Olafs Zvejnieks: Dzīves kvalitāte tuvu zemākajai. Vajadzīgs jauns plāns! 1
Paskatieties uz grafiku zem šī komentāra. Ko jūs tur redzat? Latvija ir sestajā vietā no apakšas pēc dzīves kvalitātes Eiropas Savienībā, salīdzinot iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes.
Šo rādītāju aprēķina, salīdzinot vienāda patēriņa groza izmaksas dažādās valstīs. Labās ziņas – esam vienādā līmenī ar Poliju un Ungāriju, priekšā masveida tūrisma sadārdzinātajai Horvātijai un ekonomiskās krīzes izmocītajai Grieķijai.
Sliktās – gan Igaunija, gan Lietuva ir mums krietni priekšā, jau tuvāk tabulas vidusdaļai.
Tik krietni, ka rodas iespaids, ka viņi neatkarību būtu atguvuši un pārveides procesus sākuši 1991. gadā, bet mēs kaut kur būtu aizkavējušies un izcīnījuši neatkarību tikai ap 2000. gadu.
Tik krietni, ka abas kaimiņvalstis jau šobrīd, vērtējot pēc šī kritērija – IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes –, ir pavirzījušās tālāk, nekā mēs plānojam būt pēc astoņiem gadiem, 2028. gada sākumā.
Jaunais, vēl līdz galam neapstiprinātais Nacionālās attīstības plāns paredz no pašreizējā 71% no ES vidējā šajā rādītājā sasniegt 80% 2028. gadā, bet Lietuvai jau šobrīd ir 81%, Igaunijai – 82%. Ir skaidri redzams, ka abas kaimiņvalstis attīstās ātrāk un veiksmīgāk un, ja neizdosies šo tendenci lauzt, starpība turpinās palielināties.
Kā varēja nonākt tik tālu? Te var sākt ilgi un grūti žēloties par ģeogrāfisko stāvokli un tā radīto nolemtību.
Igaunija izmantoja tuvumu Somijai un “Skype” veiksmi, lai cieši integrētos Somijas biznesā un radītu “digitālās valsts” tēlu.
Lietuva izmantoja Polijas tirgus tuvumu un tirdzniecības tīklu neesamību reģionā, lai kļūtu par reģiona tirdzniecības tīklu lielvalsti un radītu vertikāli integrētus Dānijas parauga agroholdingus, kas ļāva samazināt lauksaimniecības produkcijas pašizmaksu un ir galvenais iemesls, kādēļ mēs šobrīd biežāk ēdam Lietuvas kartupeļus, gurķus un sīpolus nekā vietējos.
Latvijas abas stratēģiskās kārtis – tranzīts un banku sistēma – dažādu iemeslu dēļ nav izrādījušies trumpji, kaut gan ilgu laiku likās, ka ir. “Tuvāk nekā Šveice” pārvērtusies kūpošās drupās, bet “tilts no Austrumiem uz Rietumiem” grīļojas arvien vairāk.
Latvijas ekonomiskajās interesēs neapšaubāmi būtu to atjaunot, taču jāšaubās, vai politiskās domstarpības starp Krieviju un Latviju to ļaus. Vienīgais gaišais laukums tranzītā ir aviosatiksmes attīstība. Tāpat Latvijas 90. gadu ģeogrāfiskās cerības pēc Igaunijas parauga izveidot ciešāku partnerību ar Zviedriju tā arī nekad neīstenojās, izņemot banku jomu.
Bet pietiek žēloties, ar to nekas nav līdzēts. Latvija ir situācijā, kurā valstij nepieciešams jauns plāns un idejas.
Paskatieties uz apakšā esošo grafiku vēlreiz. Divas šobrīd vislabklājīgākās Eiropas valstis ir Luksemburga un Īrija, nevis ar tradicionālo rūpniecību un kārtības mīlestību izslavētā Vācija vai lielas daļas luksusa preču dzimtene Francija.
Kas ir abas šīs valstis? Tās ir valstis, kurās nav nekādu īpašu dabas vai ģeogrāfisko resursu, tās savu stāvokli ir radījušas savām rokām. Luksemburga ir Eiropas lielākais un pasaules otrs lielākais investīciju fondu centrs, tajā darbojas vislabāk izstrādātā investīciju likumdošanas sistēma un īpašs nodokļu režīms fondiem.
Īrija izdarījusi to pašu, bet tikai lielo pasaules informācijas tehnoloģiju uzņēmumu ziņā – radījusi speciālu likumdošanas un nodokļu režīmu, kura rezultātā gandrīz visu lielo ASV informācijas tehnoloģiju uzņēmumu Eiropas pārstāvniecības atrodas Īrijā.
Abas šīs valstis ir paraugs tam, ka ir iespējams “radīt sevi no jauna” un atrašanās Eiropas Savienībā tam nav šķērslis. Latvijai laiks ķerties pie sava plāna.
