Nomelno princeses piemiņu 8
Tuvojoties princeses Diānas traģiskās bojāejas 20. gadskārtai, vairākos britu medijos ievietoti dokumentāli materiāli ar intīmām detaļām par viņas privāto dzīvi un laulības nedienām.
Princeses piemiņas kaprači
Par īpašu “pienesumu” parūpējies televīzijas kanāls “Channel 4”, kas aizvadītajā svētdienā rādīja dokumentālu seriālu “Diāna: viņas pašas vārdos”, ko savulaik uzņēmis viņas runas pedagogs Pīters Setelens. Šie ieraksti par princeses Diānas privātās dzīves detaļām Britānijā līdz šim nebija publiskoti, un princeses radinieki un draugi aicināja telekanālu tos nepārraidīt. Taču telekanāla vadība un seriāla režisors centās attaisnot brutālo iejaukšanos traģiski bojā gājušās princeses privātajā dzīvē kā “ievērojamu ieguldījumu vēstures hronikā”. Laikraksta “The Daily Telegraph” ieskatā dokumentālais seriāls par princesi Diānu ir “dubļu racēju spītība, kas uzdota par vēsturi”. Lai ko darītu dubļu racēji, princese Diāna ir kļuvusi par stila ikonu un viņas attēli joprojām ir vieni no visbiežāk publicētajiem pasaules presē.
No pusotru stundu ilgā raidījuma ne vairāk kā desmit minūtes ir atvēlētas “vēsturiskajiem ierakstiem”. Pārējo laiku aizņem filmas režisora izteikumi, dažādu ziņu fragmenti un emocionāla mūzika, bet princeses Diānas balsi bieži aizstāj aktrises ierunāts teksts. Videoierakstos, kas uzņemti Kensingtonas pilī Londonā 1992. un 1993. gadā un nebija domāti publiskošanai, Diāna atklāti runā par izjukušo laulību ar Čārlzu un strīdu par Čārlza sakaru ar Kamilu Pārkeri Boulzu, “trešo personu viņu laulībā”. Reiz izmisusī Diāna pat apsvērusi iespēju pamest karaļnamu, lai būtu kopā ar citu vīrieti, un lūgusi padomu vīramātei, karalienei Elizabetei II, kā viņai rīkoties. “Es nezinu,” atbildēja karaliene. 2001. gadā ierakstus atsavināja policija, pārmeklējot karaļnama bijušā kalpotāja Pola Burela māju.
“Tautas princeses” nāve ietekmē karaļnamu
Prinča Čārlza un Diānas kāzas notika 1981. gadā, bet laulība tika šķirta 1996. gadā.
Viņu laulību dēvēja par “debesu savienību”, taču tā bija klasiska raksturu nesaderība, joviņi bija pārāk atšķirīgi cilvēki. Troņmantnieks princis Čārlzs bija uzaudzis karaliskajā ģimenē, kur galvenais bija neizpaust emocijas un ievērot klasisko britu rakstura īpašību – turēt stīvu augšlūpu. Introvertais Čārlzs labi zīmēja, interesējās par arhitektūru un vides aizsardzību. Emocionālā Diāna karaliskās ģimenes bezdvēseliski lietišķajā gaisotnē jutās kā putns sprostā. Dēli Viljams un Harijs citos apstākļos varbūt būtu cementējuši laulību, taču centrbēdzes spēki ņēma virsroku. Gan Čārlzs, gan Diāna meklēja mierinājumu ārpus laulības. 1992. gadā, ko karaliene Elizabete II nodēvēja par “annus horibilis” (“drausmīgo gadu”), jo vienā no karaļnama rezidencēm Vindzora pilī izcēlās postošs ugunsgrēks, viņi sāka dzīvot atsevišķi. Čārlzs un Diāna oficiāli izšķīrās 1996. gadā, viņai zaudējot titulu un vietu karaliskajā ģimenē.
Pēc Diānas bojāejas autokatastrofā Parīzē 1997. gadā britu karaļnams sākotnēji distancējās no traģēdijas, uzskatot, ka troņmantnieka prinča Čārlza bijušās sievas bēres ir privāta lieta. Taču tūkstošiem cilvēku paustā līdzjūtība, apberot ieeju Kensingtonas pilī, kur pēdējos gados dzīvoja Diāna, ar ziediem, lika pārdomāt savu nostāju pat karaļnamam.
Toreizējais Britānijas premjerministrs Tonijs Blērs ieteica karalienei Elizabetei II, kura bija devusies uz karaļnama rezidenci Balmorala pilī Skotijā, atgriezties Londonā, lai būtu kopā ar britu tautu sērās par Diānas, “tautas princeses”, kā viņu nodēvēja Blērs, nāvi. Pirmo reizi britu karaļnama vēsturē karogs virs Bakingemas pils tika nolaists pusmastā, paužot sēras par sievieti, kura vairs nebija karaliskās ģimenes locekle, un karaliene Elizabete un princis Filips pabija pie Kensingtonas pils, kas slīga ziedos un atvadu vēstulēs. Britu mediji uzskata, ka kopīgās bēdas “tautas princeses” Diānas bērēs pietuvināja karaļnamu britu tautai.
