Slepenie nāvessodi…Saruna ar Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani 0
Laikā no 1941. gada no janvāra līdz jūnija beigām Rīgā čekisti slepeni izpildīja nāvessodus vismaz 285 Latvijas pilsoņiem. Viņu mirstīgās atliekas vācu okupācijas laikā tika atrastas un ekshumētas masu kapos Baltezerā, Babītē, Dreiliņos, Ulbrokā un Centrālcietuma pagalmā.
Vairākums šo cilvēku tika identificēti praktiski uzreiz. Taču ne visi.
1944. gada 27. aprīlī Stopiņu pagastā Ulbrokas mežniecības apgaitā uzgāja četras bedres ar kopumā 23 nošautiem cilvēkiem. 11 no viņiem atpazina, jo nogalināto apģērbu kabatās atrada dokumentus vai salasāmus padomju “tiesas” spriedumu norakstus. 1944. gada jūlijā atpazina vēl četrus.
Visus nogalinātos apbedīja Rīgas Meža kapu Balto krustu kapulaukā (ģenerāli Kārli Gopperu – Brāļu kapos). Tomēr astoņu upuru personības toreiz palika tā arī nenoskaidrotas.
Ar padomju okupācijas varas 1941. gadā nogalināto identifikāciju, pētot izmeklēšanas lietas un dokumentus, nu jau vairākus gadus nodarbojas Okupācijas muzeja vēsturniece INESE DREIMANE. Pēc pusotra gada ilgas dokumentu pētīšanas beidzot izdevies atdot vārdus arī astoņiem Ulbrokas masu kapa “nezināmajiem”
Šķiet, Latvija tomēr nav tik liela, lai Ulbrokā aprakto personības tik ilgi paliktu noslēpumā. Kāpēc jau 1944. gadā to nevarēja noskaidrot? Tie nākamie 40 gadi, protams, neskaitās…
Jā, tos 40 izlaidīsim, jo tajos par 1940./1941. gadā pazudušu tēvu vai vectēvu bija labāk nepļāpāt. Bet vispār tā ir drusku mīkla. Es varu pateikt tikai par tiem trim, kas bija ebreji, – Efraims Gorons, Izraels Paļickis, Aleksandrs Veinbergs.
Pirmkārt, pat, ja varbūt arī viņu kabatās atrada spriedumu, tad vācu okupācijas laikā pašsaprotamu iemeslu dēļ to vienkārši neminēja. Vieglāk bija pateikt: “Nav atpazīts.” Otrkārt, nebija jau arī vairs tuvinieku, kas viņus varētu atpazīt. Piemēram, Paļicka sieva un meita jau bija deportētas 1941. gada 14. jūnijā kā “ar nāvi sodītas personas radinieki”. Viņi pat nekļuva par holokausta upuriem!
Bet ar padomju noslepkavoto ebreju identificēšanu vācu laikā vispār ir interesanti. Ir divi trīs tādi gadījumi. Viens ir Baltezerā – tur bija apglabāts Zāmuels Kognators, bet identifikācijas papīros viņu ierakstīja kā “Samuilu Kovnatovu”. Nezinu, apzināti vai neapzināti. Savukārt Dreiliņu bedrē apraktais Šajs Volfs Aleksanders identificēts kā “Volframs Aleksāns”. Ar tipisku Viļakas puses uzvārdu! Tāpēc man reizēm nācās spēlēties ar analoģijām.
Par pārējiem līdz šim neidentificētajiem – pieļauju, varbūt kādam arī neatrada kabatā to sprieduma dokumentu. Reizēm jau varēja būt arī tā, ka nebija tuvinieku: tie varbūt nebija uz vietas, varbūt bija deportēti. Jo, kā jau teicu, ja ģimenē bija kāds, kas sodīts ar nāvi, tas varēja kļūt par pamatu, lai pārējos pēc tam izsūtītu. Protams, tas attiecās uz agrīnajiem represētajiem, ne tiem, kurus nošāva, karam sākoties.
Spriedumi kabatās. Kāpēc tie tur atradās?
Precīzi to varētu pateikt tikai trīs personas – konvojnieks, komendants Jermolajevs, kurš izpildīja nāves spriedumu, un pats upuris. Tā būs tikai mana versija, taču, iespējams, viņi vienkārši turēja šo dokumentu kabatā kā papīru, kam cietumā ir saimnieciska vērtība. Cilvēku vakarā izsauca no kameras, nepasakot, kurp vedīs. Vakaros parasti pratināja un cilvēks gāja kā uz kārtējo nopratināšanu.
Mums nav tādu liecību, ka kāds būtu dzirdējis čekas gaiteņos saucam: “Mani aizved uz nošaušanu!” vai “Glābiet!”, vai ko tamlīdzīgu. Nojausma par to, kas sekos, upurim droši vien nāca tikai pašā pēdējā brīdī, kad sasēja rokas. Ir tikai viena persona – Staņislavs Belkovskis –, kam ekshumācijas fotogrāfijās redzams, ka viņam bijusi aizbāzta mute.
Šos cilvēkus, kurus vēlāk atrada bedrēs Baltezerā, Babītē, Dreiliņos un Ulbrokā, čekisti tur arī nošāva vai viņus tur tikai apraka?
Mēs, vēsturnieki, reizēm par to strīdamies, bet es sliecos noraidīt versiju, ka viņus tur arī nošāva. Tā nebija čekas darbības metode – kādu kaut kur vest, pievēršot sev lieku uzmanību. Čekas darbības pamatā bija slepenība. Turklāt, kā nodrošināt, lai upuri nemēģinātu bēgt vai vismaz kliegt? Ka tas notiek, to redzēja kaut vai Centrālcietumā, kur pat it kā nekur tālu nevajadzēja vest. Tur kara sākumā 99 cilvēkus nošāva un apraka 4. korpusa pagalmā.
Pēc ekshumāciju protokoliem redzams, ka viena daļa šo cilvēku bija pretojušies – vienam, Indriķim Stallītim, sašauta potīte, citiem bija sists pa seju. Tajā laikā arī Krustpils lidlauka teritorijā nogalināja vismaz astoņus cilvēkus, bet vismaz viens aizbēga. Un viņam netrāpīja.
Tā ka nogalināmos kaut kur vest vienmēr nozīmēja risku, ka kāds izbēgs. Turklāt atcerēsimies, kad Ulbrokā apbedītie tika nošauti. Tas ir 1941. gada februāris un marts. Ziema! Tur būtu ne tikai jāizrok bedre, ko varēja izdarīt arī pa dienu, bet vēl arī tumsā jātrāpa un jāuzmana, lai kāds neaizmūk.
Čekas izziņās par nāvessoda izpildi, kas ir pilnīgi visiem šo gadījumu cilvēkiem, ir norādīts, ka nāvessods izpildīts no plkst. 22 līdz 24 vakarā. Padomājiet, kāpēc tad Stūra mājā vajadzēja ierīkot to šautuvi, kuras sienās ir tik daudz ložu caurumu un kāpēc “Nacionālā sardze” tur salasīja 240 patronu čaulītes? Domājat, tur čekisti nervu nomierināšanai vienkārši šāva sienā?
Piespriestos nāvessodus izpildīja čekas Stūra mājā. Centrālcietumā notika beztiesas nošaušana pēc sarakstiem, jo bija jau sācies karš. Diemžēl nākamā okupācijas vara rādīja tikpat nelāgu piemēru. Tikai nacistiem bija cita filozofija – viņi tajā brīdī jutās tik ļoti nesodāmi, ka nebija problēmu pat dienas laikā vest uz mežu un nogalināt cilvēkus teju katras pilsētas vai ciema nomalē.
Bet par Baltezera vasarnīcu ir liecības, ka tur skanējuši šāvieni…
To ēku patiešām izmantoja padomju militārpersonas vai čekisti, tāpēc, iespējams, no turienes tiešām šad tad varēja dzirdēt atsevišķus šāvienus. Tajā pašā laikā tur nav atrastas ne patronu čaulītes, ne ložu caurumi.
Liecinieki bija redzējuši slēgtas vieglās automašīnas, kas tur kaut ko ieved. Vai tad tādās veda uz nošaušanu? Neviens netika dzirdējis troksni vai kliedzienus. Bet tie būtu, ja vien cilvēks nav sasiets kā mūmija un aizbāztu muti! Uz turieni gluži vienkārši veda aprakšanai čekā nošautos. Bet sabiedrībā vēl aizvien ir diezgan populārs mīts, ka Baltezerā un citās šajās vietās arī šauts.
Vai šīs vietas nošauto apbedīšanai – Baltezers, Babīte, Dreiliņi un Ulbroka – čekisti izvēlējās pēc kādas loģikas?
To es neesmu konstatējusi. Ja nu vienīgi Dreiliņi, jo Dreiliņos bija agrākais armijas šaujamlauks – tātad teritorija, ko varēja pārņemt padomju armija un dienesti, un kas jau pati par sevi bija norobežota no ārpuses.
Kur atdusas tie Ulbrokā apraktie cilvēki, kurus 1944. gadā ekshumēja?
Meža kapu Baltajos krustos, turpat, kur visi pārējie, kurus toreiz atrada. Vienīgi ģenerāli Kārli Gopperu, Latvijas skautu prezidentu, toreiz guldīja Brāļu kapos. Taču, tā kā 60. gados Baltos krustus nopostīja un teritorijā izdarīja virsapbedījumus, vairs nevar pateikt, kur katrs guļ. Viņu vārdi ir uz piemiņas akmeņiem un piemiņas stēlā. Tagad identificēto vārdu gan tur nebūs.
Vai var teikt, ka tagad ir atdoti vārdi visiem padomju terora gadā nošautajiem un masu kapos guldītajiem?
Visiem vēl ne. Visi ir zināmi Babītē un Ulbrokā. Baltezerā no 113 trūkst ap desmit. Dreiliņos no 39 šobrīd vārdi zināmi kādiem 35. Babītē visus 11 nogalinātos atpazina uzreiz, bet tur starp nošautajiem bija arī kāds jauns puisis Arvīds Levāns. Atpazīto sarakstā viņš nez kādēļ bija ierakstīts kā “M. Melnis”. Nezinu, kādēļ. Varbūt kādam “Levāns” izklausījās pēc ebrejiskā “Levins”…
Bet es viņu uzgāju pilnīgi nejauši, skatoties 1940. gada jūlijā – augustā arestēto lietas. 1940./1941. gadā arestēto vidū tāda “Meļņa”, kas varētu būt sodīts ar nāvi, vispār nav. Vienmēr jāpatur prātā, ka kaut kur kaut kas var būt saputrots, apzināti vai neapzināti nepateikts. Tās ir tās sīkās nianses, strādājot putekļainu papīra darbu.
Kas bija šie astoņi cilvēki, kuru vārdus tagad esat atdevusi?
Viens no galvenajiem pamatojumiem, kādēļ tolaik piesprieda nāvi, bija sadarbošanās ar Politpārvaldi, ar Latvijas izlūkdienestu, ar armijas Ģenerālštābu. Ņēma pirmkārt ciet tos, kas bija apkarojuši sarkanos. Eduards Verners Anerauds (1897) bija Politiskās policijas jeb Politpārvaldes darbinieks. Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913), Jānis Arnolds Stālmanis (1913), Izraels Paļickis (1911) un Efraims Gorons (1910) bija Politpārvaldes aģenti, turklāt pēdējais bija nelegālās komjaunatnes vai kompartijas loceklis.
Pēteris Melbārdis (1892) bija angļu un amerikāņu izlūkdienestu aģents. Varētu sacīt – karjeras spiegs. Patiešām. Viņa lieta ir bieza un personas, kuras viņš tajā min, tajā skaitā citu valstu izlūkdienestu un vēstniecību darbiniekus, amatpersonas policijā, patiešām ir darbojušās. Pēc profesijas Melbārdis bija tirgotājs. Biznesā gan viņam īpaši labi neveicās, taču viņš braukāja apkārt, visus pazina un vāca informāciju.
Jāatceras, ka Latvija bija tuvākā un ērtākā vieta, kur vākt ziņas par PSRS, Skandināviju un tā tālāk. Jānis Priedītis (1897) bija agrākais sarkanās armijas lidotājs, kurš 1919. gada 9. maijā bija dezertējis un pēc tam kā lidotājs iznīcinātājs piedalījās kaujās pret sarkano armiju Anatola Līvena un Jāņa Baloža vienību sastāvā.
Savukārt ebrejs Aleksandrs Veinbergs (1884) bija Politpārvaldes fotokartotēkas darbinieks un angļu izlūkdienesta aģents kopš 1935. gada.
Tātad vismaz daļa šo cilvēku varēja arī nenonākt Ulbrokā, ja vien Politpārvaldes priekšnieks Jānis Fridrihsons-Skrauja, lūkodams glābt sevi, nebūtu izdevis aģentūru jaunajai varai?
To grūti pateikt, jo 1940. gada jūnijā arī šur tur reģionos slepenos dokumentus nepaguva iznīcināt. Šajā lietā tomēr trūkst pavedienu. Es tiešām nezinu, vai Fridrihsona-Skraujas rīcībā varēja būt tik perfekta informācija par Ventspils apriņķi, par Daugavpili, Liepāju, lai tur uzreiz sāktu arestus. Vai tomēr reģionos īsti nezināja, kā rīkoties un tur palika pietiekami daudz neiznīcinātas informācijas? Turklāt, būsim atklāti, liecības čekistiem sniedza visi arestētie Politpārvaldes rajonu priekšnieki. Arī ierindas aģenti. Kādam būtu pie šiem jautājumiem jāpiesēžas un tie jāpapēta.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 12. martā lietā par bijušo Lietuvas PSR VDK darbinieku Staņislovu Drelingu, kurš 1956. gadā piedalījās leģendārā lietuviešu nacionālo partizānu komandiera Ādolfa Ramanauska (Vanaga) aizturēšanā, ir atzinusi, ka padomju represijas pret Lietuvas partizāniem bijušas genocīds. Kāds secinājums no tā mums būtu jāizdara?
Es apsveicu lietuviešus un domāju, ka mums beidzot vajadzētu sākt priecāties, ka Eiropa mūs, baltiešus, dzird un saprot. Tā Eiropa, kurai gājis garām komunistiskais terors, bet kura labprāt plātās, cik ļoti viņi pretojušies nacistiskajam režīmam, īpaši pēc Parīzes atbrīvošanas 1944. gadā, un kam tik ļoti patīk pamācīt bijušās padomju okupētās zemes, “kā skatīties uz pagātni”, bet kura, man ir aizdomas, turētu muti vai dziedātu pavisam citu dziesmu, ja būtu toreiz kaut gadiņu padzīvojusi zem komunistu varas.
Nesaku, ka mums tagad jāskrien rīkoties tieši tāpat kā lietuviešiem, taču tas ir ļoti labs precedents, lai sāktu runāt par pagātni, neprasot, ko par to domā Eiropā, Maskavā vai vēl kaut kur.
