“Bērnība bija ļoti grūta, daudzus gadus pavadīju pie logopēda, mācoties runāt.” Saruna ar Nauri Miezi 38
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Gribu izbaudīt mirkli, bet atceros trenera Jāņa Rimbenieka allaž pausto – prieki ir īsi,” tā nepilnu diennakti pēc vēsturiskās uzvaras intervijā “Latvijas Avīzei” teica 3×3 basketbolists Nauris Miezis, kurš kopā ar komandas biedriem Agni Čavaru, Kārli Paulu Lasmani un Edgaru Krūmiņu trešdien, 28.jūlijā, Tokijā kļuva par vēsturē pirmajiem olimpiskajiem čempioniem 3×3 basketbolā vīriešiem.
Arī izlases treneris Raimonds Feldmanis sarunā ar aģentūru LETA atzinis, ka joprojām nav norimušās emocijas pēc izcīnītā zelta: “Visu laiku kāds prasa iekniebt, lai apjaustu, ka ir izcīnīta olimpiskā zelta medaļa. Šorīt jau trīs reizes iekniebu, sakot, “tu zini, ka esi olimpiskais čempions”. Nevar pagaidām to aptvert.”
Ir jau atnākusi apziņa par paveikto?
N. Miezis: Naktī ilgi nevarēju aizmigt, tikai ap pieciem sešiem. Bija jāatbild uz ļoti daudziem sveicieniem, telefons bija karsts, rakstīja arī tādi cilvēki, par kuriem nedomāju, ka seko līdzi sportam.
Pašam galvā visu laiku griezās patīkamās emocijas, pulsam jābūt normā, bet nē – sirsniņa visu laiku dauzījās uztraukumā, domāju, kas nu būs, kas tagad sāksies.
Pēc pamošanās aptaustīju medaļu un sapratu – jā, īstenība, tas nebija sapnis. Agnis Čavars pat gulēja ar medaļu kaklā.
Kā tev šķiet, kas tagad būs, kas sāksies?
Gribētu izbaudīt šo mirkli un emocijas. Kā viens no maniem treneriem Jānis Rimbenieks allaž uzsvēra – prieki vienmēr ir īsi. Jāsāk gatavoties Pasaules tūres posmiem augusta beigās, tā ka daudz laika svinēt nesanāks.
Raimonds Elbakjans ir gatavs Rīgā rīkot “Challenger” turnīru, apspriedās, kādi ir mūsu plāni, jo skaidrs, ka tad mums arī jāpiedalās. Redzēsim, kā viss atrisināsies.
Jūsu kvartets jau varbūt ir vienojies par ceļu uz Parīzi?
Tik tālu neesam runājuši, bet jā – uz to jāiet.
Atceroties pēdējo spēļu dienu. Vieglais pusfināls pret Beļģiju nepārsteidza?
Tas galīgi nebija viegli, kā liecina rezultāts. Pēdējās trīs četrās minūtēs likās, ka viss, orgāni atteiksies, galīgi nebija spēka. Bijām ieslēguši tādā ātrumā, ka pašiem ļoti grūti, bet – pretiniekiem bija vēl grūtāk.
Salīdzinot ar spēlēm grupā, neko nebijām mainījuši, pirms tam galīgi negāja ar metieniem, tie bija vienīgie statistikas rādītāji, kuros zaudējām pretiniekiem.
Kā es teicu – mēs tikai ieskrienamies un, ja tiksim uz viļņa, tad neapstāsimies, un tā arī bija.
Ar ko jūs uzvarējāt divas izšķirošās spēles?
Ar raksturu un gribasspēku. Mūsu mentalitāte ir tāda, ka vienmēr gribam atriebties par pāri darījumiem, grupā bijām zaudējuši beļģiem un krieviem, izdevās revanšēties.
Kas notika pie 4:9 finālā? Vienmēr esmu ticējis saviem džekiem un sev, man ir ļoti liela pārliecība, nevienu brīdi nenolaidu rokas.
Viņi sākumā mūs iedzina stūrī, bija grūti, pazuda enerģija, bet ielikām otrajā robā un spējām salauzt.
Bija viena zīmīga epizode, kad skrēji pēc bumbas, lai gan krievu spēlētājs bija pāris metrus iekšā, un panāci, ka bumba paliek jums.
Tas arī atšķir čempionus no otrās vietas. Es nekad nepadodos, un tāpat arī pārējie mūsu džeki. Ja gribi būt virsotnē, citu variantu nav. Kad iekļuvām izslēgšanas turnīrā, ticēju, ka uzvarēsim.
Krievam Iļjam Karpenkovam finālā saplīsa apavi. Kas tāds ir noticis iepriekš?
Jā, 3×3 basketbols ir ļoti ātrs, kustību maiņa, tā ka šī nav pirmā tāda reize. Arī man ir bijis, ka saplīst apavi, nākas darīt tāpat kā krievam – aptin ar teipu un ej spēlēt tālāk.
Man un Čavaram Tokijā bija rezerves apavi, Karpenkovs par to nebija padomājis.
Kā klājas Edgaram Krūmiņam – var pastaigāt?
Pastaigāt var, bet ar grūtībām, pieklibo. Pa dienu ar fizioterapeitu ies uz medicīnisko centru un veiks pārbaudi, cerams, nav nekas traks.
Tu slavēji fizioterapeitu Oskaru Urbanoviču. Pārējie arī spēlējāt ar traumām, mikrotraumām?
Esmu vienos zilumos, mikrotraumas un sasitumi bija, bet slavējām Oskaru par to, ka pēc grupas spēlēm, kad mums negāja īsti labi, viņš uztaisīja mazu sapulci.
Bija patīkami, ka uzņēmās iniciatīvu, kārtīgi izrunājāmies, un spēle uzlabojās. Liels paldies par to.
Vai Tokiju pagūsiet apskatīt?
Varam staigāt pa olimpisko ciematu, bet te nav īsti ko redzēt – mājas, mazs parks, ēdiena zāle, suvenīru veikaliņš. Uz pilsētu nelaiž.
Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni. Vecāki ir nedzirdīgi?
Mamma Lāsma un tētis Rolands ir nedzirdīgi. Valmierā ir vājdzirdīgo skola, vienīgā Latvijā, kurā māca runāt, bet nedzirdīgo skolā tā nav, man abi vecāki gājuši nedzirdīgo skolā.
Var izteikt kādus vārdus, piemēram, manu, bet kārtīgi runāt – ne.
Sazināmies zīmju valodā, tā bija mana pirmā valoda. Man bija ļoti smaga bērnība, daudzus gadus pavadīju pie logopēda, lai mācītos runāt.
Daudzus vārdus nesapratu, pat nezināju to jēgu, bija ļoti ilgi jāstrādā.
Cik gados bumbu paņēmi rokās?
Vecāki saka, ka jau tad, kad biju pavisam maziņš. Skapim visa augša bija pilna ar bumbām – ikreiz, ar vecākiem vai omīti ejot uz veikalu, gribēju jaunu bumbu, lai gan mājās jau bija daudz dažādu bumbu. Bļāvu, raudāju, un viņi pirka.
Kam tu šobrīd visvairāk gribi pateikt paldies?
Noteikti ģimenei, sievai Maritai – viņa ir mans lielākais atbalsts pēdējos gados, tic man vairāk nekā es pats. Protams, draugiem, visiem, kas gājuši roku rokā arī grūtos brīžos.
