“Nokodētie bērni” – palīdzība mācībās vai novecojusi sistēma? 0
Speciālās izglītības darbības principi ir radīti pirms pusgadsimta, un arī paši nozarē strādājošie nenoliedz, ka tie ir novecojuši. Tomēr joprojām redzams, ka bērnus ar speciālām vajadzībām grib “pielāgot” skolām, nevis rast veidu skolas atbalstu pielāgot bērnam. Arī Valsts kontroles ieteikumi tiek ieviesti gausi. Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili” pētīja, vai mācību iestādes, speciālisti un valsts institūcijas strādā bērnu vislabākajās interesēs.
Mēs gribam mēģināt!
Mamma Līga kopā ar dēlu pilda logopēda uzdoto mājas darbu.
Mamma: Kuru tu atpazīsti?
Dēls: Cālis.
Mamma: Tad sāc ar cāli. Kāds ir pirmais burts?
Dēls: C!
Mamma: Ļoti labi!
Viņi šādi darbojas katru dienu. Zēnam priekšā uz galda stāv A4 lapa ar dažādiem zīmējumiem, viņam tos jāatpazīst un jāuzraksta. Dēlam ir valodas attīstības aizture. Šobrīd deviņgadnieks mācās vispārizglītojošajā skolā, kur apgūst speciālās izglītības programmu ar 56. kodu. Tā domāta bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Taču, ja Līga pirms pāris gadiem nebūtu cīnījusies par dēla iekļaujošo izglītību, viņš mācītos speciālajā skolā ar citu – 58. kodu, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Līga piekrita dalīties pieredzē par speciālo izglītību, bet lūdza neminēt pilsētu, kurā viņi dzīvo. Tā ir viena no Vidzemes novada centriem. Viņu stāsts sākās brīdī, kad dēlam bija pieci gadi. Tobrīd dēls apmeklēja pašvaldības bērnudārzu.
Līga stāstīja: “Līdz tam pat nekāda trauksme netika celta. Vienīgais, tas, ko es kā mamma pamanīju, ka ir valodas attīstības aizture. Tad vēl tādu terminu nezināju, bet, ka valoda neattīstās tā, kā vajag. Uzsākām logopēda nodarbības bērnudārzā.” Paralēli Līga ar dēlu devās pie dažādiem ārstiem un speciālistiem, apmeklēja nodarbības un terapijas. Darīja visu iespējamo, lai situāciju uzlabotu. Sešu gadu vecumā pirmskola ieteica vērsties pašvaldības pedagoģiski medicīniskajā komisijā.
Šobrīd valstī ir deviņas speciālās izglītības programmas. Katrai no tām noteikts pedagoģiskais personāls un atbalsta pasākumi, kas izglītības iestādei jānodrošina. Piemēram, iespēja izmantot atgādnes jeb svarīgākās informācijas apkopojumu. Par katru bērnu, kas apgūst kādu no speciālās izglītības programmām, mācību iestāde saņem valsts finansējumu. Atzinumu par piemērotāko izglītības programmu sniedz pedagoģiski medicīniskās komisijas, kuras sarunvalodā sauc arī par “pedmed” komisijām.
Līga vērsās ar pamata problēmu – valodas attīstība. Pašvaldības komisija piedāvāja divus variantus. Pirmais – speciālo izglītības programmu 55 – bērniem ar valodas traucējumiem. Taču tuvākā pirmsskola, kurā to īsteno, atrodas blakus novadā 45 kilometru attālumā. Otrs variants – jau pieminētā 56. programma bērniem ar mācīšanās traucējumiem un novada speciālā skola.
“Ja mēs nepiekrītam speciālajai skolai: “Jūs varat palikt parastajā bērnudārzā, bet atbalsta jums būs nulle!” Vārdu sakot, viss paliek tā, kā tagad. Neviens pilsētas bērnudārzs neīsteno 56. kodu, jums ir tikai viena iespēja – doties uz speciālo pirmsskolu,” stāstīja mamma. Novada speciālajā pamatskolā ir arī pirmsskolas izglītības iestāde. Līga piekrita.
Pēc bērnudārza izlaiduma, nākamā pedagoģiski medicīniskā komisija bija ieplānota vien augustā. Līga nojauta, ka viņu mēģinās pārliecināt turpināt mācības speciālajā skolā. Tāpat mamma zināja, ka tādā gadījumā dēls jau apgūtu citu speciālās izglītības programmu – 58., bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tas tāpēc, ka no 2020. gada 1. septembra 56. programmu un vēl trīs citas pamatskolā var mācīt tikai iekļaujoši, savukārt pirmsskolā gan to joprojām var mācīt arī nošķirti.
Līga stāstīja: “Pirmā dīvainība, ko es pamanīju, ka bērnudārza izlaidumā visiem vecākiem tika piedāvāts parakstīt līgumu, ka pāriet mācīties šajā skolā.
Es kā mamma zinu, ka tas automātiski nozīmē 58. kodu, un visi šie bērni līdz šim mācījās ar 56. kodu.”
Speciālās izglītības programmas Latvijā
51 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar redzes traucējumiem;
52 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar dzirdes traucējumiem;
53 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar fiziskās traucējumiem;
54 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar somatiskām saslimšanām;
55 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar valodas traucējumiem;
56 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem;
57 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar garīgās veselības traucējumiem;
58 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem;
59 – Speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem.
Līga līgumu neparakstīja, bet laikus pieteica bērnu pie psihiatra. Ar viņu izrunājusi, ka labprāt uzsāktu skolas gaitas vispārizglītojošajā mācību iestādē jau esošajā 56. programmā. Psihiatrs bija vienisprātis un to ierakstīja arī dokumentos.
Te jāpiemin, ka 58. ir viena no divām speciālās izglītības programmām ar atvieglotu mācību saturu, līdz ar to ir arī ierobežotām iespējām pēc devītās klases. Komentē Latvijas Autisma apvienības aktīviste Nellija Repina, kura bija arī iepriekšējās izglītības ministres Andas Čakšas (“Jaunā Vienotība”) padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos.
“Pabeidzot šo izglītības programmu, bērns nevar iet vidusskolā, jo viņš nav apguvis visu izglītības saturu. Faktiski, ja bērns mācās 58. programmā, devīto klasi beidzot, viņš ir apguvis sestās klases līmeni. Tas, ko mēs redzam, ka šie bērni mēģina iet uz profesionālajām vidējās izglītības iestādēm, bet viņu izglītības līmenis nevelk,” stāstīja Repina.
Līgas dēlam ir vajadzīgs individuāls atbalsts, taču mamma pārliecināta, ka viņš var iekļauties vispārizglītojošajā klasē.
Līga uzsvēra: “Mēs gribam mēģināt, jo jebkurā brīdī mēs varam pāriet uz 58. kodu, ja redzam, ka ir par grūtu un bērns netiek galā.”
Pedagoģiski medicīniskā komisija, kā jau Līga paredzēja, ieteica palikt speciālajā skolā. “Netika runāts par bērnu, netika runāts par kodiem, tika reklamēta skola. Un ļoti uz mani iespaidoja, morāli iespaidoja, ka mums ir tikai viena izvēle. Tikai viena izvēle – speciālā skola, kur turpināt,” stāstīja sieviete.
Tomēr Līga jau bija atradusi novadā pretimnākošu izglītības iestādi. Komisija vēlreiz pārskatīja visus dokumentus un izsniedza atzinumu. Nemaz tik viegli gan nebija atrast atsaucīgu skolu. Sieviete apzvanīja vēl trīs novada un vienu blakus novada skolu. Kaut gan 56. speciālās izglītības programma licencēta trijās no četrām, visas Līgu atraidīja – galvenokārt atbalsta personāla trūkuma dēļ. Lai varētu mācību iestādē īstenot kādu no speciālās izglītības programmām un saņemtu valsts finansējumu, tās nepieciešams licencēt. Līga stāstīja: “Es saņēmu ļoti daudz pretargumentus, kāpēc nevajag pie viņiem iet. Un šī, kuru es izvēlējos, bija vienīgā skola, kura bija ļoti pretimnākoša un teica: “Nāciet, mēs jums palīdzēsim!””
Tā ir neliela novada skola, kur dēls mācās jau otro gadu. Zēna klases audzinātāja pastāstīja, ka skolēnam ikdienā ir skolotāja palīgs vai arī viņš izmanto atgādnes, ar kurām labi tiek galā. Tā kā klase ir neliela, tad arī audzinātāja pati var veltīt viņam daudz uzmanības.
Līga stāstīja: “Iekļāvies viņš ir ļoti labi. Viņš gan dublē tagad to pirmo klasi vēlreiz, jo iepriekšējā mācību gadā viņam diezgan grūti gāja, jo viņš visu gadu mēģināja adaptēties skolas dzīvei.
Un šogad var teikt, ka ir pilnīgi cits puisis, kurš var nosēdēt 40 minūtes, kurš spēj koncentrēties, kurš spēj izdarīt.”
Turklāt zēnam ļoti labi padodas matemātika. Skolotājai gan grūti paredzēt, kā viņam klāsies nākamajā mācību gadā, kad būs jāapgūst jaunas prasmes.
Līgas stāsts nav nekāds īpašs izņēmums, ar līdzīgām grūtībām vecāki saskaras regulāri. Nellija Repina no Latvijas Autisma apvienības pastāstīja, ka kodu sistēmu veidoja ar mērķi piešķirt papildu finansējumu un atbalstu tiem, kuriem tas nepieciešams. “Bet tur ir vairāki milzīgi trūkumi, viens no tiem – kā mēs to esam sapratuši, uztvēruši sabiedrībā,” norādīja Repina.
Lai gan bērnam nepiešķir kodu, bet atbalsta pasākumus, tāpat sabiedrībā un arī skolu vidē viņus mēdz saukt par “koda bērniem” vai “kodētajiem”.
Šīs stigmatizācijas dēļ arī rodas dažādas neatbilstošas situācijas.
Repina stāstīja: “Es esmu redzējusi tādus gadījums, kur vecāks par katru cenu uzskata, ka bērnam jāmācās vispārējo programmu, un bērns vairāk nekā četras balles nevar dabūt nevienā priekšmetā. Un es esmu redzējusi bērnus, kas tiek ielikti speciālās izglītības programmā, jo viņam ir uzvedības traucējumi, bet viņš var iet parasto.”
Ko tad īsti nozīmē iekļaujošā izglītība, un kāpēc kodu sistēma ir morāli novecojusi?
Kodu sistēma ir novecojusi
Izglītības likums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Savukārt iekļaujoša izglītība nozīme to, ka visiem nodrošina līdztiesīgus nosacījumus, un izglītojamajiem ar speciālajām vajadzībām atbalsts ir pieejams vispārējās izglītības sistēmā.
Iekļaujoša vide bērnam ir nepieciešama, to pierāda pētījumi un tāpēc šo ideju ir svarīgi uzturēt. Tā skaidroja Latvijas Universitātes vadošā pētniece Malgožata Raščevska. “Nav tā, ka humānu apsvērumu dēļ tagad visi pasludinājuši, ka vajadzīga iekļaujoša vide!
Princips ir pilnīgi cits pamatā – tāpēc, ka visur tur, kur tie bērni ar speciālajām vajadzībām palika iekļaujošā vidē, salīdzinot ar tiem bērniem, kuriem bija radīta cita veida vide – nošķirta, viņi attīstījās labāk, šie bērni,” stāstīja pētniece.
Tam, protams, vajadzīga vide, kur bērnu pieņem.
Arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) jau vairākus gadus intervijās medijiem kritizē esošo sistēmu. Viņš pastāstīja, ka to izveidoja pirms pusgadsmita un tobrīd tā skaitījās progresīva ideja. Medicīniski pedagoģiskās komisijas, kā tolaik tās sauca, izvērtēja bērna veselības traucējumus un, balstoties uz diagnozi, noteica nepieciešamo speciālās izglītības programmu.
Bezborodovs uzsvēra: “Mēs jau sen saprotam, ka bērnu papildu izglītības vajadzības nav tiešā veidā atkarīgas no viņa veselības traucējumu diagnozes.” Viņš norādīja, ka nevis diagnoze nosaka bērna izglītības vajadzības, bet funkcionēšana konkrētajā vidē. Līdz ar to nepieciešamais atbalsts būtu jāvērtē uz vietas mācību iestādē.
“Tā ideja konceptuāli, ka mēs varam salikt kaut kādas universālas paketes – visvairāk man “patīk” 57. programma izglītojamajiem ar garīgās veselības traucējumiem, lai kas tas tāds nebūtu. Ir viena un tā pati izglītības programma, kas ir domāta bērniem ar visa veida iespējamiem psihiskiem traucējumiem – ar UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu), ar autismu, ar depresiju, ar jebko – tur ir visa psihiatrija salikta iekšā. Un tas pēc savas būtības ir absolūti aplami,” stāstīja Bezborodovs. Turklāt visa šī sistēma joprojām kalpo kā piekļuve nošķirtai izglītībai.
Psihiatrs skaidroja: “57. programma mūsu apstākļos ir kļuvusi par tādu vietu, kur koncentrējas bērni, kas tiek izmesti uzvedības dēļ no visurienes.
Un atkal – es nezinu, kam ir ienākusi prātā tā ideja, ka, ja bērnam ir kaut kādi ievērojami uzvedības izaicinājumi, saliekam tagad, būs mazāka klase, tie būs desmit bērnu, bet visi desmit būs čaļi ar izteiktiem uzvedības traucējumiem? Protams, ka vieglāk tādam bērnam palīdzēt, ja viņš ir viens no divdesmit!”
Šo speciālās izglītības programmu šogad gandrīz trīs reizes vairāk skolēnu apgūst speciālajās skolās, nevis iekļaujoši. Ideālajā variantā bērniem, kuriem nav intelekta attīstības traucējumu un kuri var apgūt vispārizglītojošā satura programmu, novērtē viņu vajadzības, veido individuālo mācību plānu un piešķir atbalsta pasākumus. Sarežģītāk, ja runā par intelektuālās attīstības traucējumiem. 58. un 59. programmā ir samazināts mācību saturs, taču visās jomās, un arī tā ir problēma.
“Nu bērni, kuriem ir intelekta attīstības traucējumi, viņu vajadzības ir ļoti, ļoti atšķirīgas, iespējams, ka viņam ir ļoti lielas problēmas matemātikā, bet ir kaut kādas jomas, kur viņš varētu apgūt daudz vairāk, bet mūsu šīs te universālās pakotnes samazina prasības automātiski visur. Un atkal – tas, kas ir automātiski derīgs visam, tas nav derīgs nekam,” norādīja Bezborodovs.
Mūsu sistēmā šīs programmas ir grūtāk integrēt, lai gan ir virkne skolu, kas to dara. Dati rāda, ka šogad vispārējās izglītības iestādēs 58. programmu apgūst vairāk nekā 1200 bērnu, bet 59. programmu – gandrīz 170 . Speciālajās skolās gan šīs programmas apgūst daudz lielāks skaits izglītojamo.
“Speciālām skolām ir pamats pastāvēt, bet tad speciālai skolai ir jābūt tai vietai, kur koncentrējas vislielākie resursi, kur mēs vienā vietā koncentrējam pacēlājus visādus un tad speciālajā sistēmā mācās bērni ar vissmagākajiem traucējumiem,” sacīja Bezborodovs.
Izglītības un zinātnes ministrijā norādīja, ka šis process jau notiek. Desmit gadu laikā speciālo skolu skaits samazinājies gandrīz uz pusi – šobrīd Latvijā ir 37 speciālās izglītības iestādes.
Bet ir kāda būtiska nianse – speciālo izglītības iestāžu izdevumus finansē no valsts budžeta. Līdz ar to pastāv risks, ka pašvaldības un speciālās skolas ir ieinteresētas saglabāt izglītojamo skaitu. Tā revīzijā par speciālo izglītību pirms četriem gadiem secināja Valsts kontrole. Maija Āboliņa ir tās padomes locekle un vada revīzijas departamentu, kas atbild par labklājības un veselības jomām. Āboliņa izklāstīja: “Ja šos bērnus iekļauj pašvaldības vispārizglītojošajā skolā, tad darbs ar viņiem un atbalsta personāla finansēšana ir uz pašvaldības pleciem. Viens ir finansēšana, un otrs ir ikdienas darbs ar šiem bērniem.”
Revīzijas secinājumi bija skarbi – ne vienmēr atbildīgo institūciju un pašvaldību darbība šajā jomā prioritāti notiek bērnu interesēs. “Mēs jau to pierādīt nevaram, bet tā motivācija finansiālā tur eksistē, ka, ja mēs dabūjam tos bērnu tajās speciālajās skolās, tad tā ir valsts atbildība,” norādīja Āboliņa.
Kopumā speciālajām skolām šogad apstiprinātais valsts finansējums ir gandrīz 75,7 miljoni eiro. Tas nav pārskatīts kopš 2007. gada.
Plāns ir aizkritis aiz klavierēm
Valsts kontrole atklāja praktiskas problēmas “pedmed” komisijas ikdienas darba organizācijā. Piemēram, ka ir grūtības to sazvanīt un nepastāv pieteikumu reģistrācija rindas kārtībā. Revidenti aicināja pārskatīt prasību par bērna obligātu klātbūtni visos gadījumos. Tāpat viņi secināja, ka par pieņemto lēmumu bieži vien ievadīta nepilnīga informācija.
Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa stāstīja: “Kāpēc tam lēmumam ir jēga? Tikai tāpēc, ka ir jānosaka atbalsta pasākumi. Mums lielākā daļa šo lēmumu bija bez atbalsta pasākumiem. Tad mēs cīnījāmies gadiem, ka tajā sistēmā ir jāieraksta pasākumus.”
Taču Izglītības un zinātnes ministrija ilgstoši atrakstījās, ka strādā pie visaptveroša reformas koncepta. Lai gan darba grupa tā izstrādei izveidoja mēnesi pirms ieteikumu ieviešanas termiņa beigām. Tikmēr pārmaiņu bērnu ikdienā nav aizvien. “Ļoti gribējām šos te ieteikumus ieintegrēt tādā kā reformā, taču, ņemot vērā citas reformas un nozares jau noslogojumu pirms tam, tad šo iepauzēja.” Tā pastāstīja Olga Ozola – ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece iekļaujošās izglītības jautājumos. Nepilna pusgada laikā darba grupa izstrādāja jauno konceptu, tad vēl tikpat ilgi to pilnveidoja.
Pie ziņojuma strādāja arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, kurš šogad februārī Saeimas komisijas sēdē par ieteikumu virzību speciālajā izglītībā sacīja šādi: “Esmu arī iztērējis diezgan daudz laika tur sēžot tajā darba grupā.
Tapa ziņojums – tas ir iekritis aiz klavierēm Izglītības un zinātnes ministrijā.”
Bezborodovam taisnība – iepriekšējā ministrijas politiskā vadība darba grupas izstrādāto konceptu neatbalstīja. Tam nepieciešams pārāk daudz naudas no valsts budžeta. Olga Ozola stāstīja, ka idejas bija labas un piedāvātie risinājumi varētu noderēt arī turpmāk. “Konstatēja, ka pārklājas nedaudz funkcija ar Valsts kancelejas realizēto projektu APAS – (Bērnu) agrīnās preventīvās sistēmas izveidi. Tas uzstādījums bija, ka mums ir jāintegrē pedagoģiski medicīniskā komisija plānotajos sociālās pediatrijas centros,” stāstīja Ozola.
Tā lēma iepriekšējā politiskā vadība. Lai gan veselības resors šai idejai nepiekrīt, ministrijā plāno risinājumu piedāvāt arī jaunajai izglītības un zinātnes ministrei Dacei Melbārdei (“Jaunā Vienotība”). Ir sagatavoti vairāki priekšlikumi, kā jomu uzlabot, bet ministrijā iekšēji vēl jāvienojas par konkrētu virzienu. Atbildot, vai sistēma jāreformē, Ozola sacīja: “Jā, bet tas jādara maziem solīšiem, nevis lielu blīkšķi! Ko likt vietā, un ideālajā gadījumā, lai tas būtu kvalitatīvāks nekā līdz šim – tas jau ir liels uzdevums un izaicinājums.”
Šobrīd izstrādāti jauni Ministru kabineta noteikumi attiecībā uz “pedmed” komisiju darbu, kur ņemti vērā visi Valsts kontroles ieteikumi. Ozola norādīja: “Tas ir tas, ko uzreiz var izdarīt, bet kaut kā muļķīgi sanāktu, ka, ja mēs, piemēram, izdodam jaunus noteikumus un tad pēc pusgada reformējam šo sistēmu, tāpēc te ļoti uzmanīgi jāpieņem būs lēmums.”
Noteikumus vēl jāapstiprina pašreizējai ministrei.
