Māris Antonevičs: Latvijā joprojām nav skaidrs, ko darīt ar Pārdaugavas “briesmekli”. Tikmēr Krievijā strīdas par pieminekli Dzeržinskim 33
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir vietas, par kurām cilvēki dažreiz saka, ka tās ir “kā nolādētas”. Kāds konkrēts ceļa posms, kur bieži notiek avārijas, kāda ēka, kur vairākkārt izcēlies ugunsgrēks vai notikušas citas nelaimes, kādas tirdzniecības telpas, kur iekārtojušies uzņēmumi drīz spiesti pārtraukt darbību, secinot, ka bizness nesekmējas.
Vārds “nolādēts” vedina domāt par kaut ko mistisku, lai gan parasti, sākot vērtēt, izrādās, ka lielākoties visam ir savas likumsakarības – ceļa posms var būt slikti izplānots vai tur slikti organizēta satiksme, ēka var būt nolaista vai to apdzīvo bezatbildīgi iemītnieki, bet nelaimīgā veikala vieta vienkārši nav piemērota šim mērķim.
Ir arī politiski “nolādētas” vietas, bet ne jau vietai pašai par sevi ir vaina – politisko nozīmi tai piešķir cilvēki.
Nupat Maskavā izvērtās strīdi, vai Lubjankas laukumā pilsētas centrā vajadzētu uzstādīt pieminekli čekas dibinātājam Feliksam Dzeržinskim. Vieta zīmīga ar to, ka blakus atrodas Federālā drošības dienesta (plaši pazīstama ar krievisko saīsinājumu FSB) galvenā ēka.
Tā pati, kur padomju laikos vispirms mitinājās Dzeržinska veidotā VČK, vēlāk NKVD un KGB. Saprotams, ka FSB pieņemts uzskatīt par šo padomju laika represīvo iestāžu mantinieci, un var just, ka tas pat tiek uzņemts ar lepnumu.
Dzeržinska piemineklis laukumā parādījās 1958. gadā Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā, bet 1991. gadā tas tika novākts, faktiski tobrīd kļūstot par pārmaiņu simbolu Krievijā (lielākā daļa citu PSRS elementu gan palika savā vietā).
Tagad ar ideju par pieminekļa uzstādīšanu nākusi klajā atvaļināto virsnieku organizācija, uzsverot, ka ar to tikšot atjaunots vēsturiskais taisnīgums.
Runa gan drīzāk ir par vēsturisko revanšu, ko bijušie čekisti un viņu sekotāji politiski jau izcīnījuši un tagad to atliktu apstiprināt simboliski, tomēr vismaz pagaidām ideju nobremzējis Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins.
Taču jautājums jau nav par kādu organizāciju vēlmi vai mēra nostāju, bet par valdošo noskaņojumu un ko par to teiktu Putins. Viņam Dzeržinskis varētu būt pretrunīga personība.
No vienas puses, tas it kā labi iemieso mūsdienu Krievijas tēlu, kuru pārvalda bijušie čekisti ar visām agrāko laiku metodēm, un viņiem tā kā vajadzētu savējo celt godā.
No otras puses, Dzeržinskis tomēr vairāk pārstāv to vēstures posmu, pret kuru Putinam varētu būt zināmas antipātijas, jo viņam nepatīk domas par revolūcijām, apvērsumiem un tamlīdzīgi.
Jau 2017. gadā bija redzams, cik neuzkrītoši Krievijā tika atzīmēta 1917. gada boļševiku revolūcijas (apvērsuma) gadadiena – tā drīzāk tika pasniegta ar negatīvu nokrāsu, arī Ļeņina tēls pašreizējai varai nav tuvs par spīti tam, ka viņa pieminekļi un arī mauzolejs joprojām ir turpat, kur iepriekš.
Līdz ar to arī Dzeržinska kā “revolūcijas soda zobena” atgriešanās goda vietā nebūtu tik viennozīmīga.
Pašreizējam Krievijas režīmam tuvāks ir staļinisms, bet arī to pašlaik atklāti glorificēt ar pieminekļiem un tamlīdzīgi arī būtu par traku. Tāpēc saglabājas zināma nenoteiktība.
Bet vieta Lubjankas laukumā jau nevar palikt tukša, pēkšņi bija parādījusies ideja, ka vajadzētu tur uzlikt pieminekli senkrievu valdniekam Aleksandram Ņevskim, kuram, ja ticēt vēstures avotiem, šogad maijā būšot 800 gadu kopš dzimšanas.
Ņevska tēls, protams, nav tik politiski uzlādēts, tomēr arī te ir zināms simbolisms. Lieta tā, ka šis Novgorodas varasvīrs savulaik bija diezgan uzticīgs mongoļu-tatāru vasalis, taču stingri turējās pret zviedru un arī Livonijas ordeņa centieniem paplašināt savu ietekmi.
Spilgtākā ar viņu saistītā vēstures epizode ir ledus kauja, kas norisinājās pavisam netālu no pašreizējās Latvijas teritorijas – uz Peipusa ezera ledus, un spilgti attēlota Sergeja Eizenšteina filmā.
Tas, kas parasti netiek uzsvērts, ka Ņevskis cīnījās ne tik daudz par Krievzemes varenību, cik aizstāvēja Zelta ordas zemes.
Tomēr arī šis tēls piestāvētu mūsdienu Krievijai kā pret Rietumiem naidīgi noskaņotai valstij, kas sabiedrotos drīzāk gatava meklēt Austrumos.
Redzēs, kāds tad lēmums tiks pieņemts par Lubjankas laukumu, bet skaidrs, ka tas diez vai būs veiksmīgs un vieta, visticamāk, paliks nolādēta.
Starp citu, turpat blakus atrodas vēl kāds simbolisks monuments – Soloveckas akmens no salas, kur savulaik slēgta klostera vietā boļševiki izveidoja pirmo spaidu darbu nometni, no kuras vēlāk izauga bēdīgi slavenais “gulags”. Vara šim simbolam cenšas nepievērst uzmanību.
Vai Latvijā ir līdzīgas “nolādētas” vietas, kur it kā kaut ko vajadzētu likt, bet nav skaidrs, ko? Protams.
Kaut vai laukums Brīvības ielas vidū, kur kādreiz atradās Ļeņina piemineklis, bet tagad uz laiku novietota dīvaina elektroniska arka, kas ieguvusi apzīmējumu “Ļeņina bikses” un visi gaida, kad tā pazudīs.
Tāpat Pārdaugavas “briesmeklis”, kas kļuvis par “krievu pasaules” ideoloģijas kulta vietu un nav skaidrs, ko ar to darīt.
Arī tagad jau slavenā vieta Jēkabpilī, kas nu palikusi tukša pēc zināmā lielgabala noslēpumainās nozušanas. Visticamāk, pie tām nāksies atgriezties vēl un vēl.
