkus motivēja iet parakstīties, bet vēl būtiskāk ir runāt ar tiem cittautiešiem, kuri neaizgāja parakstīties, – nedrīkstam viņus zaudēt.
Noteikti nepieciešams starpetniskais dialogs un mazākumtautību iesaistīšanās politiskajā dzīvē, bet tas var notikt tikai brīdī, kad esam skaidri formulējuši pamatus. Līdz šim ar dialogu vairāk saprasta piekāpšanās un atkāpšanās no nacionālajām interesēm.
V. Krustiņš: – Neesmu dzirdējis, ka valsts augstākās amatpersonas vai partijas būtu vērsušās pie Latvijā dzīvojošajiem krieviem ar aicinājumu neiet uz referendumu un neaizvainot latviešu tautu, norādot, kādā valodā tai savā valstī jārunā.
– Es esmu rakstījis atklātu vēstuli Latvijā dzīvojošajiem krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem un citu tautību pārstāvjiem, skaidrojot, kāpēc latviešiem ir svarīga latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda un bez kuras akceptēšanas mēs dialogu nevaram sākt. Vēstule ir bijusi publicēta vairākos plašsaziņas līdzekļos, arī atsevišķos krievvalodīgajos medijos.
– Bet valsts amatpersonas to skaidri un nepārprotami nav pateikušas.
I. Mūrniece: – Tas ir jādara! Nepieciešama informatīva kampaņa par šiem jautājumiem.
– Kāpēc nevar skaidri pateikt, par ko būs šis balsojums – par latvisku Latviju!? Vienkāršs, skaidrs formulējums. Labāk balsot par, nevis pret.
R. Dzintars: – Nevaram atbildēt ne Valsts prezidenta, ne Ministru prezidenta, ne Saeimas priekšsēdētājas vārdā. Atļaušos izteikt viedokli, ka kopš koalīcijas izveidošanas mūsu partneri savā nostājā ir kļuvuši nacionālāki. Pagaidām tas vairāk izpaužas retorikā, kaut arī atsevišķos balsojumos. Ja NA nebūtu valdībā, diez vai šī latiņa būtu pacelta tik augstu. Piekrītu, darbs ir jāturpina.
Otrkārt, mēs vienmēr esam aicinājuši atbalstīt latvisku Latviju, taču, runājot par referendumu, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nerastos pārpratumi. It īpaši atceroties, ka CVK sākotnēji formulētais referenduma jautājums bija ļoti neskaidrs, ko gan vēlāk izdevās precizēt. Jo mazāk mēs pirms balsojuma lietosim vārdu “par”, jo labāk. Diemžēl mēs nevaram teikt, ka jābalso par latvisku Latviju, ja balsošanas biļetenā būs jāatzīmē “pret”. Mēs varam teikt, ka tas ir balsojums pret divvalodību, lai būtu latviska Latvija.
Zinot, ka “LA” rakstus mēdz citēt arī krievu presē, es vēlreiz gribu vērsties pie Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvjiem – ja jūs nevarat aiziet un nobalsot “pret”, tad nepiedalieties referendumā! Ja mēs gribam dzīvot saliedētā sabiedrībā, mēs nevaram pārskatīt pamatus, uz kuriem veidota Latvijas valsts.
Šobrīd notiek atgriešanās pie tiem jautājumiem, kas 90. gados jau šķita neapstrīdami un negrozāmi – valsts valoda, pilsonības politika. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai referendums notiks vai ne, mums ir jāgūst zināmas mācības.
– Kas ir šie “mēs”?
– Visi politiķi, kuri atbalsta latviskas Latvijas ideju. Jāsaprot, ka tā nevar izveidoties pati no sevis, ir jāsper mērķtiecīgi soļi. Pirmkārt, tas būtu darbs izglītības jomā.
– Vai valdības ministri uzskata tāpat kā jūs?
– Daudzos jautājumos mūsu viedokļi atšķiras.
– Piemēram, pārlūkojot sabiedrisko pasūtījumu Latvijas televīzijai, nevar atrast tematus, kas liecinātu, ka šajā valstī jārūpējas par latvisku Latviju.
I. Mūrniece: – Politiķi televīzijas satura veidošanā tieši iejaukties nevar. Sabiedrisko pasūtījumu veido un uzraudzību veic Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kurai tādu pienākumu uzliek Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Tajā ir diezgan detalizēti aprakstīts sabiedriskais pasūtījums. Tas citastarp arī paredz veicināt patriotisku attieksmi pret Latviju, un tieši kā neatkarīgu, demokrātisku valsti, saliedētību uz latviešu valodas pamata, veicināt cieņu pret latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru un tamlīdzīgi. Diemžēl padome līdz šim sabiedrisko pasūtījumu LTV raidījumu veidošanai gan apstiprinājusi, bet tā izpildes izvērtēšana bijusi formāla. Maz domāts, vai sabiedriskā pasūtījuma raidījumi bijuši atbilstīgi sabiedrības mērķiem un interesēm. Tātad padomei vispirms būtu jāizveido mērķ- tiecīga sabiedriskā pasūtījuma koncepcija.
Ceru, ka jaunā padome, kura drīz tiks ievēlēta, nopietni pievērsīsies šim jautājumam. Arī tam, kā uzrunāt cittautiešus. Pirms vairākiem gadiem LTV jau bija labas iestrādes, piemēram, Vladislava Andrejeva diskusiju raidījumi. Šobrīd tas viss ir pazudis.
Sabiedrība beidzot ir apzinājusies informatīvās telpas jautājuma nozīmīgumu un to, cik sasāpējis tas patiesībā šobrīd ir. Par to liecina arī NEPLP kandidātu atlase. Es esmu gandarīta, ka atlase ir bijusi maksimāli caurspīdīga, mēs esam uzklausījuši visas iesaistītās organizācijas, rīkojuši atklātas diskusijas. Tagad atlicis pēdējais posms – ievēlēt padomes locekļus. Zemstrāvās gan jūtams, ka šo procesu cenšas ietekmēt dažādi spēki, kuriem neinteresē Latvijas informatīvās telpas aizsardzība un nostiprināšana. Tiešu pierādījumu mums nav, taču tas ir jūtams.
– Un kas šajā padomē pārstāvēs sabiedrību? Pagaidām izskatās, ka to veidos nozares profesionāļi.
– Tie visi būs sabiedrības pārstāvji, nevienu nevirza partijas.
M. Antonevičs: – Jūs uzteicāt pašreizējās koalīcijas latviskumu, kas esot pieaudzis, taču tās integrācijas idejas, kas izskanējušas no izglītības ministra Ķīļa pieaicināto ekspertu puses, liecina par pretējo. Turklāt rodas iespaids, ka koalīcijā notiek tāda kā iekšēja cīņa par integrācijas jomu.
R. Dzintars: – Integrācijas joma joprojām ir Kultūras ministrijas atbildība. Tās pakļautībā atrodas attiecīgais departaments un ierēdņi, kas šo politiku īsteno. Izglītības ministrija atbild par integrāciju uz latviešu valodas bāzes.
– Vai nesanāk kā fabulā par līdaku, gulbi un vēzi, kas katrs velk ratus uz savu pusi?
– Zatlera partijā ir dažādi cilvēki, ar dažādiem uzskatiem. Pieļauju, ka izglītības ministra padomniekam Makarova kungam vai vēl kādam ir savs viedoklis par šiem jautājumiem, par kuriem viņš vēlas diskutēt. Nav jau noslēpums, ka koalīcijas partijām ir atšķirīgs redzējums uz nacionālo politiku, tomēr ir panāktas vienošanās, kuras mēs šobrīd cenšamies īstenot.
V. Krustiņš: – Kādos jautājumos jūs neesat vienoti?
– Piemēram, automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem, ko mēs neatbalstām. Vēl grozījumi Darba likumā, kas liegtu darbiniekiem obligāti pieprasīt krievu valodas zināšanas, ja tās nav nepieciešamas darba pienākumu veikšanai. Arī, piemēram, kad bija jābalso par Jāņa Urbanoviča ievēlēšanu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kas mums likās pilnīgi nepieņemami, Zatlera partija balsoja par. Tās, protams, ir detaļas, bet tās izriet no lielākām ideoloģiskām atšķirībām.
M. Antonevičs: – Ko jūs darīsiet 16. martā? Jūsu ministriem jau ir dots mājiens, ka, piedaloties leģionāru piemiņas pasākumos, zaudēs amatus.
– Ne premjers Valdis Dombrovskis, ne kāds cits koalīcijas politiķis nav nācis pie manis “tirgoties” par 16. martu un norādīt, ko mēs šajā datumā nedrīkstam darīt. Tas arī būtu bezjēdzīgi, jo mēs šādus jautājumus politiskajā “tirgū” neapspriežam. Mēs vienmēr esam uzskatījuši par savu pienākumu godināt latviešu karavīrus. Par konkrēto formu – kā to darīt – vēl nav pieņemts lēmums. Vienmēr esam to saskaņojuši ar karavīru organizācijām un tā rīkosimies arī šogad.
