Jūs esat strādājis vadošos amatos gan “Lattelecom”, gan LMT. Kamēr ārvalstu konsultanti meklē risinājumu abu uzņēmumu attīstībai, pieklusušas sarunas par to apvienošanos. Vai abu sakaru kompāniju apvienošanās ir ekonomiska nepieciešamība, tehnoloģiju saplūšanas neizbēgamas sekas vai personāliju jautājums? 1
Neviens no tiem nav īstais dzenulis, kas var spiest uzņēmumus apvienot. Galvenais, kāpēc šis jautājums tiek viļāts, bet neatrisināts, ir īpašumtiesību jautājums. “Telia” ir savas intereses, mūsu valstij – savas.
Abu kompāniju vadītāji ir lielas personības. Domāju, ka vadītājam ar tādu potenciālu, kāds ir Jurim Gulbim, kas visus projektus, ko viņš gribēja, uzņēmumā “Lattelecom” ir īstenojis, vairs nav interesanti. Apvienošanās projekts gluži vienkārši ir jauns izaicinājums, un tā viņam ir jauna motivācija. Savukārt LMT ir Jura Bindes bērns – viņš ir uztaisījis kaut ko tik skaistu, kas tik labi strādā, viņa ritentiņi griežas un nes naudu. Domāju, ka viņam cilvēcīgi ir žēl, ka kāds tagad nāktu un sabojātu šo mehānismu.
Un ko nu tagad?
Kad “Telia” pirms gadiem pieciem sāka apvienot savus uzņēmumus Lietuvā un Igaunijā, tātad tas bija loģisks un pareizs solis. Tagad… lielo kompāniju decentralizācija, par kuru minēju, notiek arī telekomunikāciju nozarē. “Telia” jau skatās uz “Lattelecom” kā uz konkurentu atsevišķos tirgos.
Vai ar šādu aci – vērtējot uzņēmumu vadītāju pieņemto lēmumu un rīcības motivāciju – raugāties arī uz citām, jūsu vēl nenomedītām galvām – lēmumu pieņēmējiem un puspriekšniekiem?
Mums bieži pārmet, ka esam galvu mednieki (“head hunters”). Bet tie vadītāji, kurus uzrunājam, ir Maslova piramīdas pašā augšgalā – viņiem amats ir pašrealizācija, nevis izdzīvošana. Vadītājs uz amatu iet ne tikai dēļ lielākas algas, bet galvenokārt dodas uz darbu kā uz projektu, kura laikā viņam kaut kas jāpadara – vai nu jāveic restrukturizācija, vai jāpalielina apgrozījums vai arī jānodrošina eksports. Parasti uz trim četriem gadiem. Kā, piemēram, Melgailim – jāapvieno divas bankas un jāpiesaista investori. Kad mēs meklējam kandidātus, mēs pat nemēģinām uzrunāt tos, kas ir sava iesāktā projekta vidū. Jauniem projektiem vērts piesaistīt tos, kas ir sava projekta beigās.
Ļoti svarīga ir reputācija. Traipus nekādi nevar noslēpt. Nevar sataisīt ziepes, aizbraukt citur un cerēt, ka paveiktais nenāks līdzi. Viss šodien ir caurspīdīgs.
Vai tie projekti, ko no valdības ministriem gaidām – skolu reformu, veselības aprūpes reformu –, ir citādi jāvērtē, kā komercsabiedrībās?
Valdības projektu īstenošanā izšķirošais ir politiskā griba un politiskais kredīts, kas dots, stājoties amatā. Šaubos, vai viņiem vairs ir mandāts reformu veikšanai. Baidos arī par līdera spējām, vai viņiem tās ir un vai viņi nebaidās padeldēt uzticības kredītu. Turklāt starp partijām nav pietiekamas konkurences, kas nozīmē, ka trūkst papildu dzenuļa reformu īstenošanā.
