Monika Zīle: Rudenī mums vajadzēs kārtot dažādus eksāmenus, pielāgojoties dzīvei pandēmijas apstākļos. Jo vīruss nekur nepazudīs 11
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Slikti, ja nav prasmes kaut ko labu pateikt, ne arī prāta, lai paklusētu diskusijā, kur cits citu nievā.” Mahatma Gandijs
Ģeometriskās abstraktās mākslas pamatlicēja Kazimira Maļeviča radošajā pienesumā līdztekus slavenajam “Melnajam kvadrātam” ir trīsdesmitajos gados tapušais darbs “Sarežģīta nojauta”, kur tālumā redzamās vientuļās mājas kubs un cilvēka torss spilgti dzeltenā kreklā uz drūmu debesu fona, kritiķuprāt, satur gleznotāja vēstījumu par tumšu laiku tuvošanos.
Vēsturi zinot, varētu sacīt, ka mākslinieks bija pravietis.
Tiesa, saskatīt viedus mājienus pagātnes notikumos ir daudz vieglāk nekā sadzirdēt tagadnes valodā padomus, kas palīdzētu mazināt bažas par rītdienu. Bet vienā ziņā jāpiekrīt “dzeltenā torsa” autoram – nojauta ir sarežģītu emociju kamols, kur intuitīvajā nākotnes paredzējumā gan neskaidru nelaimes gaidu pilnas bažas, gan cerība, ka ļaunais varbūt ies secen.
Šiem sajūtu dzīpariem pietinot sabiedrībā milstošo spriedzi, iegūstam patlaban Latvijā valdošo gaisotni uz gadalaiku mijas sliekšņa.
Veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) ik mīļu dienu šķindina trauksmes zvanu: tūlīt, iespējams, pēc dažām dienām piedzīvosim vēl jaudīgāku pandēmijas uzbrukumu un tad… Arī galvenajam infektologam Ugam Dumpim nav saulainu prognožu rudenim.
Tikmēr Izglītības ministrija noskaņo pedagogus darbam jau pierastajos apstākļos. Nu, gandrīz. Jo ir taču maskas, testi un daļas vecāku iebildumi pret jaunajiem noteikumiem. Turklāt psihologi prognozē grūtības, ar kurām saskarsies pedagogi, pēc attālinātās nodarbībās pavadīta mācību gada skolēniem atgriežoties klasēs.
Bet sarežģīts rudens gaidāms ne tikai skolotājiem un ne vien tāpēc, ka varētu piepildīties Covid-19 lielā uzbrukuma paredzējumi. Cik lielā mērā tie attaisnosies, nojausma visnotaļ miglaina.
Taču pavisam skaidrs, ka rudenī mums vajadzēs kārtot dažādus eksāmenus, pielāgojoties dzīvei pandēmijas apstākļos. Jo vīruss nekur nepazudīs.
Šķiet, pats galvenais pārbaudījums būs normālas sarunu valodas atgūšana ikdienas attiecībās un sociālajos tīklos, kur pat nevainīgākā diskusija šobrīd pārtop lamās un agresīvā viedokļu uztiepšanā.
Diemžēl bijis tik daudz neauglīgu dusmu un naida paudumu, ka laikam derētu izsludināt vispārēja klusuma nedēļu – pārdomām un emociju pavētīšanai.
Tikai tas diezin vai īstenojams apstākļos, kad valdība nemeklē iespējas uzrunāt mūs bez baisu mājienu zemtekstiem.
Derētu godīgi atzīties: vilcinot klusēšanu, ir pieļauta dažādu grupu margināļiem vēlama sabiedrības šķelšana, lai zvejotu atbalstu 14. Saeimas vēlēšanās.
Neskaidrās nākotnes nojausmu trauksmi kaut cik līdzsvaro pavārmākslas entuziastu pieredzes apmaiņa sociālajos tīklos. Tur valda lietišķa un mierpilna gaisotne. Ja nezini, kur likt divus spaiņus zaļu tomātu – saņemsi duci labu padomu.
Nav pagraba konservēto dārzeņu glabāšanai? Ir asprātīgi risinājumi.
Un tad vēl atmiņas par vecmāmiņu gatavotajiem našķiem un bērnības garšām!…
To lasot, nāk prātā kaut kur lasīts ieteikums: ja cilvēki jums apkārt ir ļoti satraukušies, ejiet uz virtuvi un sāciet kaut ko gatavot – kad nemiers noplaks, visiem ļoti gribēsies ēst.
