NEDĒĻAS FILMA: Noass 3
Filma “Noass” ir gandrīz desmit gadus attīstīta režisora Darena Aronofska iecere, kurā Bībeles leģenda par Noasa šķirsta būvēšanu interpretēta fantāzijas žanrā un izmanto darvinisma idejas, lai ilustrētu stāstu par izredzēta indivīda vientulību, cīņu ar vainas apziņu un cilvēces neizbēgamo nolemtību grēkam. Arī šī iecere ir skandalozi pretrunīga un jau pirms filmas iznākšanas izpelnījusies agresīvu kritiku gan no islāmticīgajiem, gan konservatīvajiem kristiešiem, kas “Noasā” saskata zaimošanu.
D. Aronofskis ir viens no pazīstamākajiem amerikāņu autorkino pārstāvjiem. Debitējis 1998. gadā ar filmu “Pī”, Aronofskis pasaules atzinību ieguva ar atkarību drāmu “Rekviēms sapnim” (2000), kas veselai paaudzei kļuva par kulta darbu. Kopš tā laika audzis gan Aronofska filmu budžets, gan vēriens, taču līdz šim režisoram izdevies saglabāt savu spilgto autorību. Viņa filmas aplūko pretrunīgas tēmas, cilvēku psihes dzīlēs valdošo tumsu un destrukciju, tām vienmēr raksturīga intensīva, pat agresīva vizualitāte un ļoti nopietni aktierdarbi (viņa pēdējā filma “Melnais gulbis” aktrisei Natālijai Portmanei 2010. gadā atnesa “Oskara” balvu).
Tomēr “Noass” ir pirmā filma Aronofska karjerā, kurā izmantoto līdzekļu vēriens, šķiet, izslīdējis no režisora rokām, padarot iznākumu par mulsinošu un emocionāli tukšu lielbudžeta grāvēju. Iespējams, tieši tādēļ, ka Aronofskis ir pieradis strādāt ar projektiem, kuru izmaksas ir labi ja desmitā daļa no 160 miljoniem izmaksājušā “Noasa”. Mēģinājums radīt vizuāli satriecošu apokaliptiskas pasaules vidi mītiskā laikmetā izvērties nomācošā vizuālo efektu dominēšanā pār stāstu, padarot filmu par vienu no tiem neveiksmīgajiem kinopiemēriem, ar ko skatītājam ir grūti izveidot emocionālu saikni, jo darbs vairāk atgādina datorspēles simulāciju. To raksturo nedzīvs, sintētisks, datordarināts attēls (vide, rekvizīti, visi kadrā redzamie dzīvnieki), varoņu dalīšana “labajos” un “sliktajos”, daudz pašmērķīgu un asiņainu cīņas ainu, sižeta bīdīšana uz priekšu caur dialogiem, kas ir melodramatisku tukšu frāžu apmaiņa, nekalpojot varoņu psihes līkloču atklāšanai.
Filmas scenārija līmenī (tā autors arī ir Aronofskis) var saskatīt vairākus daudzsološus motīvus – Noasa attiecības ar mēmo, neredzamo Radītāju, kurš caur viņu nolemj cilvēci bojāejai un pamet vienu nest ārprātīgo vainas smagumu, tiek atspoguļotas Noasa attiecībās ar dēlu. Savā ģimenē un uz šķirsta Noass ir Dievs jeb absolūtā autoritāte un pret viņa lēmumiem nedrīkst sacelties, lai cik tie būtu nežēlīgi, tāpat kā Noass nesaceļas pret Dieva pavēlēm. Šķiet, ka Aronofski visvairāk interesējis jautājums, vai cilvēci vispār ir vērts glābt. Diemžēl šī atbilde izčākst kopējā stāsta didaktikā un moralizēšanā, ko vainago filmas beigas: Noass nepaveic savu darāmo līdz galam tikai tāpēc, ka pēc šķirsta būvēšanas un plūdu jandāliņa jūtas pārāk noguris, lai piespiestu sevi kopā ar ģimeni izdarīt masu pašnāvību, kurai pašrocīgi pirms brīža nolēmis visu pārējo planētas populāciju.
UZZIŅA
“Noass”/”Noah”
ASV, 2014
Režisors: Darens Aronofskis
Lomās: Rasels Krovs, Dženifera Konelija, Emma Vatsone, Entonijs Hopkinss, Logans Lermans
No 18. aprīļa kino “Citadele”, “Cinamon”, “Multikino” u. c. Latvijā
