Ivars Ijabs: Latvijas izaugsmei – vairāk ieguldīt cilvēkos, nevis betonā 4
Ivars Ijabs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms kāda laika Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka Latvijas ekonomika šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn ir kritusies par 2,1 procentu, kamēr Lietuvā kāpusi par vienu procentu, bet Igaunijā – pat par 5,4 procentiem. (Aģentūra LETA 18. maijā vēstīja, ka ES statistikas pārvaldes “Eurostat” ātrajā novērtējumā Latvijas IKP pirmajā ceturksnī samazinājies par 2,1%; bet 8. jūnijā sekoja “Eurostat” koriģētie dati, kurā minēts, ka Latvijas IKP pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pirms gada samazinājies par 1,2%; Igaunijai bijis kāpums par 5%, Lietuvai – 1,2%. – Red.)
Lai arī ekonomisti to raksturo drīzāk kā īpaši sekmīgu kaimiņvalstu attīstību, nevis Latvijas neveiksmi, šie skaitļi liek nopietni aizdomāties.
Sabiedriskajā diskusijā jautājumu par to, vai un kad Latvija attīstībā panāks Rietumeiropu, ir nomainījis jautājums, vai jelkad mēs spēsim apsteigt Igauniju un Lietuvu. Par “koronas ekonomiku” un Latvijas un Eiropas atgriešanos uz ekonomikas izaugsmes ceļa mēs vēl nesen diskutējam ar profesoru Mortenu Hansenu un vadošiem Latvijas ekonomistiem.
Latvijas izaugsmei būtiski svarīgi Eiropas politikas aspekti būs Eiropas fondu raita pieejamība un budžeta deficīta noteikumi. Latvija ir viena no tām valstīm, kas no ES Atveseļošanās fonda saņems relatīvi lielu atbalstu – ap 7% IKP. Savukārt lietuvieši ir Eiropas līderi nacionālā budžeta izdevumu palielināšanā krīzes laikā. 2020. gadā tie palielinājās par 24%, un tieši ar šiem uz parāda veiktajiem ieguldījumiem mēdz saistīt Lietuvas salīdzinoši labos IKP skaitļus šogad.
Tomēr lielākā daļa ekspertu ir vienisprātis, ka izaugsmes vienādojuma galvenais risinājums ir nevis tēriņi, bet reformas.
Padomdevēju šādu reformu ieviešanai mums jau sen netrūkst – Eiropas Savienības ieteikumi un OECD labākās prakses, Pasaules banka un dažādas domnīcas utt. Bet mūsu vājā vieta joprojām ir šīs ekspertīzes jēgpilna izmantošana un konsekventa ieviešana. Daļēji tas ir mūsu politikas fragmentētības dēļ, jo koalīcijās ir ļoti dažādi partneri.
Es negribētu kļūt par vēl vienu šādu ekspertu. Bet manā politiskajā dienaskārtībā Latvijas izaugsmei ir princips – vairāk ieguldīt cilvēkos, nevis betonā.
Ir jāiegulda cilvēkkapitālā, kurš ir kritiski svarīgs galvaspilsētas Rīgas galvenajām eksporta nozarēm – biznesa un IT pakalpojumiem. Zināšanās un prasmēs, kas nepieciešamas zaļajai un digitālajai transformācijai. Un ieguldīt vairāk modernā mūžmācīšanās sistēmā, kas nepieciešama cilvēku elastīgai izaugsmei darba mūža laikā, spējai mainīt un paaugstināt kvalifikāciju.
Eiropas līmenī neizbēgama ir līgumos noteikto kopīgo fiskālo noteikumu (“Stabilitātes un izaugsmes pakta”) pārskatīšana.
Tajā iekļautā norma, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3%, bet valsts parādam jābūt zem 60% IKP, vienkārši jau sen nestrādā. Tā pašlaik, krīzes laikā, ir arī formāli apturēta un būs jāmaina, lai pieļautu milzīgas investīcijas, kas ir nepieciešamas klimatneitralitātē jeb nākamo cilvēces paaudžu izdzīvošanai.
Pēc EK aplēses, šī mērķa sasniegšanai būs nepieciešamas papildu investīcijas aptuveni 300 miljardu eiro gadā (jeb aptuveni 600 miljoni gadā Latvijā). Protams, ka lielākā šī rēķina daļa būs jānomaksā uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Bet ar Eiropas naudām un privātiem ieguldījumiem.
Līdzās salīdzinoši pieticīgajiem Eiropas Savienības budžeta līdzekļiem lielāka atbildība par nākotnes nodrošināšanu cilvēcei būs jāuzņemas valstīm. Uz skaidri definētu “zaļo investīciju” skaitļiem nebūtu jāattiecina budžeta ierobežojumu griesti. Jā, tā būs aizņemšanās uz nākamo paaudžu rēķina, bet ar mērķi izdarīt visu, lai šīs nākamās paaudzes vispār varētu dzīvot uz mūsu planētas.
Priekšā interesanti un izaicinoši laiki. Mums ir ne tikai jācenšas izaugsmē noķert un apsteigt kaimiņus, bet arī ar investīcijām zaļajā pārveidē noķert un apsteigt nākotni.
