Jānis Vanags: Nomest “krievu pasaules” līķautu atjaunotā dzīvē 0
Jānis Vanags, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Droši vien jau veselu ceturtdaļgadsimtu es izmantoju katru izdevību, lai runātu par izlīgumu starp latviešiem un nelatviešiem. Esmu aicinājis pārvarēt vecas pārestības un svaigu neuzticēšanos un meklēt kopējo, vienojošo. Svinēt kopīgus svētkus. Uzaicināt krievu draugus un kaimiņus uz krastmalu Lāčplēša dienā.
Tēlaini sakot, es aicināju apskaut māti Latviju, kas ir dzimtene lielākajai daļai no mums. Tas likās prātīgi, pareizi un pragmatiski, ja reiz visi šeit dzīvojam. Kāda jēga kaist atmiņu tēlos un kacināties iztēles ainās, ja varam šodien kopā veidot normālu, labklājīgu dzīvi un saskanīgu nāciju?
Tomēr nākas atzīt, ka no manām pūlēm panākumi ir bijuši niecīgi. Laikam visskaudrāk es to izjūtu 9. maija pasākumos, kur tūkstoši sapulcējas pie zināmā pieminekļa ar Georga lentītēm rotājušies un pat ar Krievijas karogiem rokās. Spilgti atceros vakaru, kad braucu tramvajā gar pieminekli un to aplenca liels jauniešu pūlis, krieviski skandējot: “Rossija, Rossija! Krievija, Krievija!”
9. maijs kā piederības apziņas izvirdums nevis Latvijai, bet Krievijas valstij.
Mani labi domātie un samiernieciskie aicinājumi tad likās naivi un pilnīgi bez izredzēm. Es gan biju aicinājis savus latviešu tautiešus apdomāt, ka mūsu krievu līdzcilvēkiem Krievija ir viņu etniskās identitātes šūpulis un ka tāds ir vajadzīgs katrai tautai.
Es biju aicinājis raudzīties uz 9. maija atzīmēšanu kā ģimenes sakņu lietu, kad pateikties vectēvam par uzvaru. Taču karš Ukrainā liek ielūkoties dziļāk un labu tiesu skeptiskāk.
Kurta Vonnegūta romānā “Kaķa šūpulis” var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: “Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied/Mednieks, kas tīģeru medībās iet,/Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene/Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien./Smalks, smalks pavediens –/ Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.”
Cilvēki var ieņemt dažādus stāvokļus, dažādi izpausties un darīt ārēji atšķirīgas lietas. Krievijas prezidents, kurš raizējas, ka Ukrainu vairs nevarēs ierīt atpakaļ impērijā, ja tā iestāsies NATO, bet raķetes uz Maskavu spēs atlidot ātrāk, nekā viņš paspēs aizskriet līdz bunkuram.
Tādēļ viņš sūta uz mierīgu zemi savus karapūļus. Maskavas patriarhs, kurš neuzdrīkstas nosodīt karu, bet nāves cīņu pret kaimiņu tautu attaisno ar runām par Rietumu nāves civilizāciju. Un sirdī raizējas, ka, ja viņš karu nesvētīs, tad prezidents vairs nesvētīs viņu.
Marodieri, kas armijas transportā gādā uz Krieviju nozagtos televizorus un ledusskapjus, bet kritušos biedrus atstāj zemē, kur tos apēd klīstoši suņi un meža zvēri.
Varmākas, kas izvaro un nošauj ukraiņu meitenes un tad braukā viņām pāri ar tanku. Un tepat Latvijā it kā normāli cilvēki, kas rotājas ar Georga lentēm burta Z formā. (..) Tik dažādi ļaudis, sasieti vienā un tajā pašā impērisma pavedienā, satīti putinisma kamolā un ietīti “krievu pasaules” līķautā. Katrs, kurš atbalsta šo karu, tas pieņem tā darbus par savējiem un sevi piepulcina kara noziedzniekiem.
9. maijs kā uzvaras pār nacismu piemiņa un Krievijas karogi vairs nesader kopā.
Mariupoles blokāde atņem Putina Krievijai morālas tiesības Ļeņingradas blokādes varoņdarbu saukt par savu. Noziegumi pret cilvēci Irpeņā, Bučā, Berdjanskā vairs neļauj Krievijai rādīt uz esesiešu noziegumiem kā uz kaut ko svešu un sev neraksturīgu.
Solovjova propaganda un Lavrova meli mūsdienu Krievijai neatstāj morālas tiesības Gēbelsu vai Ribentropu saukt par saviem pretiniekiem. Karš Ukrainā ir novilcis robežu, aiz kuras ir palikuši Lielā Tēvijas kara varoņdarbi. Pasaule ir mainījusies, un mūsu uzvedībai arī ir jāmainās. (..)
Es ticu, un pasaulē ir daudz piemēru, ka dažādu etnosu cilvēki var dzīvot mierā un kopīgi celt sev laimīgu, pārticīgu dzīvi. Taču nevar būt miera ar putinistiem, jo putinisms ir īstā nāves civilizācija.
“Krievu pasaules” impēriskie murgi ir līķauts, kas jau gadu desmitiem žņaudz nost to, kas te, Latvijā, varētu būt patiešām dzīvs.
Katram Dieva cilvēkam tas jānokrata un jāatstāj aiz sevis, lai augšāmceltos atjaunotai dzīvei. To es saku visu tautību putinistiem, arī latviešiem un jo sevišķi kristiešiem.
*Fragments no Lieldienu sprediķa.
