“Nogalini mani, lūdzu, nogalini mani!” tiesības nomirt pēc saviem noteikumiem 23
Kāda kundze vārdā Estere Rancena izraisījusi jaunas diskusijas par palīdzību mirstošiem cilvēkiem, atklājot, ka viņa ir pievienojusies Šveices klīnikai “Dignitas”, pašnāvību centram cilvēkiem ar neārstējamām slimībām, raksta “The Sun”.
Kundzei ir 83 gadu un viņas diagnoze neārstējams plaušu vēzis. Viņa dalījās savā vēlmē nomirt pēc saviem noteikumiem, sakot: “Iespējams, ka mana dzīve kļūs pārāk sāpīga, ka manas ciešanas būs pārāk lielas.”
“Pat ar lieliskajām paliatīvās aprūpes prasmēm, kas pastāv šajā valstī un manā vietējā hospisā, viņi nespēs man palīdzēt, un es gribu nomirt.”
Kopš diagnozes noteikšanas Estere ir aģitējusi par brīvu balsojumu, lai legalizētu eitanāziju.
Debates par ētiskajiem aspektiem saistībā ar eitanāziju ir plosījušās gadu desmitiem. Šīs idejas pretinieki apgalvo, ka vecu cilvēku un invalīdu aizsardzība dažos gadījumos var tikt ignorēta. Pastāv risks, ka neaizsargāti cilvēki var justies spiesti izbeigt savu dzīvi, baidoties apgrūtināt ģimeni.
Taču Estere uzskata, ka Apvienotās Karalistes spēkā esošie tiesību akti, kas aizliedz ar neciešamām sāpēm britiem lūgt medicīnisko palīdzību, lai izbeigtu savu dzīvi, ir “absurds”.
“Nežēlīgā slimība, motoro nervu slimība, tika diagnosticēta apmēram astoņus mēnešus pēc pirmo simptomu parādīšanās,” stāsta Kristena. Arī viņa ir iesaistījusies debatēs par iespējām cieņpilni nomirt, jo tas skāris arī viņas ģimeni.
“Viņa jutās pārgurusi, kļuva neveikla, bieži ejot paklupa, viņai bija grūtības rīkoties ar savu tālruni,” Kristena dalās pārdzīvojumos.
Līdz brīdim, kad viņai tika diagnosticēta nāvējošā slimība, viņas runa bija neskaidra, viņa nevarēja pārvietoties bez staigulīša, un viņai vajadzēja aprūpētāju, kas palīdzētu viņai nomazgāties un apģērbties.
Cilvēkiem ir viena no 300 iespējamība saslimt ar šo slimību. Smadzeņu motoro neironu signāli nesasniedz muskuļus, padarot tos vājus. Tas ietekmē to, kā cilvēks staigā, runā, ēd, dzer un elpo.
Deģeneratīvā slimība katru var skart atšķirīgi: daži dzīvo vienu līdz divus gadus, bet citi piecus vai vairāk gadus. Pret šo saslimšanu zāļu nav un nav zināmi iemesli, kāpēc tā notiek.
“Kad mammai noteica diagnozi, ārsti neko nevarēja darīt. Viņi viņai iedeva lapiņu par slimību un burtiski aizsūtīja uz mājām nomirt,”
atceras meita Kristena.
Mamma zināja, ka slimība atņems viņai neatkarību, un viņa vienmēr bija teikusi, ka nevēlas ciest.
Covid-19 pandēmijas periodā strikto ierobežojumu dēļ regulāras, kvalitatīvas aprūpes pieejamība bija niecīga.
“Viņas stāvoklim pasliktinoties, viņa izteica vēlmi mirt pēc saviem noteikumiem, taču tik sliktā veselības stāvokļa dēļ viņa nevarēja doties uz Šveici.”
Ik pēc astoņām dienām kāds brits dodas uz “Dignitas” klīniku pēc palīdzības, lai nomirtu. Gandrīz 350 britu ir beiguši savu dzīvi tur, pārņemot kontroli pār savu nāvi un novēršot nevajadzīgas ciešanas. Tas maksā aptuveni £10 000.
Kā “Dignitas” biedrs ikviens ar neārstējamu slimību vai nepanesamu invaliditāti var lūgt palīdzību, lai izbeigtu savu dzīvi un ciešanas.
Biedrība nodrošina piekļuvi ātras iedarbības, nesāpīgiem, nāvējošiem medikamentiem, kas šķīst ūdenī un ļauj pacientam iemigt mierīgā miegā un aiziet mūžībā.
Noteikumi nosaka, ka ir jābūt saprātīgam un, galvenais, jāspēj lietot zāles pašam — tas ir tas, ko Kristenas mamma nevarēja izdarīt.
Diagnoze tika noteikta pārāk vēlu un viņai bija jācieš no sekām.
“2020. gada martā, astoņas nedēļas pēc diagnozes noteikšanas, mamma zaudēja spēju stāvēt. Viņas stāvoklis pa nakti bija pasliktinājies, un viņu pārņēma bailes,” atminas Kristena.
Dažas nedēļas, pirms viņa zaudēja balsi, viņa lūdza:
“Nogalini mani, lūdzu, nogalini mani.”
Māte nevarēja pati doties uz Šveici. Arī medikamentus viņa nevarēja iedzert pati.
Ja es būtu devusies viņai līdzi, ko es noteikti būtu darījusi, man būtu izvirzīta apsūdzība par palīdzību pašnāvībā un es nokļūtu cietumā uz 14 gadiem.
Visbeidzot, 2020. gada 23. jūlijā, sešus mēnešus pēc mammas diagnozes noteikšanas, viņa mājās ievilka pēdējo elpu. Viņa nomira badā pēc tam, kad atteicās no barošanas caurules, kas būtu tikai paildzinājusi viņas sāpes.
Mammas aiziešana mūžībā bija atvieglojums viņai un visiem viņas mīļajiem.
Viņa nevarēja runāt, bet bija pilnīgi sapratīga. Viņa nevarēja kustēties, bet zināja, ko vēlas darīt. Viņa bija pelnījusi mierīgu nāvi.
Ģimenes locekļiem vajadzētu būt iespējai būt kopā ar saviem mīļajiem asistētas nāves gadījumā, nebaidoties no cietuma. Un cilvēkiem, kas cieš, tāpat kā manai mammai, ir jābūt tiesībām izvēlēties izbeigt savu dzīvi.
