Haizivis un Čops 1
Zaļi sarkanie papagaiļi tā pieraduši pie tūristiem, ka dažos parkos bez mazākās kautrēšanās nosēžas uz rokas, pleca, uzlido uz galvas un nekautrējoties ar nagiem pat ieskrapstina ādā.
Lai arī laiskāks tūrists pamanītu mazam lāču bērnam līdzīgos koalas, kuri dzīvo tikai Austrālijā, Adelaidas apkārtnē Ķenguru salas parkā pie kokiem, kuros, zaru apkampis, tup koala, zemē nolikts sarkans karodziņš.
Un parka darbinieks vēl māj – šurp, šurp! No apmēram 800 eikaliptu šķirnēm koalas ēd tikai triju šķirņu lapas. Pirms vairākiem gadiem šo dzīvnieciņu Ķenguru salā bija savairojies tik daudz un piemērotu eikaliptu palicis tik maz, ka koalām draudēja bada nāve. Tāpēc daļu izķēra un izveda uz iekšzemi. Citā parkā Austrālijas iekšzemē ieraugām koalu, kurš, eikaliptu lapas pārmēru saēdies, gluži kā narkotiku iespaidā iemidzis tik zemā zarā, ka varu ielaist pirkstu viņa mīkstajā kažociņā, bet šis i ausu neceļ. Nacionālajā parkā Adelaidas tuvumā tūristu priekam parka darbiniece verandā ienes koalu un ieliek tev tieši rokās. Mīkstais kamoliņš turams kā mazulis, kamēr meitene viņu baro ar eikalipta lapiņu. Koalam šāda tikšanās ir liels stress. Un tikai daži spēj ar to tikt galā.
Ķenguru salā, uz kuru var nokļūt pēc stundas brauciena ar prāmi pār divu kilometru dziļu līci, haizivju iecienītāko nārstošanas vietu pasaulē, mīt tūkstoš lauvroņu kolonija. Viens guļ smiltīs kāpās, zem tūristiem izbūvētām koka laipām izlaidies kā paplūdusi kundze pludmalē, citi laiskojas pludmalē vai vēl tikai lien laukā no okeāna… Par 37 dolāriem gids noved lejā ūdens malā aplūkot dzīvniekus no pārdesmit metru attāluma. Tuvāk iet nav ieteicams, jo tēviņi var saniknoties ne tikai cits uz citu, bet arī uz jums. Gids lepojas ar retu momentuzņēmumu – viens lauvronis, pa smilšaino krastu uzrāpies līdz pašām tūristu kases durvīm, gluži vai baksta ar purnu stiklā…
Salas viņā galā, kur reiz piestāja kuģi no Anglijas, lai mājup atgrieztos ar Austrālijas zelta kravām, izceļojušies pa jūrām un okeāniem, uz gludajām, melnajām akmens plātnēm kā uz dormeo matrača atpūšas spalvainie Jaunzēlandes roņi. Ādas, gaļas un tauku dēļ tie tika gandrīz izmedīti, 1996. gadā dzīvniekus sāka saudzēt, un nu še elpu atvelk gandrīz 20 000 roņu. Izcila vieta – klinšu dēļ netiek klāt zvejnieki, vienīgais bieds – haizivis.
Mēneša laikā televīzijā vismaz pāris reizes rādīja sagūstītās plēsoņas. Kā stāstīja vietējie latvieši Adelaidā, šogad karstuma dēļ tās īpaši nekaunīgas. Viena četrus un viena septiņus metrus gara iepeldējušas pilsētai tuvējās pludmalēs Dienvidu okeānā. Pirms vairākiem gadiem viena plēsoņa iemaldījusies pat Sidnejas ostā. Jūrnieks, kas pie kuģa sāna darbojies zem ūdens, palicis bez rokas un kājas. Tomēr zīdaino smilšu pludmalēs Sidnejā un no tās ar kuģīti pusstundas laikā sasniedzamajā romantiskajā Menli kūrortā peldētāju tik daudz, ka adatai nav kur nokrist. Krastā glābēji sarkanās vestēs vēro cilvēkus ūdenī.
Tikai labākie peldētāji var doties ūdenī līdz krūtīm. Stāvi, putojoši viļņi tevi satver, nes uz krastu, taču ar tikpat lielu sparu ātri rauj atpakaļ. Tāpēc te lēkā pa viļņiem un nirst caur tiem, bet paralēli krastam nepeld. Ik pa laikam pārlido helikopteri. Tieši no tiem gaidāms brīdinājuma signāls, ja pamanīta haizivs. Neesot vēlams peldēties agri no rīta un vakaros, jo tad haizivis dodas ieturēt maltīti. Taču, cik nācās runāties ar vietējiem latviešiem, nevienam nekad nebija gadījies dzirdēt brīdinājuma saucienus helikoptera skaļrunī. Vispār redzēt okeānā haizivi esot tikpat liela iespēja kā vinnēt loterijā. Man neveicās… (Tpu, tpu, tpu – trīs reizes pār kreiso plecu…) Toties satieku vīru, kuram tas “prieks” ticis. Igo Ozola sirdslieta ir foto- grafēšana un filmēšana. Pašķirstot grā- matas ar Austrālijas dabas skatiem, pa- manāms fotogrāfa Stīvena Parista vārds. Viņš ir viens no lielākajiem fotogrāfijas meistariem valstī, bet pirmās iemaņas apguvis tieši pie latvieša Igo Ozola. Reiz kilometru no krasta, filmējot zem ūdens, pēkšņi acu priekšā – kā sidrabota milzu zemūdene. Apmēram četrus metrus gara haizivs. Igo uzzibsnījis plēsoņai ar kameras gaismu un lēnām īries uz augšu. Haizivs ap viņu metusi lokus, bet viņš turpinājis augšupceļu… No desmit metru okeāna dziļuma kopš sastapšanās ar plēsoņu līdz ūdens virsmai bija palikuši pieci metri. Patiesībā Igo nemaz nevar izskaidrot, kas īsti izšķīra viņa likteni. Bet no dzīves gandrīz nācies atvadīties pirms dažiem gadiem… Latvijā. Pēc encefalīta ērces kodiena dakteris teicis, ka viņu glābis tikai veselīgais dzīvesveids. Igo ir vēl kāds stāsts. Netālu no krasta zvejnieku tīklos bija sapinies delfīns. “Lai izpestītu, nopirku veikalā lielas šķēres,” atceras Igo. Liels bijis Igo izbrīns, kad pēc dažām dienām izglābtais dzīvnieks piepeldējis pie viņa laivas. Vēlāk delfīns kļuvis par lielu draugu un iesaukts par Čopu. “Citreiz iebraucam ūdenī, bet šo nekur nemana. Taču, līdzko apstājamies un sākam dzert kafiju, tā delfīns piepeld pie laivas. Nezinu, kā viņš mani atpazina, varbūt atšķīra laivas motora rūkoņu no citām, bet mūsu draudzība ilga vairākus gadus.”
