Nogriežņos sadalīta dzīve – saruna ar trim Ukrainas radošo jomu pārstāvēm 13
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, kopš 24. februāra, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā, mūsu valstī termiņuzturēšanās atļaujas saņēmuši vairāk nekā 37 000 Ukrainas bēgļu, no kuriem daļa jau atgriezusies kara postītajā valstī. Līdz šim ap 7200 Ukrainas bēgļu Latvijā sākuši strādāt, un kopumā dažāda veida sociālo palīdzību saņēmuši ap 40 tūkstošiem Ukrainas bēgļu.
Gadam noslēdzoties, par šo gadu un dzīvi pašlaik “Latvijas Avīze” uzrunāja jau agrāk satiktās trīs radošo jomu pārstāves – baletdejotāju no Harkivas Anhelinu Bosenko, Kijivas Nacionālās operas solisti Olhu Matušenko un mākslinieci Ludmilu Natsvlišvili.
Anhelina Bosenko: “Man visa pietiek.”
Baletdejotāja Anhelina Bosenko telefonzīmītei atsaucās uzreiz, turklāt latviski – “Labrīt, jā, es esmu Latvijā”. Vēlāk sarunā dejotāja vēl un vēlreiz uzsvēra, cik ļoti jūtas pateicīga Latvijas Nacionālās operas un baleta kolēģiem par draudzīgo atbalstu. “Nekad agrāk pat nespēju iedomāties, ka cilvēki var būt tik sirsnīgi un labsirdīgi. Turklāt Latvijas operā ir brīnišķīga vadība. Man visa pietiek, Latvijā esmu atradusi mierīgu patvērumu un esmu tik pateicīga, ka varu turpināt savu darbu. Teātrī mums, visām trim baletdejotājām no Ukrainas, ir noorganizētas latviešu valodas stundas, pati latviski vēl gan runāju maz, bet daudz saprotu un mācos. Protams, domās visu laiku esmu Ukrainā. Mūsu mājās Harkivā neviens vairs nav palicis, mamma ar vecmāmiņu patvērumu atradušas Ļvivā, brālis strādā Bratislavā. Esmu ļoti nogurusi no kara. Kaut nu tas ātrāk beigtos un Latvijā es varētu strādāt bez skumjām domām.”
Ludmila Natsvlišvili: “Mācos latviešu valodu.”
Māksliniece Ludmila Natsvlišvili stāsta: “Kopš septembra mācos Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) sagatavošanas kursos, tā man liekas kā īsta likteņa dāvana, turklāt ukraiņu bēgļi tos var apmeklēt bez maksas. Ļoti ceru rudenī uzsākt mācīties LMA, bet Ukrainā esmu ieguvusi arhitektes, nevis mākslinieces izglītību un vēl nav zināms, kā Latvijā izdosies pielīdzināt Ukrainā izdoto diplomu. Ļoti priecājos, ka mana zīmējumu izstāde “Kara dienasgrāmata” turpina ceļojumu pa mākslas galerijām, pēc Jūrmalas tā bija izstādīta Kalnciema kvartālā un, sākot no janvāra, to varēs aplūkot “M/Darbnīcā”.
Latvijā ir brīnišķīgi, Ziemassvētkus svinējām kopā ar mūsu latviešu ģimeni. Tik tiešām ir sajūta, ka esam kļuvuši par radiem. Janvārī sākšu mācīties latviešu valodas kursos, esmu pieteikusies, bet gaidu atbildi, mūsu latviešu ģimene man ir iemācījusi vienkāršākās pieklājības frāzes, bet, protams, ar to nepietiek. Zinu, ka daudzi citi ukraiņi latviski iemācījušies daudz labāk.
Šeit dzīvo daudz radošo ukraiņu. Mans vīrs, džeza mūziķis, uz Latviju atbrauca vasaras sākumā un kopš tā laika spēlējis daudzos koncertos. Tikai pašā sākumā biju lūgusi finansiālu atbalstu, tagad, pateicoties vīra nopelnītajam, tiekam galā paši, saprotam, ka daudziem citiem šis atbalsts nepieciešams vairāk. Bijām pieraduši, ka Ukrainā radošajām aktivitātēm valsts atbalsts bija pavisam niecīgs, iespēja, ka Latvijā var saņemt šādu finansējumu, nāca kā īsts atklājums. Līdz šim gan neesmu dzirdējusi par atbalstu radošajiem ukraiņiem, mēģināšu par to painteresēties, es jau daudz neko citu nespēju darīt, kā mācīties kursos un turpināt zīmēt. Esmu pieradusi, ka katram pašam jātiek galā, kā gan varu prasīt naudu saviem radošajiem projektiem? Tas liekas tik nepieklājīgi un uzbāzīgi.”
Olha Matušenko: “Šis ienaidnieks nežēlo nevienu.”
Operdziedātāja Olha Matušenko jau kopš augusta ar abiem bērniem atgriezusies Kijivā. “Nolēmu atgriezties, jo ļoti ilgojāmies pēc mājām, turklāt mūsu teātris atsāka darbu jau maijā un mani aicināja dziedāt. Mājās braucām pēc 24. augusta, pēc Ukrainas neatkarības dienas, kad gaidījām īpaši spēcīgu bombardēšanu.
Kopš oktobra apšaudes ar droniem dzīve atkal atgriezusies zināmā kārtībā, kaut gan elektrības padeve vairāk nav, nekā ir. Mūsu ģimene dzīvo ārpus pilsētas centra un, piemēram, pēc apšaudes pagājušajā nedēļā elektrības nebija trīs dienas, tad tā parādījās pusstundu naktī, tik vien, kā paspējām uzlādēt telefonus. Tagad elektrība ir četras stundas dienā, vēl aptuveni divas naktī. Bet mūsu ģimenei ir vieglāk kā citiem, mūs silda kamīns. Nav viegli tiem, kuri dzīvo jaunajās daudzstāvu mājās, kur it viss darbojas ar elektrību, ja tās nav – nav ne ūdens, ne gaismas, ne apkures, nevar pagatavot ēst, nevar sasildīties. Mūsu bezgala pacietīgie un vīrišķīgie enerģētiķi pēc nebeidzamajiem uzlidojumiem labo līnijas, lai Dievs dod, ka viņiem pietiktu spēka un rezerves detaļu!
Gan operā, gan mājās gatavojam ļoti daudz ierakumu sveču, tad sūtām tās uz fronti kareivjiem, vienā reizē vārām pat 50 kilogramus parafīna. Mums visa pietiek, grēks sūdzēties, mums klājas labi.
Bērniem gan skola darbojas tikai daļēji, diemžēl pilna apjoma mācības klātienē nav atsākušās, jo daudzās skolās nav bumbu patvertnes. Meita mācās mākslas skolā, lai gan tur ir bumbu patvertne, telpas aukstas un skolā notiek tikai specializēto mācību priekšmetu apmācība, gleznošana, visi pārējie mācību priekšmeti notiek tālmācībā.
Manā darbavietā – operā – viss ir brīnišķīgi, izrādes seko cita citai. Pavisam nesen, pirms trīs nedēļām, atjaunojām ukraiņu komponista Mikolas Lisenko 1889. gada operu “Poltavas Natalka”. Dziedu Natalku, kurai jābūt kā īstai ukraiņu meitenei – vienlaikus stiprai un maigai –, bet man viņa padodas nedaudz komiska; ļoti mīlu šo lomu, mūzika ir gaiša, priecīga.
Pirms kara mūsu operas zāles ietilpība bija 1683 vietas, bet šobrīd skatītāju skaitu ierobežo bumbu patvertnes ietilpība, manuprāt, šajā sezonā uz izrādēm pārdod tikai četrus simtus biļešu. Tagad cilvēki burtiski laužas uz izrādēm, viss tiek izpārdots teju vienā mirklī. Tik ļoti intensīva kultūras dzīve kā pašlaik Ukrainā, tik liels pieprasījums pēc mākslas, mūzikas, laikam gan nekad agrāk nav bijis. Tiesa, ukraiņi vienmēr apmeklējuši teātrus un koncertus, bet tas, kā pašlaik mūs uzņem skatītāji, ir kas neiedomājams. Cilvēki ilgojas pēc gaišā, vēlas redzēt un klausīties ko cēlu, vēlas pārslēgties, atpūsties.
Strādā arī muzeji un izstāžu zāles, bet darba laiks ir nenoteikts. Apmeklētājiem ir tiešām sarežģīti uzminēt brīdi, kad muzejs varētu darboties, jo nav vienkārši saskaņot laiku, kad būs parādījusies elektrība un vēl nebūs izsludināta gaisa trauksme. Ja gaisa trauksme sākas operas izrādes laikā, tad visus skatītājus aicinām uz mūsu teātra pagrabu, tur ierīkota bumbu patvertne. Pirms dažām dienām jau nogrimējos, ar vainagu galvā izskatījos tik skaista, sāku jau iedziedāties, lai tūlīt, tūlīt ietu uz skatuves, bet pēkšņi ienāca mūsu galvenais režisors, sakot: “Olha, nevajag iedziedāties, vēl gaidīsim, nupat sākās gaisa trauksme.” Neko darīt, visi sēdējām, gaidījām, kamēr trauksme tika atcelta. Oktobrī gadījās arī pavisam komisks notikums, bija paredzēta pirmizrāde ļoti skaistam režisora Anatolija Solovjanenko iestudētam darbam – Džuzepes Verdi “Traviatai” ar brīnišķīgiem jauniem tērpiem un jaunām dekorācijām. Pirmizrādē, laikam gan vienīgo reizi operas vēsturē, galvenā varone Violeta palika dzīva, viņa nenomira, jo sākās gaisa trauksme.
Ir sajūta, ka mūsu dzīve sadalīta nogriežņos – dienām ilgi var būt laiks, kad nav nekā, un tad pēkšņi dzīve atgriežas, un ir gan gaisma, gan siltums un ūdens. Un, galvenais – tas ir laiks bez gaisa trauksmes. Tā mēs dzīvojam – no viena nogriežņa līdz nākamajam, no viena dzīves brīža līdz nākamajam. Kad atskan gaisa trauksme, viss apstājas – aizveras veikali, teātri, muzeji, skolas… Cik vien iespējams, cenšamies sagādāt elektrības ģeneratorus, un tie skan visās malās – drrrr, drrrr… Bet elektrības padeve jau negarantē, ka būs arī internets, un bez tā veikalos nevar norēķināties ar kartēm, pamazām atgriežamies laikos, kad līdzi jānēsā maciņš ar papīra naudu…
Man bija ļoti bail tos četrus ar pusi mēnešus, kamēr dzīvoju Latvijā. Katru dienu baidījos par Ukrainu, par sevi, par ģimeni. Bet mana draudzene, Ukrainas Nacionālās operas soliste Ira Petrova, kura Kijivā atsāka dziedāt jau vasarā, teica: “Mīļā Olha, projām esot ir daudz bailīgāk nekā mājās. Kad esi mājās, saproti, ka tev nemaz nav tik ļoti bail. No tāluma viss izskatās briesmīgi, bet, kad esi iekšpusē, pat pašā briesmu vidū, saproti, ka neesi viens, te esam daudzi, visiem ir vienādi grūti apstākļi, neviens nevar pazust, visi palīdz cits citam.” Tā tik tiešām ir – ikdienas grūtības ir kļuvušas vieglas. Esmu tik ļoti pieradusi pie uzlidojumu skaņām, ka varu nogulēt pat tās raķetes, kas ar skaļu un svilpstošu skaņu laižas tieši pār mūsu māju.
Ukraiņi ļoti novērtē pasaules doto atbalstu, pateicoties tam, jūtamies stipri un ticam Ukrainas uzvarai. Vieni paši mēs nebūtu spējuši sekmīgi aizstāvēties – ir taču skaidri saskatāms, cik diezgan maza ir Ukraina. Jūtot pasauli kopā ar mums, jūtamies stiprāki un drosmīgāki, bez šī atbalsta ukraiņi jau sen būtu sakauti. Šis ienaidnieks nežēlo nevienu, viņi gatavi iznīcināt visus – sievietes, bērnus, sirmgalvjus, dzīvniekus… Viņi mūs visus būtu gatavi nomērdēt badā.
Mūsu tautas vēsturē krievi izraisījuši vairākus traģiskus, šausmu pilnus laikus, taču šādos briesmu brīžos tauta saliedējas un kļūst par nāciju. Tādos brīžos kā pašlaik aizmirstas visi mazie ikdienas konflikti. Mēs, ukraiņi, esam kļuvuši kā viens veselums, esam kļuvuši par vienotu nāciju. Patriotisms ir neticams.”
