Nolādētais Jūrmalas apvedceļš: traģēdijā iesaistītie nespēj bez emocijām atcerēties notikušo 37
Elīna uz Rīgas rajona tiesas sēdēm nāk, līdzi ņemot savas meitiņas Olgas un mammas Marinas fotogrāfijas. Liecinot par 2017. gada 13. jūnijā notikušo, jaunā sieviete dažreiz raud, bet ātri cenšas saņemties, šķiet, pat it kā paskatīties uz notikušo no malas, protams, cik nu viņas gadījumā tas ir iespējams. Notikums pirms pusotra gada ir atstājis neizdzēšamus traģiskus ierakstus vairāku cilvēku dzīvē. Aizgāja bojā meitenīte un viņas vecmāmiņa. Bēdu sagrauzti tuvinieki. Arī traģēdijā iesaistītie nespēj bez emocijām atcerēties notikušo.
Bet Elīnai mājās ir divus mēnešus vecs dēliņš, kura dēļ viņai jābūt stiprai. Sieviete ar savu vīru Oļegu vēlas, lai apsūdzētais 77 gadus vecais pensionārs Ivars saņemtu reālu septiņu gadu cietumsodu par izraisīto ceļa satiksmes negadījumu. Likums paredz pat vēl bargāku sodu, taču
tiesu prakse rāda, ka, gadījumos kad nav lietots alkohols vai narkotikas un nav bijušas tīšas darbības, vainīgais tiek cauri ar nosacītu cietumsodu.
Elīna vēlas, lai sabiedrība uzzinātu viņas ģimenes traģisko stāstu, lai, to izlasot, cilvēki automobiļus vadītu apzinīgāk, lai pie stūres nesēstos slimi un varbūt gadu nastas dēļ droši braukt nespējīgi.
Ivars savu vainu atzina, ļoti nožēloja notikušo un lūdza tiesu neveikt pierādījumu pārbaudi. Sākotnēji tam it kā piekrita visi tiesas dalībnieki, bet pēc prokurora Džeralda Pooka apsūdzības nolasīšanas cietušie Elīna un Oļegs uzstāja uz pierādījumu pārbaudi, jo apsūdzībā nesaklausīja, ka traģiskās avārijas cēlonis ir Ivara apdzīšanas manevrs.
Arī pats apsūdzētais uzskata, ka viņš, autovadītājs ar pusgadsimta stāžu, nebūtu varējis veikt tik neprātīgu manevru. Ivars ir pārliecināts, ka pretējā kustības joslā iebraucis tāpēc, ka kļuvis slikti – to gan viņš neatceroties.
Izmeklēšanā nav pierādīts, vai notikusi apzināta vai neapzināta iebraukšana pretējā kustības joslā: pēc būtības tas arī ir vienīgais no notikuma, par ko tiesā ir strīds.
Traģiskā frontālā sadursme
2017. gada 13. jūnijs bija drūma un lietaina diena. Pusdienas laikā Jūrmalas pusē lietus piestājis. Asfalts mitrs. Rīdzinieks Ivars devās no savas lauku mājas pie Tukuma uz Rīgu: pēdējā laikā viņš nejuties labi, un dēli viņam bija sarunājuši izmeklēšanu slimnīcā. Ivaram bija problēmas ar vēnām un citas kaites. Bet, kā viņam šķitis, veselība viņam nav traucējusi droši sēsties pie stūres 2004. gadā ražotajam “Opel Vectra Caravan”.
Tajā pašā laikā virzienā no Rīgas uz Kauguriem pie 2000. gada “Mazda 323” stūres sēdēja rīdziniece Elīna, kura kopā ar ģimeni nodarbojas ar grāmatu tirdzniecību un tajā dienā veda grāmatas uz bērnudārzu. Aizmugurē labajā pusē piesprādzēta bērnu krēslā sēdēja meita, kurai pēc 11 dienām bija gaidāma septītā dzimšanas diena, un viņai blakus (arī piesprādzējusies) Elīnas mamma.
Pusvienos uz autoceļa A10 netālu no Varkaļu kanāla notika frontāla sadursme: opelis negaidot iebrauca pretējā kustības joslā, un Elīna pie mazdas stūres pat nepaspējusi noreaģēt. Abi automobiļi palika uz ceļa.
“Vienīgais, ko paspēju – pamanīju, ka mums brauc virsū, ka pie stūres ir vīrietis un skatās taisni, galvu turot vertikāli, kas nozīmē, ka viņš bija pie apziņas.
Pagrieziena rādītājs nebija ieslēgts. Mamma iekliedzās,” tiesā teica Elīna. Kaut arī vadītājas tiesības sievietei ir tikai kopš 2016. gada, braucot viņa labi. Neesot arī pārgalvīga, vienmēr pati piesprādzējoties un liekot to darīt arī pasažieriem. Pirms sadursmes Elīna esot braukusi ar ātrumu aptuveni 75 km/h.
Pēc “Opel” un “Mazda” frontālās sadursmes mazdai aizmugurē ietriecās “Ford Focus”, kuru vadīja jauns vīrietis Kims. Viņu policija par vainīgu notikušajā neatzina, un krimināllietā Kims ir liecinieka statusā, kaut gan tieši forda trieciens mazajai meitenītei un viņas vecmāmiņai, visticamāk, bija liktenīgs.
Mazda tika samīcīta no abām pusēm. Elīnai paveicās.
“Braucu uz Kauguriem. Es neesmu ātrs braucējs. Uz Jūrmalas apvedceļa daudzi riskē apdzenot. Pie Varkaļu kanāla braucu ar 95–100 kilometriem stundā. Priekšā pamanīju mazdu. Pēc kāda pusotra kilometra pretim nāca automobiļu kolonna un es instinktīvi nedaudz samazināju ātrumu līdz kādiem 90–95 km/h. No priekšā braucošās mazdas ieturēju 20–25 metru distanci. Tad pēkšņi no pretējās puses izbrauca automobilis tieši priekšā mazdai.
Tās vadītājai nebija nekādas iespējas noreaģēt. Man bija, bremzēju, ātrums samazinājās līdz kādiem 70 km/h, prātā iešāvās doma par braukšanu grāvī, bet paspēju tikai stūri pagriezt, kad man pretim nomales virzienā izlēca abi automobiļi,” tiesā stāsta Kims, kurš neievērojis, vai “Opel” bija ieslēdzis pagrieziena rādītāju. Viņam licies, ka “Opel” tā kā veicis uzrāvienu, izbraucot no kolonnas, kura braukusi ap 90–95 km/h, bet vienlaikus pieļauj, ka vadītājam varējis palikt arī slikti. Tā apdzen 18 gadus veci jaunekļi – arī tāda doma iešāvusies galvā Kimam sadursmes brīdī.
Cilvēki palīdzēja un nebija vienaldzīgi
Pēc sadursmes Kims izkāpis no sava automobiļa, bijis šokā, tad gājis palīgā cietušajiem, bet tur jau bijuši citi, kas palīdzējuši un jau bija izsaukuši mediķus.
Viens no pirmajiem palīdzību cietušajiem sniedza kravas automobiļa šoferis Andrejs, kas bija ceļā uz Ventspili.
“Sadursmes brīdi neredzēju, jo biju novērsies. Vispirms palīdzēju opeļa vadītājam nogulties uz ceļa nomales. Pie mazdas jau bija citi cilvēki. Vadītājas durvis nevarēja attaisīt, bet redzēju, ka ar jauno sievieti viss daudzmaz kārtībā. Ar lielām grūtībām atlauzu aizmugurējās kreisās durvis: vecmāmiņa runāja, bet man kāds ieteica viņu nekustināt, gaidīt mediķus. Meitenītei nebija dzīvības pazīmes, un viņai piekļūt nevarēju,” atceras Andrejs.
Arī viņš min, ka Rīgas–Ventspils šoseja šajā posmā Jūrmalā ir bīstama:
pa to viņš braucot bieži, un neesot reti gadījumi, kad nākas pierauties pašai ceļa nomalei, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, kas, braucot pretim, apdzen.
Kad notikuma vietā ieradās ugunsdzēsēju glābēju ekipāža, Ivaru jau lika mediķu automašīnā. Glābēju komandieris Aleksandrs ātri novērtēja situāciju un pieņēma lēmumu pirmo glābt sievieti pie stūres – pazīmes liecinājušas, ka vecmāmiņa ir nedabiski saliekusies un mirusi, mazajai meitenītei bija asinis pie mutes.
“Mums vajadzēja kādu pusminūti, lai pārzāģētu vadītājas durvju eņģes. Sieviete kliedzot jautāja, kas ir ar meitu. Pašai viņai bija problēmas ar kājām, teicu, lai apķeras ap kaklu, un es sievieti izcēlu ārā. Tad uzreiz gājām pie meitenītes. Lai viņai tiktu klāt, man bija jānoņem ķivere, citi kolēģi grieza drošības siksnas – tam visam vajadzēja pārdesmit sekundes. Meitenītei bija vājš pulss, un atdevu viņu mediķiem.
Kā pēc tam sapratu, ārsti meitenīti divdesmit minūtes centušies neveiksmīgi atdzīvināt,” balsij aizlūstot, tiesā liecināja glābējs.
Izejot no tiesas zāles, viņš asarām acīs vērsās pie cietušajiem: “Piedodiet… Mēs darījām visu, ko varējām.”
Elīnai bija sarežģīts kājas lūzums, sirdsdarbības traucējumi, savainots mugurkauls un pēc avārijas pasliktinājās redze. Ivaram bija vairāki lūzumi un, kā saka viņa advokāts Juris Močuļskis, esot pat versija, ka ceļa satiksmes negadījuma trieciens izglābis pensionāra dzīvību, izsitot asinsvadu nosprostojošu trombu, kas slimnīcā atrasts viņa plaušās. Šobrīd Ivars ir atlabis, bet advokātam tomēr ir bažas, ka viņš tiesas procesu var neizturēt.
Cietušie nevēlas pieņemt palīdzību no apsūdzētā
“Meitiņa ļoti gaidīja, kad varēs sākt iet 1. klasē. Uzskatu, ka vainīgajam jāsaņem sods, kas atbilst sekām – septiņiem gadiem cietumā. Apsūdzētais policijā liecināja, ka ir pieredzējis vadītājs, bet viņš pārsniedza ātrumu un, nepārliecinoties par drošību, veica apdzīšanas manevru,” tiesā strikta bija Elīna, kura kopā ar vīru nepieņēma apsūdzētā piedāvājumu kompensēt materiālos un morālos zaudējumus un būs mierā ar to, ko piešķirs apdrošinātāji.
“Es nepārdošu savu meitu un māti,” tiesā teica Elīna.
Advokāts J. Močuļskis izteica cietušajiem līdzjūtību par notikušo un norādīja, ka apsūdzētais nevēlējās tādas traģiskas sekas. Uz to Elīna atbildēja, ka viņam vajadzēja ievērot ceļu satiksmes noteikumus, un, ja bija slikti, tad nedrīkstēja sēsties pie stūres.
Advokāts: “Ivars nav slepkava”
“Nav grēks Dieva vai kā cita priekšā pieņemt naudu no vainīgā. Tāpat man nav pieņemama cietušo nostāja, ka Ivars ir slepkava. Tā bija nejaušība. Ir tikai divas versijas: vai nu Ivaram kļuva slikti, kā rezultātā automobilis iebrauca pretējā kustības joslā, vai arī notika apdzīšana.
Pats Ivars kategoriski noliedz, ka būtu apdzinis: neesot jau traks.
Liels braukšanas stāžs un neviena ceļu satiksmes noteikuma pārkāpuma! Diemžēl nevar pierādīt, ka Ivaram pie stūres palicis slikti: ja to varētu, tad krimināllietu izbeigtu. Manā praksē sen viens tāds gadījums bija,” man saka pieredzējušais advokāts J. Močuļskis. Viņš norāda arī uz to, ka cilvēki būtu izdzīvojuši, ja Elīna ar ģimeni sēdētu jaunākā un labākā automobilī: mazda bijusi plāniem bleķiem, izrūsējusi, bez sānu drošības spilveniem.
“Jūrmalas apvedceļš ir viens nolādēts ceļš ar šādām iebraukšanām pretējā kustības joslā un smagiem negadījumiem!” pēc tiesas sēdes sacīja prokurors Dž. Pooks.
Nākamā tiesas sēde notiks 31. janvārī.
Eksperts: uz Jūrmalas apvedceļa satiksmes plūsma ir nervoza
Oskars Irbītis, ceļu satiksmes negadījumu eksperts: “Šādos un līdzīgos gadījumos nevar pierādīt, vai bijis apzināts apdzīšanas manevrs vai kāds cits iemesls, kāpēc automobilis atradās pretējā kustības joslā. Ja nu vienīgi notikušais ir uzfilmēts, bet arī tad uzmanīgi jāvērtē. Zinu vienu gadījumu, kad cilvēks taisnojās, ka iebraucis pretējā joslā, jo negaidot ieķīlējies gāzes pedālis un viņš gribējis izvairīties no ietriekšanās priekšā braucošajā. Tehniski tāda ķeza ar dzinēju iespējama.
Runājot par Jūrmalas apvedceļu, man, tāpat kā daudziem citiem vadītājiem, tas nepatīk. Tāpēc, dodoties Kurzemes virzienā, cenšos izmantot Liepājas šoseju. Uz Jūrmalas apvedceļa ir intensīva satiksme, kas vienlaikus ir ļoti nevienmērīga: ir gan ļoti ātri braucēji, gan lēni. Plus vēl daudzi sānceļi, kas izrausta kustību.
Satiksmes plūsma ir nervoza, ir daudz apdzīšanas manevru, kas iespējami tikai ar iebraukšanu pretējā kustības joslā.
Un līkumi kustību padara vēl nedrošāku. Vienīgais praktiskais risinājums: divas braukšanas joslas katrā virzienā, bet tuvākajā laikā mēs to nesagaidīsim.”
