Draugs notriekts un aizvests. Fragments no Rolandas Bulas jaunā romāna “Noilguma lieta” 0
Rolanda Bula, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
(Laiks ritēja. Nevienu telefona zvanu Guntris neatbildēja, lai arī, pat uz tualeti ejot, telefonu mēdzis paņemt līdzi. Tad Georgs izteicis drūmu, bet ticamu versiju – draugu uz ceļa notriekusi automašīna, viņš ir kaut kur aizvests. Divi varianti, pirmais – Guntris ir slimnīcā, otrs – sliktākais, Guntris ir notriekts nāvējoši, savākts un aizvests, lai slēptu pēdas.
Par tādiem gadījumiem dzirdējis katrs. Georgs un Brigita apmetās virtuvē un sāka zvanīt slimnīcām. Atvars, it kā pēkšņas apgaismības dzīts, aicināja Elmāru vēlreiz apstaigāt visas ēkas. Liecībā viņš norādīja, ka gribējis pārbaudīt neticamu versiju – Guntris kaut kur pakāries.
Tāda doma šķitusi absurda, bet šie izlodājuši bēniņus viesu namā un visas citas “gala darīšanai” piemērotas vietas.
Pēc stundas šo versiju viņi droši varējuši izslēgt. Tad arī noskaidrojies, ka Guntris vai viņam līdzīgs cilvēks nav ievests nevienā apkārtnes slimnīcā un uz Veldru un pašvaldības ceļa nav noticis neviens satiksmes negadījums. Nemanot pienācis pusdienlaiks.
Drīz, pulksten četros trīsdesmit bija jāierodas ciemiņiem, viņu vidū meitai un dēlam no Guntra pirmās laulības, arī māsai ar ģimeni un vecākiem, Brigitas draudzenēm. Vesels bars cilvēku. Divos ierastos mājstrādniece un viņas meita, lai palīdzētu saklāt galdus.
Brigita pieņēma lēmumu, un pulksten divpadsmitos divdesmit piezvanīja policijai, lai ziņotu par vīra pazušanu. Pēc tam zvanīja visiem lūgtajiem viesiem, paziņoja, ka svinības pagaidām atceltas, jo Guntris mīklaini pazudis.
Ja vīrs atradīsies, tad nekas nebūšot zaudēts, varēšot svinēt divtik. Bet pagaidām viņa lūdzot mazliet sapratnes un miera, jo nespējot ne ar vienu runāt, turklāt mājā vēl ir vakardienas ciemiņi, kas jūtas iesaistīti un satraukti. Ja visi sabrauks un katrs uzdos tūkstoš jautājumu, sajukšot prātā. Tiklīdz noskaidrosies kas jauns, viņa visiem paziņos.
Brigita arī atvainojusies un atteikusi nolīgtajām palīdzēm un oficiantēm. Policijā ieteica nogaidīt līdz pirmdienai – darba dienai, taču Brigitu vajājusi slikta nojausma. Viņa uzstājusi, lai uz Veldrēm atbrauc kaut iecirkņa inspektors. Tas tad arī pieņēmis iesniegumu par bezvēsts pazušanu un Brigitas paskaidrojumu, uzklausījis arī visus citus, kas vien vēlējušies ko palīdzēt.
No Asnātei nepazīstama iecirkņa inspektora Simona ziņojuma izrietēja, ka situācija mājā nav liecinājusi par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, lai arī viesu namā esot bijis redzams, ka notikušas svinības. Ha! – pie sevis iesmējās Asnāte. Ja pārticis nams, tad otrā dienā redzamas notikušo svinību pēdas, bet, ja tas ir bomžu miteklis, tad otrā dienā konstatējamas dzeršanas pēdas.
Varēja taču rakstīt vienkārši – iepriekšējā dienā telpās lietots alkohols. Iecirkņa inspektors ziņojumā norādīja, ka īpašumā uzstādītas videokameras, bet Brigita paskaidrojusi, ka tās nav darbojušās elektrotīkla bojājumu dēļ.
Kad pazudušais nav parādījies arī pirmdien – darba dienā, visi sākuši rosīties. Brīvdienās tādai nozušanai varbūt vēl varēja būt kāds personisks iemesls, bet lai Veldre neierastos darbā – tas liecināja par kaut ko ārkārtēju. 21. marta pēcpusdienā Veldres firmā Jelgavā pieņemti Georga, Atvara, Elmāra un Sabīnes rakstiskie paskaidrojumi. (Asnāte nosmīkņāja – acīmredzot svētdien iecirkņa inspektors taupījis savu brīvo dienu un tiešām paļāvies uz pārpratuma iespēju.)
Otrdien aptaujāti Veldru viesu nama strādnieki un kaimiņi viņpus pašvaldības ceļam, neviens no viņiem neko noderīgu paskaidrot nevarēja. Celtnieku brigadieris paskaidroja, ka Guntris ik rītu braucis prom un ik vakaru atgriezies mājās no darba, kad runājis ar celtniekiem, bijis enerģisks un prasīgs, vienmēr izteicies tieši un korekti.
Nekad nav kavējis maksājumus par padarīto darbu, un tas tad arī esot labas sadarbības pamats. Kad pēc brīvdienām pirmdien ieradušies turpināt viesu nama iekšdarbus, nekādas izmaiņas neesot manījuši, viss bijis kā vienmēr, ja vien nerunā par saimnieka mīklaino pazušanu.
Kaimiņi – padzīvojis pensionāru pāris – aizbildinājās par lielo attālumu starp mājām, kas nekā nav veicinājis pazīšanos. Piektdien manījuši pāris automašīnu nogriežamies uz Veldrēm, bet puteņa dēļ skaidri nekas nav redzēts. Sestdienas rītā Veldri skrienam nav redzējuši, tikai traktoriņš ar sniega šķūri divreiz izbraucis turp un atpakaļ.
Pa pašvaldības ceļu torīt nozibējušas vien pāris automašīnu. Pirms vai pēc sniega pūtēja uz sānceļa, to nu viņi tiešām neatceroties. Ak jā, sestdien pirms pusdienlaika manījuši arī automašīnas un cilvēkus no Veldrēm, kas braukuši un gājuši līdz pašvaldības ceļam turp un atpakaļ.
Izdrukas par Veldres mobilā telefona darbību it kā apliecināja versiju par ceļu satiksmes negadījumu, jo telefons darbojies turpat Veldru apkaimē, “nomiris” sestdienas rītā, vienpadsmitos divdesmit. Iecirkņa inspektors apskatījis sānceļu, neko ievērības cienīgu, izņemot Guntra ciemiņu automašīnu riepu nospiedumus un vairāku pāru apavu pēdas, nav atradis.
Ne asiņu lāmu, ne cīniņa pēdu, ne negadījumā cietušas automašīnas detaļas. Tomēr – viens no patruļpolicijas puišiem sānceļa malā atradis sašķaidītu mobilo telefonu, kuru Brigita atpazina kā vīram piederošu. Bezvēsts pazudušā radinieki, vecāki un māsas ģimene, kas dzīvoja ciemā, kura teritorijā Guntris bija uzcēlis savu lauku īpašumu, nākamajās dienās pēc liktenīgā rīta kopā ar Brigitu izbriduši sniegu sniegus apkārt ezeram, mājai un dārzam. Izbakstījuši visas kupenas, neatrada neko.
Ezers bija aizsalis kā uz mūžiem, nekādu āliņģu vai neaizsalstošu vietu. Neviens neticēja pašnāvības versijai, par to netieši liecināja arī atvadu vēstules neesamība, Veldrem nebija iemesla atstāt šo viņam tik veiksmīgo dzīvi. Viņš nebija apdrošinājis savu dzīvību par pasakainu summu, kuru kārotu potenciālā atraitne, politikā nebija paspējis iesaistīties tik lielā mērā, lai kādam traucētu, uzņēmums tika atstāts stabilā finansiālā situācijā.
Kā un kāpēc toziem pazuda Guntris? – jautāja sev vecākā inspektore Asnāte Grieze, kad bija iepazinusies ar krimināllietas 2005. gada daļu. Atbildes toreiz neatradās, tās nesniedza arī sniega nokušana. Neizrādījās, ka Veldre būtu “sniegpulkstenītis” – tā poliču aprindās traģikomiski dēvēja ziemās nosalušos cilvēkus, kurus atrada pavasaros, nokūstot sniegam.
Trasoloģiskā ekspertīze liecināja, ka mobilā telefona korpuss cietis vienreizēja spēka iedarbībā, ar trulu priekšmetu. Uz telefona tika atrastas gumijas mikrodaļiņas, kas pēc sastāva bija identiskas automašīnas riepu pēdām. Veldres uzņēmumā nav novērotas aizdomīgas pārmaiņas.
Uzņēmuma valdē pirms Veldres nāves astoņdesmit pieci procenti piederēja Veldrem, desmit Celmiņam, pieci Brigitai Veldrei. Valdes locekļiem bija vienādas tiesības, uzņēmums turpināja strādāt kā strādājis.
Vēl pāris mēnešu lietas vākos iegūla pa kādam dokumentam, pa kādai neko interesantu nevēstošai bankas konta izdrukai, izrakstiem par Veldres visnotaļ apmierinošo veselības stāvokli, pa kādai izziņai no Valsts ieņēmumu dienesta par nodokļu parādu neesamību un kārtējam interneta portālu rakstam par bezvēsts pazudušo Jelgavas uzņēmēju un politiķi, bet vasarā šie papildinājumi izsīka.
Kā tai laikā jutušies tuvinieki, to kriminālprocess pavēstīt nevarēja. Lai gan tā gluži nebija. Brigita uzrakstījusi četras sūdzības par policijas bezdarbību viņas vīra meklēšanā, Guntra tēvs rīkojies tāpat. Vienu no sūdzībām parakstījusi arī Guntra dvīņu māsa. Tieši radinieku uzstājības dēļ toreiz sākts kriminālprocess, nevis vienkārša bezvēsts pazudušās personas meklēšanas lieta.
Pēc tam kriminālprocess acīmredzot iegrūsts kāda seifa dziļumos un izvilkts reizi gadā, lai tur ieliktu ziņojumu, ka nekas nav mainījies. 2012. gadā dokumentu saraksts citstarp papildināts ar izdrukām no personu datu pārlūka par Guntra mātes nāvi, viņa mirusi pavasarī.
2016. gadā tiesa pēc radinieku lūguma izskatījusi lietu par Guntra atzīšanu par mirušu, to prasījusi Brigita un nu jau pilngadīgie bērni no pirmās laulības. Visticamāk, ka vēlējušies sakārtot mantojuma lietas. Šāds process bija neizbēgama formalitāte, pēc kura vajadzēja aprimt pēdējām cerībām uzzināt patiesību par notikušo.
Un tad 2019. gada jūlijā noticis krass pavērsiens. Par būvmateriālu zādzību Pierīgas privātmāju rajonā aizdomās turētais Aļģirds Visnausks liecinājis, ka varot ziņot par sevišķi smagu noziegumu. Proti, 2005. gadā kādā Latvijas ciemā pazudis viņa darba devējs Veldre, kurš tolaik pasludināts par bezvēsts pazudušu. Bet patiesībā Veldre noteikti esot nogalināts.
Tajā marta pirmdienā pēc vīrieša pazušanas brigadieris konstatējis, ka jaunceltā viesu nama kamīnzālē pazudis lielais saimnieka atpūtas krēsls, savukārt vecās saimniecības ēkas garāžā automašīnu remontbedre aizbērta un betonētā grīda noklāta ar linoleju, kas bijis domāts (paredzēts?) citai telpai. Ēka bijusi aizslēgta, nekas viņam tur nav bijis meklējams, bet Visnausks, garām ejot, tur ielūkojies pa logu. Par savām aizdomām gan nevienam nav ziņojis.
Neesot bijis pārliecināts, ka noticis noziegums, nav gribējis apvainot cilvēkus utt. Un mazliet baidījies, ka radušos problēmu dēļ Brigita Veldre brigādei nesamaksāšot par padarīto. Un tikai tagad beidzot tiešām sapratis, ka tajā remontbedrē varētu būt aprakts Veldre.
Topavasar nav bijis ilgi jāgaida – līdzko palicis siltāks, jaunā saimniece pēkšņi likusi sakopt veco saimniecības ēku, ieklāt telpās grīdas flīzes. Aizraktā bedre pārklāta ar betonu, noflīzēta, darbu laikā saimniece to vien darījusi, kā šiverējusies saimniecības ēkā, ne soli prom nav gājusi.
Visnausks domājot, ka Brigita Veldre ar mīļāko “nozūmējusi” likumīgo laulāto, viņš atceroties, ka jau pirms tam rudenī sieviete dienām pazudusi, braukusi kaut kur, atgriezusies tik priecīgi satraukta, ka pat aklam kurmītim no gaisa tirpoņas kļūtu skaidrs – sievietei sākusies mīlas dēka. Pats saimnieks vienmēr esot bijis darbos, kā jau tādi enerģiskie tipiņi, kuriem vienmēr par maz sapelnītā.
Asnāte pasmīnēja par brigadiera pēkšņo apjausmu – kā tad, kā tad, saklausījies pieredzējušāka kameras biedra padomus, beidzot atcerējās šādus tādus niekus. Cer uz vieglāku sodu par zādzību. Varbūt ilgā klusēšana nav izskaidrojama ar tautas gudrību – “runāšana sudrabs, klusēšana zelts”, bet gan ar kādu izspiešanas sāgu? Varbūt savulaik praties izkaulēt krietnu naudas žūksni par klusēšanu?
Taču būvbrigādes priekšnieka pēkšņās atmiņas atgūšanas peripetijas šobrīd nebija svarīgas. Jo nu lietā ir sākusies otrā sērija. Jopseļ! Sākt otro sēriju nav grūti, tikai kā to vēlāk pabeigt. Pēc tik daudz gadiem noskaidrot, kas īsti tai vakarā vai naktī, vai rītā noticis. Vai vispār noticis noziegums? Kurš ir vainīgais?
Tagad, pēc četrpadsmit gadiem, lietā bija atsākta izmeklēšana. Asnātes atvaļinājuma pēdējā dienā, kad viņa lidmašīnā centās iegrozīt kājas zem priekšējā krēsla, kolēģi policijas iecirknī sprieduši par pareizāko plānu.
Situācija tiešām sarežģīta, un tagad tieši viņai jāizdomā, ko un kā darīt. Nebija iespējams kaut ko noskaidrot slepus, vajadzēja rīkoties tieši un pēc tam izmantot pārsteiguma momentu savā labā. Bet nav vajadzības to darīt jau šodien, šovakar. Ja Guntris Veldre tik daudz gadu ir gulējis paša mājas saimniecības ēkas remontbedrē, tad viņš vēl pāris dienu tur būs drošībā.
Pa to laiku ir vērts savākt pēc iespējas vairāk informācijas. Un izmeklētāja Grieze zināja, kas to var izdarīt. Jo Viņas Augstībai Nejaušībai bija labpaticies, ka pirms mēneša desmit dienu atpūtu kempinga mājiņā atpūtas kompleksā “Veldres” viņa un kolēģe Samanta bija uzdāvinājušas operam Jurim Zvirbulim.
Izmeklētāja vēlreiz izšķirstīja lietu, pārlasīja tā liktenīgā vakara ciemiņu liecības, uz pāris papīra lapām sazīmēja dažāda lieluma rimbuļiem un bultiņām, kas, viņasprāt, veidoja liecinieku savstarpējo saistību, nopurpināja savu “jopseļ, mopseļ”, un negribīgi posās audiencei pie carienes Mēs Maiga III. Ja esi priekšnieks, tad būs arī iesauka.
* * *
Asnāte ir turējusi vārdu, lai arī vakardien dotā solījuma apgādāt atpūtnieku ar lasāmvielu izpildi ir deleģējusi vīram. Kristaps Grieze ieradās pēcpusdienā, apbruņojies ar makšķernieka aprīkojumu un uzreiz nepacietīgi vedināja uz atpūtas kompleksa karpu dīķi. Tik vienkārša izklaide Jurim jau likās garlaicīga, taču viņš priecājās par brīvā laika kompanjonu. Laiks nebija sutīgs, zivis ķērās, pat par daudz viegli.
– Īstā cope ir tad, ja stundu bezcerīgi gaidi nīkdams un tad pieķeras lielais loms, – sprieda Kristaps. – Atkal ķocis pilns, nav vairs iekāres. Varbūt iesim uz lielo namu izlūgties launagu. Ēst gribas kā pēc kara.
Kempinga mājiņu iemītnieki, ja vien vēlējās, varēja ēdienu pagatavot paši, bet varēja arī doties uz viesu māju, kur darbojās restorāna un ēdnīcas hibrīds, saukts par “Karpas un karpačo”.
Neviena no divām bijušajām Jura sievām neaizrāvās ar zivju gatavošanu, bet viņš pats, viens dzīvodams, bija apguvis tikai vienkāršāko ēdienu receptes, kuru skaitā mocīšanās ar zivju asakām neietilpa. Dēli, atbraukuši ciemos, protams, dievināja tikai picu un frī kartupeļus. Kas ir karpačo, to, uzturoties atpūtas kompleksā, opers bija jau noskaidrojis, tāpēc apcerēja, kādas karpas ēdīs, ceptas, žāvētas vai galertā.
Variāciju ēdienkartē bija daudz, bet iekavās pie visiem tiem nosaukumiem, piemēram, “Karpu orģija”, “Lielie greizie karpu rati”, dotais izskaidrojums arī vienkāršam policistam deva priekšstatu par ēdiena saturu. Juris uzskatīja, ka galvenais ēdienā ir aromāts, un ar to te viss bija izcili. Neuzbāzīgi, gardi, sātīgi – tā te smaržoja.
Ēdamzāles terasē pie galdiņiem sēdēja cilvēku desmit, divpadsmit. Lauku viesu namā, vasarā ap launaga laiku tas šķita labs apmeklējums. Juris izvēlējās karpas galertu ar piedevām, lai nebūtu jāpiņķerējas ar asakām. Kristapam kāds piezvanīja, un viņš, atvainojies par traucējumu, aizslīdēja aiz apstādījumiem parunāties.
Aukstais Užavas alus patīkami kņudināja aukslējas. Juris vēroja atpūtas kompleksa saimnieci, kura kaut ko apsprieda ar lišķīgu sprukstiņu ap gadiem trīsdesmit. Sprukstiņš ik pa laikam galanti pakāpās pussoli atpakaļ, vecmodīgi tēlodams, ka dod ceļu kundzei. No malas bija skaidrs – kundzei no šīs pielīšanas “ne silts, ne auksts”.
Jurim nebija sanācis iepazīties ar atpūtas kompleksa īpašnieci, ar viesu vajadzībām tika galā administratores, viņam vienmēr trāpījās blondā Liena, kura neatlaidīgi koķetēja ar visiem te redzētajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas bija pārsnieguši vismaz trīs gadu vecumu. Liena patika visiem, īpaši visjaunākajiem un visvecākajiem viesiem.
Un tādiem parasti visvairāk vajadzību. To, ka spēcīgā, skaistā auguma tumšmate ar jutekliskajām lūpām un tumša dzintara krāsas acīm ir šejienes īpašniece, neviens Jurim nebija teicis. Bet tas katram tapa skaidrs tāpat. Par tādām mēdz teikt, ka šī sieviete dzimusi, lai valdītu un pieņemtu lēmumus.
Tagad viņa, atspiedusies pret lielu reklāmas stendu ar Zvirbulim nesaprotamu vārdu “Ajavaskas ceremonija”, uzmanīgi klausījās sprukstiņa čiepstēšanā. Mazais, pēc atsevišķām frāzēm spriežot – būvvaldes inspektors, centās kundzei kaut ko iestāstīt, turklāt diezgan ietiepīgi.
– Priekšniek, es jūs saprotu, bet… – vējš atnesa sievietes cieņpilni izteiktos vārdus.
Oh, šī gan prot manipulēt, malace, Juris nosprieda. Sprukstiņš blakus valkīrai uz mirkli sastinga baudā, tik patīkami viņam bija dzirdētie vārdi. Juris centās atcerēties nozīmi vārdam “valkīra”, kas nezin kāpēc bija ienācis prātā. Laikam kareivīga skandināvu sieviete, tāda kā amazones, par kurām atkal nebija skaidrs, kas viņas tādas, viņš secināja.
Viesu nama valkīra saistījās ar inspektora priekšstatiem par vārdu salikumu “liktenīgā sieviete”. Tās, pēc viņa domām, varēja būt divu veidu, vai nu šādas pilnmiesīgas tumšaces, vai gleznās un gaišās kā… Jā, kā Viņa. Jāparūpējas, lai šovakar Kristaps te neaizkavējas. Kāda muļķa pēc lasīt “Austrumu ekspresi” par veco beļģi Erkilu Puaro, ja viņš pazīst jaukāko no visām meitenēm un Viņa piekrita atbraukt.
* * *
Kristaps ar Elzu bija aizbraukuši uz Rīgu pie vīra mātes. Asnāte nolēma sagādāt vakarpuses pārsteigumu, nepieteikties. Lai majors Zvirbulis brīnās, kā viņa uzradusies, sak, nemaz nepieteicās, bet uzradās kā no zila gaisa. Nu labi, nevajag Asnātei izbrīnā ieplestas kolēģa acis, nē, viņa neciena tādu melodramatismu. Pietiks ar vienu, tik tikko uztveramu vibrāciju opera pelēkajās acīs, ha.
Sev par prieku prasmīgi stāvēšanai novietojusi auto pie kepminga namiņa, viņa uzstājīgi bungāja pie durvīm: – Atveriet, policija!
Klusums. Asnāte atjēdzās, ka Jura auto nemaz te nav. Grasījās zvanīt, bet pamanīja šurpbraucošo džipu. Kad tas bija tuvu, Asnāte nožēloja ideju par pārsteigumu. Zvirbulis automašīnā nebija viens, blakus viņam sēdēja arī izmeklētājai pazīstama pasažiere.
Jopseļ, mopseļ! Tā bija Dita Vidvuda, skaistā, jaunā sektante. Gaišmatei Ditai – lieciniecei – pavasarī izmeklētajā krimināllietā par mācītāja Bika slepkavību, tagad varbūt jau 20, varbūt vēl tie paši 19, vienalga, meitene ir uz pusi jaunāka nekā Juris. Un Juris uz pusi vecāks. Diezin, kas nozīmīgāk…
