Uldis Šmits: Noklusēšana 5
Pirms Vecgada vardarbības Ķelnē (Štutgartē, Hamburgā, Frankfurtē u. c.) nebija pieņemts apcerēt imigrantu pastrādātos noziegumus – tas neatbilda Vācijas lielās preses redakcionālajai politikai un Berlīnes politikai vispār. Kanclere Merkele tovakar savā uzrunā atzīmēja, ka migrantu uzņemšana “ir rītdienas iespēja”, šaustīja tos, kuri izturas pret migrantiem “ar aukstumu un pat naidu sirdī”, un izteica pateicību viņu atbalstītājiem un arī policijai par “aizkustinošo spontāno palīdzības vilni”. Uzrunas pārraidīšanas laikā vairākās pilsētās diezgan organizētā veidā gāja vaļā masveida vardarbības akti, bet amatpersonas apgalvoja, ka Jaungads sagaidīts mierīgi, un sabiedriskā televīzija nelaida garām iespēju paklusēt.
Vēlāk iekšlietu ministrs bargi pēla Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes policiju par informācijas slēpšanu, un daži plašsaziņas līdzekļu vadītāji kaisīja uz galvas pelnus. Bet neviens īsti negribēja atklāt klusēšanas iemeslu, ko īsi varētu raksturot kā pārprasta politkorektuma uzspiestu pašcenzūru, kura liek paslaucīt zem paklāja visu nepatīkamo, kas nonāk pretrunā ar uzstādījumu, ka, Merkeles vārdiem, “no sekmīgas imigrācijas mūsu valsts vienmēr ir ieguvusi gan ekonomiski, gan arī ieguvusi pilsoniskā sabiedrība”. Tāpēc nedrīkst izturēties “ar aukstumu sirdī”, kas, nedod Dievs, var atdzīvināt pagātnes rēgus. Nekas tomēr neliecina, ka tagadējie uzplūdi ir “sekmīga imigrācija”, kā to varbūt sākotnēji cerēja lētāku darbaspēku allaž piesaistīt gatavie vācu lieluzņēmēji. Bet līdzīgi apsvērumi – klusēšana esot zelts – droši vien bija arī Zviedrijā, kur informācija par pēdējos gados pastrādātajiem seksuālās agresijas aktiem tāpat nenonāca atklātībā policijas iestāžu (respektīvi, politiskās varas) vai preses neieinteresētības dēļ.
Viens no iemesliem ir valdošo politiķu bažas, ka imigrācijas jelkāda saistīšana ar noziegumiem un terorismu vairo galēji labējo partiju popularitāti. Kaut gan to drīzāk veicina tieši acīmredzamu parādību un faktu noklusēšana. Vai izlikšanās, ka problēmas rada vienīgi atsevišķi ekstrēmisti, nevis noteikta līdz ar imigrāciju izplatīta “kultūra”, ja arī Ķelnē un citviet notikušais izriet no šajā “kultūrā” pieņemtā pasaules skatījuma. Visuzstājīgāk par to brīdināja arābu valstīs dzimušie brīvdomātāji un cilvēktiesību aizstāvji, taču palika neuzklausīti un pat izpelnījās pārmetumus. Getingenes universitātes starptautisko attiecību profesors Basams Tibi pēc 2004. gada Madrides traģēdijas rakstīja, ka “Eiropas islamizācija ir reāls drauds. Eiropas demokrātijām ir jāaizsargā sevi pret šo jauno totalitārismu un jāizbeidz rīkoties pretēji savām interesēm”. Pagājis diezgan ilgs laiks, vairāki vadošie politiķi atzinuši t. s. multikulturālisma izgāšanos, tomēr Eiropa būtībā tāpat turpina rīkoties tālāk. Eirokomisārs Ginters Etingers pērn sacīja, ka Vācijas dāsnie pabalsti un tur spēkā esošie likumi “pievelk bēgļus kā magnēts”. Bet galvenokārt tie pievelk ekonomiskos migrantus. Var turpināt izlikties, ka islāms nekādas problēmas nerada, kaut, piemēram, ievērojamais alžīriešu rakstnieks Bualems Sansals stāsta gluži pretējo – šodien islāms problēmas rada un kļūst arvien radikālāks. Nesen viņš ieguva Franču akadēmijas Lielo balvu par pamfletu “2084: Pasaules gals” (nosaukumā apspēlēta līdzība ar Orvela “1984”), kurā attēlota islāmistu kontrole pār iedomātu valsti Abistānu. Viņaprāt, islāma ideologu piekoptā taktika Eiropā ir daudzu “mazu Abistānu” veidošana pilsētu kvartālos. Pie mums tādas pagalam neiederētos. Turklāt tas jāpasaka pietiekami sadzirdami.
