Nokratīt šaubas par savu eksistenci. Līvija Baumane-Andrejevska recenzē Haralda Matuļa darbu „Eksistenciālisms” 0
Līvija Baumane-Andrejevska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iespējams, Haraldam Matulim patiktu, kā lasīts manā rīcībā esošais dzejprozas izdevums “Eksistenciālisms”. Ilgi. Lappušu malās plašas piezīmes, tekstā pasvītrojumi.
Izdevuma pamattekstā izmantots lakonisks burtveidols, taču grāmatas nosaukums, ciklu virsraksti, piezīmes pie dzejprozas tekstiem – fraktūras burtu stilā. Kādam lasītājam fraktūra signalizēs, ka teksts varētu būt sarežģītāk uztverams, tomēr mani tā uzrunā, radot sajūtu par papildu dziļuma dimensiju.
Kā pēcpostmodernistiska spēle vai alūzija uz agrāk iecienītu paņēmienu – grāmatas sākumā Žaka Rivjēra un Antonēna Arto sarakstes fragments. Sarunas poētika ir viena no atslēgām jeb ievirze šajā krājumā arī turpmāk. Sarakste starp redaktoru un autoru vai fiktīvi redaktora ievadvārdi (piemēram, Raiņa “Dagdas skiču burtnīca”) ir izsenis pazīstams elements, ko arī H. Matulis izmantojis kā vienu no stilizācijas paņēmieniem. Stilizācija, epistolārais elements, komentāri un pat nošu raksta fragments vērš izdevumu daudzslāņainu.
“Eksistenciālisms” ir īpatns arhaiskas izteiksmes un mūžam aktuālas problemātikas (eksistences spožums un posts) apvienojums, autoram tiecoties atspoguļot gan indivīda laicīgumu (iznīcīgumu), gan pārlaicīgumu. Viņš attēlojis cilvēku, kurš atzīst savu pretrunīgumu (“Es neliekuļošu, ka mani interesē tas, ko ir uzrakstījuši citi (..) gribu lasīt tikai pats sevi, es gribu pārlasīt pats sevi” – bet tam pretī: “es esmu pazemīgs”). Pretrunīgumu veido it kā absolūtā orientēšanās uz savu ego, vienlaikus deklarējot pazemīgumu; atzīšanās cilvēciskās vājībās vai absurdās vēlmēs, kas balansē uz “smalko kaišu” robežas. Tie ir trauksmaini starpstāvokļi, īpatnas iegribas. Nelielās marginālijas – piezīmes lappušu stūros, sīkā drukā, vecajā ortogrāfijā, imitējot stenderisku laiku izteiksmi – kā visuredzošā, viedā virsautora komentāri par, piemēram, sava jaunākā kolēģa veikumu. Reizē gan detalizētāks skaidrojums, gan zināma liriskā “es” pozīcijas attaisnošana, “atvainošanās” viņa vietā. Virsautors darbojas gan kā kritiķis, gan kā aizstāvis. Viņš vēro, spriež, vērtē lasītāju, reizēm viszinīgi, kā teikdams – “es jau zinu, neviens lasītājs nelasīs “pareizi”, tā, kā pienāktos”, bet to var traktēt kā vieglu ironiju un sava veida spēli, lasītāja ķircināšanu.
Formālā aspektā krājuma struktūra ir īpaši būvēta: tas iedalīts ciklos “Gaidas”, “Trauksme”, “Pamestība”, “Sabrukšana”, “Pārmetumi”, “Mierinājums”. Ciklu sākumā – neliels lirisks kopsavilkums. Grāmatas pamatteksts un marginālijas veido “daudzbalsīguma” sajūtu. Runā gan liriskais “es”, gan viszinošā autora balss, veidojot dialoģiskumu. Dialoģiskums ir būtisks atslēgvārds H. Matuļa “Eksistenciālismā”. Jaunākajās dzejas grāmatās bieži valda izteikta iekšupvērstība, autoru radītajiem liriskajiem “es” it kā runājot tikai ar sevi, savuties H. Matuļa dzejprozas “es” šaubās, pārdomā, apsver, un viņa balsi papildina virsautora komentāri, kurš apspriež arī lasītāja paradumus un “attiecības” ar šiem tekstiem.
H. Matuļa dzejas “es” nebīstas izrādīt, ka viņam rūp, kāds liktenis gaida viņa tekstu. Tas H. Matuli atšķir no citiem aktuāliem literātiem, kuri šādas bažas neatklāj. H. Matuļa liriskais “es” izsakās par dzejas lasīšanu: “mani satrauc lasīt citu dzejoļus. tas ir kā mācīties jaunu svešvalodu. es gribētu saprast, ko viņi saka (..)” Marginālijā pie šī teksta izvērsta doma par dzejas recepciju, kritiku, par lasījumu, tuvlasījuma iespējām. Autors kritizē, kā var noprast, dzejas krājuma uztveršanu kā “kompozicionālu veselumu”, viņam labpatiktu, ja katru atsevišķu tekstu skatītu kā retu pērli, autonomu vērtību. Atzīstas pārņemtībā ar sevi: “Es neiešu uz krājuma atvēršanu. Es neliekuļošu, ka mani interesē tas, ko ir uzrakstījuši citi” (13. lpp.), sniedz pamācību dzejas kritiķim (19. lpp.). Saprotams, grāmatā ar šādu nosaukumu neizvairīties no eksistenciālisma studijām: cilvēka mūža ritums, iznīcīgums. Apcerēta indivīda mūža nogale – sairums, nogurums, dziļā vientulības, izolētības izjūta, bezspēcīgums. Sevišķi spilgti memento mori estētika iezīmēta nodaļas “Mierinājums” izskaņā.
Jāatzīst, ik teksts tiešām aptver vai veselu pasauli. Teksti bieži ir intelektuāli konstruēti, un arī dzejas “es” apcer ar prātu radītas dzejas neiedarbīgumu. Vairākos tekstos pavīd loģisks ego postulāts: es lepojos, es gribu, es sapņoju, es dzīvoju, es atzīstos utt. Dominē frāze “es gribu”, ļaujot atvedināt domu, ka šī grāmata ir centieni formulēt pašam sev: kas ir cilvēks (es) un ko viņš īsteni vēlas.
Teju bez dibināta pamata, balstoties asociatīvā uzplaiksnījumā, gribas “Eksistenciālismu” uzlūkot gandrīz kā 21. gadsimta stilizāciju “Jaunā Vertera ciešanām” (nodaļa “Pārmetumi” – romantiskais protests, rūgtums, vilšanās). Protams, uz šādu spekulatīvu paralēļu vilkšanu uzvedina gan fraktūras burti, gan liriskā “es” via dolorosa un atsevišķu tekstu līdzība vēstulēm. Taču ir teksti, kuri šo asociāciju nepieļauj.
Liekas, patiesi var netiekties aprakstīt “Eksistenciālismu” kā kopumu: katrs atsevišķais teksts ir mikrokosmoss/stāsts, piesātināts un visai blīvs, nereti izteikti nospriegots. Viena no intonācijas zemstrāvām – ironija, bet klātesoša arī nostalģija. Nelielais sējumiņš ir teju enciklopēdisks – ar nepretenciozu pretenziju skatīt cilvēka eksistences dažādos samezglojumus un tos šķetināt jeb iztirzāt vai arī vienkārši konstatēt. Gan tiešā, gan netiešā veidā gana liela uzmanība veltīta arī rakstniecības momentiem. Man nāksies atmest augstprātīgo iedomu: spēt trāpīgi aptvert visu “Eksistenciālismu” nelielā apskatā. Krājums ir tik daudzslāņains, ka šāda formāta apskatā var aplūkot vien dažas formālā vai saturiskā nianses, un noteikti nevajadzētu censties statistiski konstatēt vadmotīvus. Eksistence reizēm mēdz būt ne visai viegla – un tāda bija arī šī apskata sacerēšana
