Otto Ozols: Noķert, sodīt, likt cietumā un atslēgu iemest upē! 15
Pavisam nesen rakstīju par policijas ārkārtīgi kūtro un bezzobaino attieksmi pret personām, kuras interneta komentāros vai citur aicina nogalināt citādāk domājošos. Dzirdēju arī aizrādījumus, ka šo problēmu nevajag pārspīlēt, ka dažu nenosvērtu personu dēļ nevajag noslogot policijas resursus, ka draudētāji nekad neiet tālāk un tādā garā. Tā ir tuvredzīga un bezatbildīga attieksme. Šādi draudētāji ir pirmais solis uz ārkārtīgi lielām nelaimēm, pat katastrofām. Tādēļ viņus ir principiāli jāatrod un jāsoda ar visu likuma bardzību.
Atgādinu, ka šā gada maijā kāda zvanītāja uz Latvijas Radio tiešajā ēterā aicināja likvidēt 12 000 cilvēkus, kuri bija parakstījušies pret Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Vēlāk portāla “ves.lv” anonīmajos komentāros bija aicinājumi nošaut žurnālistus, Saeimas deputātus, cienījamus sabiedriskos darbiniekus. Šie aicinājumi bija lasāmi gan jūnijā, gan pavisam nesen.
Policija par šiem gadījumiem ir informēta, bet nekāda aktīva rīcība nav sekojusi.
Kāpēc šie draudētāji ir ārkārtīgi bīstami? Vai jūs domājat, ka slepkavam, kurš ar smago auto Nicā nogalināja cilvēkus, impulsu deva smagās automašīnas atslēga? Ārkārtīgi nopietni jautāju, jo runa ir par 86 nogalinātajiem un vairāk nekā 400 ievainotajiem. Tātad – kas viņu mudināja uz šo drausmīgo noziegumu? Tā bija viņa vide, kurā nemitīgi atkārtoja, ka “TOS vajag nogalināt”, “TOS vajag nogalināt, lai viņi attopas”. Šobrīd Latvijā faktiski ar biedējošu regularitāti notiek kaut kas līdzīgs – aizvien biežāk atkārtojas aicinājumi nogalināt, tiek kodēta tā pati doma, tas pats aicinājums – “TOS, šajā gadījumā latviešus, vajag nogalināt, lai ATTOPAS”. Tā nebija smagās mašīnas aizdedzes atslēga, kas Nicā iedvesmoja masu slepkavu, tā bija vide, tie bija ilgstoši nenovērtēti, nesodīti aicinājumi noslepkavot – TOS, kas šķietami apdraud viņu “vērtības”.
Šobrīd nevēršoties pret slepkavot kūdītājiem, mēs iedrošinām šādas vides kultivētājus, kuri šim noskaņojumam ļauj plūst plašāk un plašāk kā smacējošai, nāvējošai gāzei. Es nevaru uzņemties atbildību palikt vienaldzīgam pret kaut ko tādu! Jo tad vienu dienu kāds izdomās ar tikpat smagu automašīnu iedrāzties kādā Latvijas valsts pasākumā pie Brīvības pieminekļa vai kaut kur citur. Vienmēr atrodas trakie, kuri šādi būs iedomājušies gūt novērtējumu no kūdītāju pūļa. Vienmēr atrodas kāds, kura dzīve ir bijusi nožēlojami tukša un sekla, līdzīgi kā tas bija Nicas slepkavam. Un tad kādu dienu pavisam noteikti uzrodas kāds, kurš viņam iečukst ausī: “Tu vari izdarīt kaut ko lielu un iespaidīgu, tu vari ieklausīties “mūsējo” cilvēku aicinājumos, piepildīt viņu sapņus. Tu vari kļūt par varoni, kurš ir sodījis TOS.” Un, ja iepriekš ilgstoši publiskajā telpā būs skanējuši šādi aicinājumi, tad šo vājprātīgo nebūs grūti pierunāt. Jāatceras, ka iepriekšminētie Latvijā publiski izskanējušie aicinājumi slepkavot bija nepārprotami politiski motivēti.
Demokrātiskā sabiedrība, kur valda vārda brīvības princips, var kritizēt, to var darīt ļoti dažādos veidos. Bet aicinājumi slepkavot ir smags noziegums, nevis vārda brīvības izpausme. Notikumi Eiropā ir ļoti traģiski piemēri, kas notiek, ja šādus kūdītājus principiāli neapstādina. Tādēļ Latvijas policijai ir jānoķer katrs, kurš kaut ko tādu ir aicinājis. Mūsu likumdevējiem ir jārada tādi likumi, kas ļauj šos noziedzniekus iebāzt vistumšākajā cietumā un iemest atslēgu upē. Tikko kāds aicina slepkavot, tajā pašā brīdī policistiem ir jāuzsāk šo personu medības, viņiem jāzina, ka par šādiem vārdiem neizbēgami sagaida rokudzelži un bargs sods. Godīgi sakot, esmu ļoti nepatīkami pārsteigts, ka mūsu policija un arī likumdevēji tam nav pievērsuši nopietnu uzmanību. Runa ir par politiķu un amatpersonu bezdarbību, kas var novest pie ļoti traģiskām sekām. Tāpat jāatceras, ka vēlētājiem ir tiesības pieprasīt politisko atbildību tam politiskajam spēkam, kas jau ilgstoši kontrolē Saeimas Nacionālās drošības komisiju un Iekšlietu ministriju.
